Ernotons nebija maldījies. Ieraudzītais virs tiešām bija Čiko. Arī Čiko bija laba redze un dzirde.- Viņš jau no tālienes bija pamanījis abus jātniekus, un nojautis, ka tie dzenas pēc viņa, tāpēc bija apstājies abus sagaidīt.
Kad viņiem vairs nebija jāšaubās un kad Čiko redzēja, ka tie tuvojas tieši viņam, viņš satvēra zobenu, lai izskatītos diženāks.
Ernotons un Sentmalēns mirkli mēmi uzlūkoja viens otru.
— Tā ir jums, — Ernotons sacīja un palocījās. Sentmalēns dusmās tik tikko nenoslāpa. Redzēdams, ka viņš klusē, Ernotons uzrunāja Čiko:
— Monsieur, mēs abi esam jūsu kalpi. Čiko augstprātīgi smaidīdams palocījās.
— Vai drīkstētu zināt jūsu vārdu? — jauneklis turpināja.
— Mani sauc Ēna, monsieur.
— Jūs kādu gaidāt?
— Jā.
— Ko?
— Vēstuli.
— No kā?
— No Luvras.
— Ar kādu zīmogu?
— Ar karaļa zīmogu.
Ernotons pielika roku pie krūtīm un jautāja:
— Vai jūs šo vēstuli pazīsit?
— Ja tikai redzēšu. Ernotons vēstuli izvilka.
— Tā ir īstā, — sacīja Čiko. — Un jūs taču zināt, kas jums par to
jāsaņem?
— Apliecība.
— Monsieur, — sacīja Ernotons, — karalis mani sūta jums šo vēstuli atnest, bet Šim kungam tā ir jānodod.
Un viņš pasniedza vēstuli Sentmalēnam, kas to saņēma un atdeva
Čiko.
Lai izgaisinātu ikviena greizsirdību, Čiko uzrakstīja šādu apliecību: „Monsieur Ernotona de š armēņa atnesto un monsieur Renē de Sentmalēna pasniegto vēstuli saņēmu
— Lai, Dievs jūs svētī, monsieur, — Sentmalēns novēlēja.
— Laimīgu ceļu, — Ernotons piebilda. — Vai jums nav Luvrai vēl kādas vēstis?
— Nē, monsieur. Pateicos.
Ernotons un Sentmalēns pagrieza savus zirgus pret Parīzi, bet Čiko steidzās tālāk tādiem soļiem, kurus varēja apskaust ikviens kustonis.
Kad Čiko bija pazudis, Ernotons apturēja savu zirgu un sacīja Sentmalēnam:
— Nu, monsieur, ja vēlaties, varat nokāpt!
— Kāpēc? — Sentmalēns izbrīnā jautāja.
— Mūsu uzdevums veikts un mēs varam parunāt. Vieta, man šķiet, ir visai teicama.
— Kā vēlaties, — Sentmalēns atbildēja un nokāpa no zirga, ko viņa biedrs jau bija paguvis izdarīt.
Kad viņš bija nokāpis, pienāca Ernotons un sacīja:
— Jūs zināt, monsieur, ka jūs mani visu ceļu nepatiesi aizskārāt. Vēl vairāk: jūs gribējāt mani piespiest nepiemērotā brīdī izvilkt zobenu, un es vilcinājos. Bet tagad es esmu jūsu rīcībā.
Sentmalēns noklausījās viņa vārdos drūmi savilktu seju. Bet viņa dusmas bija norimušas, un viņš, protams, vairs nevēlējās kauties.
— Monsieur, — viņš atbildēja, — jūs ļaunu atmaksājat ar labu. Es jau visu esmu aizmirsis.
Ernotons savilka pieri.
— Jūsu vārdus ierosināja naids, kas divās stundās gan nevarēja izgaist.
Sentmalēns nosarka, bet neatbildēja.
Ernotons mirkli nogaidīja un tad turpināja:
— Ja karalis izvēlējās mani, tad mana seja viņam patika labāk par jūsējo; ja es neiekritu upē, tad tikai tāpēc, k# es esmu labāks jātnieks par jums; ja es toreiz nepieņēmu jūsu izaicinājumu, tad tikai tāpēc, ka esmu gudrāks; ja mani nesakoda suns, tad tas norāda, ka es esmu uzmanīgāks; ja es tagad prasu gandarījumu, tad es to daru tāpēc, ka man ir vairāk pašcieņas nekā jums…
Sentmalēns drebēja, un viņa acis šķīla zibeņus. Viņa seja izpauda visas viņa ļaunās kaislības. Viņš izrāva zobenu. Ernotons savējo jau turēja cīņai gatavu.
— Atsauciet savus beidzamos vārdus, — Sentmalēns kliedza. — Tas ir par daudz!
— Es neko neatsaukšu. Viens zobena dūriens mūs abus apmierinās.
— O, monsieur, es esmu cīnījies vienpadsmit reizes, un divi mani pretinieki ir miruši. Vai jūs to nezināt?
— Es vēl nekad neesmu cīnījies, jo nemeklēju iespēju. Ja mani pretinieki paši atnāk pie manis, es nekavējos satvert viņus aiz matiem. Es gaidu!
— Klausieties, — Sentmalēns kratīja galvu, — mēs esam muižnieki, mēs esam karaļa kalpi. Neķildosimies. Jūs esat drošsirdīgs vīrs. Es jums varētu pat roku sniegt. Ko jūs vēlaties? Es visu izpildīšu. Es ienīstu. Ko lai dara? Daba mani radījusi ļaunā dienā. Samierināsimies, un lai mūsu ķilda paliek noslēpums.
— To neviens neuzzinās, monsieur.
— Neviens?
— Nē. Ja mēs cīnīsimies, tad vai nu es jūs nonāvēšu, vai jūs mani. Bet es ceru dzīvot. Es esmu divdesmit trīs gadus vecs, man ir labs vārds, es esmu nabags, es uzvarēšu. Neraizējieties, es cīnīšos kā lauva.
— Tad jus atvainosities?
— Nē.
— Tātad jūs atsakāties no divkaujas?
— Es nevēlos ar jums cīnīties. Vai saprotat?
— Bet ja man zudīs pacietība un es jums uzbrukšu?
Sentmalēns sažņaudza dūres un atbildēja:
— Jo labāk. Es aizsviedīšu savu zobenu desmit soļus projām.
Ernotons iebāza zobenu makstī un sacīja:
— Jūs esat savāds cilvēks, un es jūs ļoti nožēloju.
— Jūs mani nožēlojat?
— Jā, jo jums neizsakāmi jācieš.
— Neizsakāmi.
— Jūs nevienu nevarat mīlēt.
— Nevienu.
— Bet jums taču ir kāda kaislība?
— Viena vienīgā.
— Greizsirdība?
— Jā, un tā ir visu titānu nelaimju cēlonis. Es dievinu sievieti, tiklīdz tā iemīlas citā, es mīlu zeltu, ko aizskārušas cita rokas, es dzeru, lai vairotu dusmas. Jā, jā, monsieur Ernoton, es esmu nelaimīgs.
— Vai jūs neesat mēģinājis laboties?
— Tas man neizdodas.
— Uz ko jūs cerat? Ko jūs domājat iesākt?
— Ko dara indīgs augs? Viņam ir ziedi, kā visiem augiem, un daži cilvēki māk tos izmantot. Ko dara lācis un laupītāju putns? Viņi kož. Bet viņus var arī iedīdīt. Es arī esmu tāds, un tāds es palikšu Epernona un Luanjaka rīcībā līdz tai dienai, kad reiz pateiks: šis augs ir kaitīgs, iznīciniet to, šis zvērs ir bīstams, nogaliniet viņu.
Ernotons bija kļuvis laipnāks.
Sentmalēns bija dīvains radījums, kas viņu sāka saistīt. Viņš sāka just pat līdzcietību.
Ernotons velti izmēģinājās savu biedru iepriecināt.
Tad viņi klusēdami turpināja ceļu uz Parīzi. Pēkšņi Ernotons sniedza Sentmalēnam roku un sacīja:
— Vai es nevaru jums palīdzēt?
— Cietiet klusu! — Sentmalēns atbildēja. — Nemēģiniet, jūs tikai pievilsities. Labāk ienīstiet mani!
— Es jūs vēlreiz nožēloju, — Ernotons nopūtās.
Pēc stundas abi jātnieki bija sasnieguši Luvru un atgriezās četrdesmit piecu mītnē. Karalis bija izbraucis un paredzēja atgriezties tikai vakarā.