Abi jaunekļi nostājās pie savas mazās istabas loga, lai sagaidītu atgriežamies karali.
Katru nomāca dažādas domas. Sentmalēns mocījās ar savu naidu un greizsirdību. Ernotons pūlējās atminēt, kas gan bija dāma, ko viņš pāža tērpā bija ievedis Parīzē un tagad bija sastapis tik greznās nestuvēs.
Ernotona sirdī jundīja ne vien mīlas dēka, bet vēl vairāk godkāres nodomi. Jauneklis tā bija nogrimis savās pārdomās, ka tikai pēc ilgāka laika atjēdzās, ka Sentmalēns bija izgājis.
Viņš mirklī nojauta visu. Sentmalēns bija redzējis karali atgriežamies un tagad atradās pie viņa.
Viņš piecēlās, izskrēja cauri galerijai un sasniedza karaļa durvis tieši tai brīdī, kad Sentmalēns iznāca no majestātes istabām.
— Lūk, ko es saņēmu no karaļa, — viņš starodams sacīja un parādīja zelta saiti.
— Priecājos, — Ernotons mierīgi atbildēja. Arī viņš iegāja pie karaļa.
Sentmalēns bija gaidījis kaut ko citu un par Ernotona mierīgumu jutās
vīlies. Viņš palika gaidīt, kad Ernotons atgriezīsies. Desmit minūtes šķita mūžība.
Beidzot Ernotons iznāca. Sentmalēns ātru skatu aplūkoja savu biedru. Viņa sirds kļuva līksma. Ernotons bija iznācis bez balvas.
— Un jums, ko jums karalis iedeva? — Sentmalēns vaicāja.
— Noskūpstīt roku, — Ernotons smiedamies atbildēja.
Sentmalēns sažņaudza savu saiti tik spēcīgi, ka salauza vienu gredzenu.
Abi klusēdami atgriezās četrdesmit piecu miteklī.
Kad viņi ienāca zālē, atskanēja taure. Signāls izsauca visus četrdesmit piecus vīrus kā bites no šūniņām.
Mosieur Luanjaks viņus sapulcēja izspriest tiesu. Viņš aizrādīja, ka gaskoniešiem jāķalpo karalim padevīgi un nekādi noslēpumi nav izpaužami. Bet divi atklātā vietā bija izpļāpājuši gvardes nodomus naidniekam un noziegušies pret savu valdnieku.
Abi vainīgie, Pertinaks Monkrabo un Perdiks Pinkomejs, nobālēja kā krīts. Abi saņēma bargu sodu.
Beidzot Luanjaks pavēlēja četrdesmit pieciem, lai viena trešdaļa vakarā nostājas sardzē pie Viņa Majestātes trepēm, otra trešdaļa pārbauda galminiekus, bet pārējie lai paliek mitekli. Kad visi izgāja. Zālē palika vienīgi Ernotons de Šarmēns.
— Ko jūs vēlaties? — Luanjaks jautāja.
— Man šķiet, jūs noteikti nenorādījāt, kas mums jādara. Kalpot karalim ir cildeni, bet es gribētu zināt, kāds ir mans pienākums.
— Uz to es nezinu atbildi, — Luanjaks paskaidroja.
— Kāpēc?
— Jo es pats no rīta nezinu, kas notiks vakarā.
— Jūsu amats ir tik liels, ka jums gan vajadzētu zināt, ko mēs nezinām.
— Mācieties pats, monsieur Šarmēn. Es jums netraucēšu.
— Es ierados galmā bez naida un draudzības jūtām, man nedraudēja nekāda kaislība, bet es, varbūt, varu būt noderīgs.
— Jūs nejūtat ne naidu, ne draudzību?
— Nē.
— Bet karali jūs taču mīlat?
— Es to gribu darīt kā apakšnieks un muižnieks, monsieur Luanjak.
— Labi! Tas ir galvenais. Ja jūs būsit veikls, jūs drīz vien nojautīsit apstākļus.
— Ļoti labi, — Ernotons palocījās. — Bet vēl kaut kas mani slepeni uztrauc.
— Kas?
— Lielā padevība.
— Tā ir pirmā prasība.
— Saprotu, monsieur, bet akla padevība maigākiem raksturiem nav atzīstama.
— Tas nav manā varā, monsieur Šarmēn.
— Es tik lasu monsieur Epernona parakstu un ar to apmierinos.
— Un monsieur Epernons?
— Monsieur Epernons lasa Viņa Majestātes parakstu un tāpat apmierinās.
— Jums ir taisnība. Es būšu jūsu padevīgākais kalps, — Ernotons piekrita.
Viņš gribēja aiziet, bet Luanjaks to aizturēja.
— Jūs manī ierosinājāt kādas domas, — viņš sacīja, — un es jums uzticēšu vairāk nekā citiem, jo tie ir gļēvuļi.
Ernotons palocījās.
— Monsieur, — Luanjaks turpināja, — iespējams, ka šovakar ierodas kāds diženais. Uzmaniet viņu, un, kad tas atstās Luvru, sekojiet tam!
— Monsieur Luanjak, atļaujiet aizrādīt, ka tā būtu spiegošana.
— Spiegošana! Varbūt, bet…
Luanjaks izvilka no kamzoļa kādu papīru un pasniedza Šarmēnam. Tas to atlocīja un lasīja:
„Ja Majēnas hercogs šovakar iedrošināsies ierasties Luvrā, lai kāds viņam seko."
— Kas ir parakstījis? — jautāja Luanjaks.
— Parakstījis ir Epernons, — Šarmēns lasīja.
— Nu, monsieur?
— Labi, es sekošu Majēnas hercogam, — Ernotons zemu palocījās. Tad viņš izgāja ārā.