Pametis abus jaunekļus, Čiko steidzīgi turpināja ceļu.
Bet tiklīdz tie bija pazuduši aiz kāda pakalna, Čiko apstājās, pārlūkoja apkārtni un, nekā aizdomīga nepamanījis, apsēdās grāvmalā, atslēja muguru pret koku un nogrima pārdomās, ko viņš pats dēvēja par prāta vingrinājumiem.
Viņam bija divi naudas maki. Vienu viņš bija saņēmis no Sentmalēna. Makā, protams, atradās zelta un sudraba nauda, bet pašu maku greznoja divi burti H.
— Tas ir skaisti, — maku aplūkodams, Čiko noteica. — Kārlis ir cildens cilvēks! Viņa vārds, viņa ģerbonis! Tas ir augstsirdīgi un jocīgi. Palūkosim, cik makā naudas, vēstuli mēs pārbaudīsim vēlāk… Simts ekiju, tieši tā summa, ko es aizņēmos no Gorenflo… Tas tiešām ir karaliski. Piedodiet, es negribu nopelt. Te ir arī Spānijas nauda… Ļoti skaisti, ļoti pieklājīgi, Indriķīt! Šis maks mani apgrūtina. Man šķiet, ka putni, kas lido man virs galvas, notur mani par karaļa sūtni, bet vēl ļaunāk, ja es tāds šķistu garāmgājējiem.
Čiko izbēra maka saturu saujā, izvilka no kabatas vienkāršu Gorenflo linu maisiņu, sabēra tur zeltu un sudrabu un noteica:
— Jūs varat mierīgi gulēt kopā, mani bērni, jo jūs nākat no vienas Zemes.
— Tas manā labā, — Čiko turpināja. — Tagad parūpēsimies par Indriķi.
Viņš paņēma karaļa vēstuli, ko bija nolicis zemē, lai maku vieglāk iesviestu ūdenī.
Tanī mirklī pa ceļu nāca kāds ar malku apkrauts ēzelis, kuru veda divas sievietes.
Čiko paslēpa vēstuli platajā saujā, ko atbalstīja pret zemi, un ļāva sievietēm aiziet garām. Tiklīdz viņš bija palicis viens, viņš atlauza zīmogu, atplēsa aploksni, ko iesvieda upē, atlocīja vēstuli un sāka lasīt:
„Dārgo brāli, mīla, ko Jums dāvājis svētais karalis Kārlis IX, vēl mīt Luvras pilī un valda arī manā sirdī."
Čiko noliecās.
„Man grūti runāt par bēdīgām un nepatīkamām lietām. Mēs zinām, Jūs esat stiprs nelaimē. Es nevilcināšos ziņot Jums par lietām, ko uztic tikai drošiem un pārbaudītiem draugiem."
Čiko vēlreiz noliecās.
„Manas karaļa intereses spiež Jūs pārliecināt. Šīs intereses ir mans un jūsu gods, manu brāli.
Mūs abus ielenc ienaidnieki. Čiko Jums visu paskaidros."
— Chicotus explicabit, — Čiko noteica.
„Jūsu kalps vikonts de Turēns Jūsu galmā nestāv dīkā. Bet Jūsu kundzei, ko es ne labprāt dēvēju par savu māsu, vairāk derētu saudzēt Jūsu godu, ko viņa nedara."
— O! — Čiko izdvesa. — Quaeque omittit facere. Cik cietsirdīgi!
„Es aizrādu, manu brāli, uzmaniet, ka Margo ar vikontu de Turēnu,
kas satiekas ar mūsu naidniekiem, neapkauno Burbonu namu. Kad Čiko jums būs izskaidrojis manu vēstuli, nekavējoties rīkojieties."
— Statim atque and i vēris Chicontum iitteras ex plicantem. Turpināsim, — noteica Čiko.
„Būtu nepatīkami, ja sāktu apšaubīt Jūsu pēcnākamo ciltskoku, manu brāli. Tas ir ļoti svarīgs jautājums, jo es gan palikšu bez atvases.
Abi vainīgie, ko es Jums norādu kā brālis un karalis, visbiežāk satiekas mazajā Luanjakas pilī. Šī pils ir intrigu šūpulis, kas Gīziem nav svešs. Jo Jūs taču zināt, cik karsti mana māsa aizrāvās ar Indriķi Gīzu un manu brāli Anžū hercogu."
— Ouo et quam ir regulāri amore sit persecuta et Henricums Guisium et germanum meum etc. — čukstēja Čiko.
„Apskauju Jūs un ieteicu izpildīt manu padomu, apsolīdams savu palīdzību. Klausiet arī Čiko, kuru Jums aizsūtu."
— Age anctore Chicoto. Labi, tagad es esmu Navarras karaļvalsts padomdevējs.
Vēstuli izlasījis, Čiko atbalstīja galvu rokās un nogrima domās.
— O, man šķiet, tas ir bīstams uzdevums, te draud lielākas briesmas nekā no Majēnas hercoga. Tiešām, Majēnas hercogs man ir daudz mīļāks.
Un tomēr vēstule ir veikls darbs. Iespējams, ka Indriķis šīs vēstules dēļ sanaidosies ar sievu, ar Turēnu, Gīzu, Anžū un pat ar Spāniju. Lai
Luvrā zinātu, kas norisinās pie Navarras Indriķa Po pilsētā, Valuā ļndriķim tur jātur spiegs, kam svētlaime gan nevar smaidīt.
Ja es satikšu kādu spānieti, lotringieti, bearnieti vai flāmu, šī vēstulē man var sagādāt lielas nepatikšanas, jo viņiem būs diezgan ziņkāres uzzināt, kāpēc mani sūta uz Bearnu.
Dažādi izprātojies, Čiko nolēma turpināt ceļojumu. Vispirms viņš pārtulkoja vēstuli latīniski un labi iegaumēja, tad papīri saplēsa sīkās sti^ēmelītēs un izkaisīja vējā. Pa to laiku viņš bija nonācis Korbē, kur steidzīgi paēda un no viesnīcnieka nopirka vecu zirgu, ar kuru savu ceļu atkal turpināja.