Pulkstenis bija desmit vakarā. Līgas locekļi aizgāja visai nospiesti un ielu stūros izklīda.
Nikolā Pulēns, kas dzīvoja vistālākajā nomalē, turpināja ceļu viens un pārdomāja savu nožēlojamo stāvokli.
Diena bija bijusi pilna bīstamu nejaušību.
Dziļās domās nogrimis, iedams pa šauro Pjēra Reāla ielu, Nikolā Pulēns ieraudzīja pretējā virzienā skrienam kādu jakobīnieti, kas savus svārkus bija sacēlis līdz ceļiem. Vienam vajadzēja atkāpties, jo divi cilvēki šajā spraugā nevarēja izmainīties.
Nikolā Pulēns cerēja, ka mūks būs pazemīgs un griezīs ceļu karavīram, bet viņš bija maldījies. Mūks skrēja kā vajāts briedis. Viņš bija kā kādu mūri apgāzis. Pulēns streipuļodams atrāvās sāņus, lai viņu nenogāztu zemē.
Abu stāvoklis bija nožēlojams. Pulēns zvērēja, mūks lādējās. Pēdējais satvēra karavīru aiz rokām un gribēja piespiest pie sienas, lai tiktu garām, un šajā mirklī viņi viens otru pazina.
— Brāli Boromē! — Pulēns iesaucās.
— Maitre Nikolā Pulēn! — mūks attrauca.
— Kā klājas? — Pulēns laipni apvaicājās.
— Ļoti bēdīgi, — mūks atbildēja, — jo jūs mani aizkavējat, bet man jāsteidzas.
— Jūs esot velns cilvēka ādā! — Pulēns teica. — Arvien kareivīgs kā romietis! Kur jūs tā skrienat tik vēlā stundā? Vai prioreja deg?
— Nē, es dodos pie hercogienes, lai runātu ar Majēnvilu.
— Pie kādas hercogienes?
— Man šķiet, ir tikai viena hercogiene, pie kuras var runāt ar Majēnvilu.
— Ko jūs darīsit pie Monpansjē kundzes?
— Mans Dievs, — Boromē meklēja atbildi, — Monpansjē kundze lūdza mūsu godājamo prioru uzņemties padomdevēja pienākumus. Bet viņš šaubās un vilcinās piekrist. Pieņemšana bija nolikta uz rītdienu, un tagad man jāpaziņo hercogienei, ka doms Gorenflo atsakās.
— Ļoti labi, mī|o brāli, bet man neliekas, ka jūs ejat uz Gīzu pili. Es teikšu vēl vairāk: jūs tai esat pagriezis muguru.
— Pareizi, jo es nāku no turienes.
— Kurp jūs ejat?
— Pilī man pateica, ka hercogienes kundze patlaban atrodoties pie Majēnas hercoga, kas šovakar ieradies un apmeties Sentdēnas pilī.
— Pareizi… hercogs tiešām atrodas Sentdēnas pilī un arī hercogienes kundze ir tur. Bet, tēvs, kāpēc jūs gribat mani krāpt? Tas taču nav mantu pārzinis, kas liek rūpēties par klostera ienākumiem.
— No tādas princeses, kāpēc ne?
— Un jūs, Majēnvila uzticamais, neticat Monpansjē kundzes grēku nožēlai?
— Kam tad man jātic?
— Pie velna, mans mīļais, jūs taču zināt, cik tālu ielas vidus atrodas no priorejas, jo jūs taču to izmērījāt. Uzmanieties! Jūs tik maz stāstāt, ka es daudz ko iedomāšos.
— Jūs esat netaisns, mīļo Pulēn, es neko citu nezinu. Neaizkavējiet mani, es jūs lūdzu, citādi es hercogieni atkal nesastapšu.
Redzēdams brīvu ceļu, Boromē novēlēja Nikolā Pulēnam labunakti un aizsteidzās.
— O, atkal viens jaunums, — Nikolā Pulēns izdvesa, nolūkodamies jakobīņa izgaistošajā ēnā. — Pie velna, kāpēc man tas viss jāpēta! Mans darbs taču nav nekāds cēlais! Nolādēts!
Un viņš apgūlās nevis ar mierīgu sirdsapziņu, bet apmierināts, ka viņu aizstāv stiprākais.
Boromē steidzīgi turpināja ceļu un pavisam nosvīdis un elsdams sasniedza Sentdēnas pili tieši tai mirklī, kad hercogs pēc nopietnas sarunas atvadījās no savas māsas, lai varētu apmeklēt kādu dāmu, par ko žēlojās Zojēzs.
Pārrunājuši karaļa pieņemšanu un pilsoņu nodomu, brālis un māsa pārliecinājās, ka karalim nav ne mazāko aizdomu un ka viņu plāns izdosies.
Galvenais darbs bija līgas nodaļu organizēšana ziemeļu provincēs, kamēr karalis savu brāli bija pametis bez palīdzības un Navarras Indriķi gluži piemirsis.
No abiem pēdējiem ienaidniekiem varēja baidīties vienīgi Anžū hercogs, kura godkāre bija valdonīga, par Navarras Indriķi spiegi ziņoja, ka tas nodevies tikai mīlas dēkām un interesējas vienīgi par savām divām vai trim mīļākajām.
— Parīze ir sagatavota, — Majēnas hercogs skaļi sacīja. — Bet starp karali un viņa piekritējiem jārada plaisa. Ievērojot Indriķa nenoteikto raksturu, tas nenāksies grūti. Mūs neviens netrenc, mēs varam kādu laiku nogaidīt.
— Man vajadzīgi desmit vīri, lai īstenotu savu nodomu, — hercogiene klusu paskaidroja. — Es šos vīrus atradu un vairs nekā nevēlos.
Pēkšņi ienāca Majēnvils un ziņoja, ka brālis Boromē vēlas runāt ar hercogu.
— Boromē? — hercogs pārsteigts ievaicājās. — Kas tas tāds?
— Godātais kungs, — Majēnvils atbildēja, — tas ir vīrs, ko jums atsūtīja Nansī, es, jūsu augstība, lūdzu spēcīgu un apķērīgu cilvēku.
— Atceros. Es jums aizsūtīju kapteini Borovīlu. Vai viņš savu vārdu mainījis un tagad saucas Boromē?
— Jā, godātais kungs, mainījis vārdu un tērpu. Viņš saucas Boromē un ir jakobīņu mūks.
— Borovīls jakobīnietis?
— Jā, hercog.
— Kāpēc viņš kļuvis par jakobīnieti? Ieraudzījis viņu mūka tērpā, velns aiz smiekliem aizrītos.
— Kāpēc viņš kļuvis par jakobīnieti, to jūs vēlāk uzzināsit. Tas nav mūsu noslēpums, monsieur.
— Viņa apmeklējums mani uztrauc, — sacīja Monpansjē kundze.
— Mani arī, — Majēnvils piebilda.
— Nekavējies viņu ievest! — hercogiene pavēlēja.
Hercogs vēlējās dzirdēt sūtņa ziņojumu un baidījās nokavēt satikšanos ar mīļāko. Viņš lūkojās uz durvīm un pulkstenī.
— Hallo, Borovīl, — hercogs iesaucās, nevarēdams savaldīties nepasmaidījis, — kā jūs esat apģērbies, mans draugs?
— Godātais kungs, — kapteinis atzinās, — šai velna ģērbā es tiešām jūtos neveikli, bet kam jānotiek, tam jānotiek, kā saka hercogs Gīzs.
— Es taču jūs šajos svārkos neiebāzu, — hercogs atbildēja, — un tāpēc jūs nedrīkstat dusmoties.
— Nē, to izdarīja hercogienes kundze, bet es par to neļaunojos.
— Pateicos, kaptein. Bet tagad stāstiet, kas jums tik vēlu mums sakāms.
Boromē steigā izstāstīja, ka karalis aizsūtījis Zojēzu ar 3000 vīriem palīdzēt brālim Anžū hercogam, un patlaban sūta kādu sūtni ar vēstuli Navarras Indriķim. To saucot par Brikē, un viņš izstāstīja arī par savādā vīra izskatu.
— Velns un elle! Šī vēstule mums jādabū, — hercogs iesaucās. — Jūs sakāt, ka viņš ir priora draugs?
— Jā, kopš tā laika, kad tas te vēl bija vienkāršs mūks.
— O, man ir aizdomas un gan es iegūšu skaidrību, — Majēnas hercogs sauca. — Borovīl, jūs dosities uz Snasonu pie mana brāļa.
— Bet prioreja, godātais kungs?
— Vai jūs nevarat domam Gorenflo kaut ko samelot? Vai viņš jums neticēs? Pastāstiet Gīzam visu, ko jūs zināt par monsieur Žojēzu.
— Labi, monsieur.
— Un Navarra, vai Navarru jūs aizmirsāt, Majēn? — jautāja hercogiene.
— Tas būs mans uzdevums, — Majēnas hercogs atbildēja. — Apseglojat man zirgu, Majēnvil.
Tad viņš klusi piebilda:
— Vai viņš lai dzīvo?.. Jā, viņam jādzīvo!