Čiko uz sava mazā zirģeļa jāja uz Fonteneblo, kur pārgulēja nakti, un otrā rītā nogriezās pa labi uz kādu mazu ciemu Orževālu. Viņš labprāt būtu ceļu vēl turpinājis, bet viņa zirgs sāka klibot, un Čiko gribot negribot vajadzēja meklēt atpūtu.
Viņa vērīgās acis ceļā nebija pamanījušas nekā aizdomīga.
Taču Čiko nejutās gluži drošs. Pirms apgulšanās un zirga apkopšanas viņš rūpīgi pārmeklēja visu māju. Viņam parādīja ļoti skaistu istabu ar trim vai četrām durvīm, bet Čiko atzina, ka ieeju ir pārāk daudz un ka tās ari nav labi aizslēdzamas.
Saimnieks bija izremontējis lielu kabinetu ar vienu izeju uz trepju telpu.
Čiko izvēlējās šo istabu. Viņš pasūtīja vakariņas un paēda, bet galdu neļāva novākt, aizbildinādamies, ķa viņš mēdzot ēst arī naktī, atģērbās, nolika drēbes uz krēsla un apgūlās.
Bet pirms apgulšanās viņš savu naudas maisiņu līdz ar uzticamo zobenu palika zem spilvena. Tad viņš domās trīs reizes atkārtoja vēstules saturu.
Galds aizvietoja vienu nocietinājumu, kas viņam nelikās pietiekami labs. Čiko piecēlās un aizbīdīja priekšā durvīm arī skapi. Tagad viņš pret uzbrukumu bija nodrošinājies ar durvīm, galdu un skapi.
Viesnīca Čiko bija šķitusi gandrīz vai neapdzīvota. Saimnieks izlikās godīgs. Ārā plosījās spēcīgs vējš, tuvējie koki šalca un nogurušajiem ceļiniekiem uzsūtīja saldas aijas.
Čiko apgūlās mīkstā, ērtā gultā. Viņš paņēma kādu grāmatu, aizlasīja līdz astotajai nodaļai un tad aizmiga. Lampa palika neizdzēsta. Durvis aizsprostoja galds un skapis. Zobens un nauda atradās zem spilvena. Eņģelis Miķelis negulētu sliktāk par Čiko, par sātanu nemaz nedomādams, kaut aiz durvīm rēktu vesels bars lauvu…
Miegā Čiko šķita, ka vētra pieņemas spēkā un savādā veidā tuvojas viņam. Pēkšņi spēcīgs vētras brāziens ietriecās durvīs, atslēga un aizbīdni$ atsprāga, skapis zaudēja līdzsvaru, uzkrita lampai, kas apdzisa, un apgāzi galdu.
Čiko tūlīt pamodās. Viņš nemēģināja piecelties, bet aizlīda aiz gultās. Meklējot jaunu paslēptuvi, viena viņa veiklā roka strauji tvēra naudas maku, bet otra — zobenu.
Čiko pūlējās kaut ko saskatīt. Bija melna nakts. Čiko likās, it kā šai naktī plosītos visi četri vēji un istabā virpuļotu mežonīgā dejā…
Čiko likās, ka pie viņa būtu ienākuši visi četri vēju dievi ar resniem vaigiem, pietūkušām kājām, vareni un draudīgi.
Čiko juta, ka viņš pret dieviem būs bezspēcīgs, tāpēc vēl vairāk ievilkās pagultē. Pret vējiem palika izstiepta vienīgi zobena smaile. Negantais troksnis turpināja trakot, bet Čiko tomēr laimējās izmantot vienu mirkli un iekliegties:
— Palīgā!
Uzmanīgie dievi beidzot padevās, un pēc dažām minūtēm ieradās viesnīcnieks ar lukturi.
Aina, ko apspīdēja lukturis, bija visai bēdīga un atgādināja kaujas lauku. Lielais skapis bija uzkritis saskaldītajam galdam, izlauztās durvis šūpojās kā uzvilkts karogs, krēsli bija apgāzti. Trauki sīkās drumstalās mētājās pa visu grīdu.
— Kas te par elli! — iesaucās Čiko, pazīdams saimnieku ar lukturi.
— Monsieur, — attrauca saimnieks, vērodams lielos zaudējumus, — monsieur, kas tad te ir noticis?
Un viņš pacēla rokas līdz ar lukturi pret debesīm.
— Sakiet, mans draugs, cik velnu mājo jūsu viesnīcā? — Čiko rēca.
— Ak Jēzu! Kas par negaisu! — saimnieks tikpat sparīgi atbildēja.
— Jūsu durvis neko netur? — Čiko turpināja. — Jūsu nams ir kāršu būda? Es labāk aiziešu, es pārnakšņošu uz klaja lauka.
Un Čiko izlīda no pagultes.
— Ak, manas nabaga mēbeles! — viesnīcnieks vaimanāja.
— Un manas drēbes? — Čiko kliedza. — Kur ir manas drēbes, ko es biju nolicis uz krēsla?
— Jūsu drēbes? — saimnieks bērnišķīgi ievaicājās. — Ja jau tās te ir bijušas, tad tās te kaut kur arī vēl būs.
— Kā… ja tās te bijušas? Vai jums liekas, ka es vakar šeit ierados šādā tērpā?
Čiko velti pūlējās ievīstīties plānajā kreklā.
— Mans Dievs, es atceros gan, kā jūs bijāt apģērbies, — viesnīcnieks steidzās atbildēt.
— Jūsu laime, ka jūs to atzīstat.
- Bet…
— Bet?
— Vējš visu ir aizrāvis.
— Jā, tā ir taisnība.
. — Redziet nu! — saimnieks dzīvi atsaucās.
— Bet ja vējš kaut kur pūš, tad tas pūš no ārpuses.
- Gluži pareizi.
- Tādā gadījumā vējam vajadzēja drēbes iepūst manā istabā no citurienes, bet ne manējās aiznest.
Ak, Dievs! Liekas gan, ka jums taisnība.
Krusttētiņ, — Čiko iesāka, uzmanīgi aplūkodams grīdu, — krusttētiņ, no kurienes vējam vajadzēja nākt mani meklēt?
— Nesaprotu.
— Es teicu — no kurienes vējš nāca?
— No ziemeļiem, monsieur, no ziemeļiem.
— Tas ir bridis pa dubļiem, jo uz grīdas ir tā pēdu nospiedumi.
Čiko tiešām norādīja uz grīdas dubļainu kāju atstātās pēdas.
Viesnīcnieks nobālēja.
— Ja es jums drīkstu dot labu padomu, — Čiko turpināja, — tad es jums gan ieteikšu rūpīgi uzmanīt šādus vējus, kas ielaužas viesnīcās, atrauj durvis un aiziedams nozog ceļinieku drēbes.
Saimnieks atkāpās, lai atrastos tuvāk izejai.
— Kāpēc jūs mani saucat par zagli? — viņš jautāja.
— Kas gan notika jūsu godīgajai, pazemīgajai sejai? — Čiko ievaicājās. — Tā izskatās pavisam pārvērtusies..
— Jūs mani apvainojāt.
— Es?
— Protams, — atbildēja saimnieks tādā noskaņā, kas līdzinājās draudiem.
— Es jūs nosaucu par zagli, jo jūs esat atbildīgs par manām lietām, bet tās man ir nozagtas. Jūs taču to nenoliegsit?
Tagad Čiko sāka draudēt.
— Hallo! — viesnīcnieks iesaucās. — Hallo, ļaudis, šurp!
Uz šo saucienu trepju telpā parādījās četri ar rungām bruņojušies viri.
— Pie velna! Te jau nāk četru vēju dievi! — sauca Čiko. — Es vispirms izrēķināšos ar ziemeļvēju. Ar to es pakalpošu cilvēcībai. Tad virs zemes valdīs mūžīgs ziedonis.
Un viņš strauji uzbruka tuvākajam vīram, un ja, tas īsta vēju dieva veiklumā nebūtu atlēcis sāņus, viņš būtu nodurts.
Vīrs palūkojās uz Čiko, kas nemaz nedomāja atkāpties, bet turpināja uzbrukt. Vajātais atvirzījās līdz trepēm, kur uz pakāpieniem zaudēja līdzsvaru un novēlās lejā. Tā bija zīme pārējiem, kas arī steidzās pazust, taču pēdējais vēl paguva iečukstēt viesnīcniekam dažus vārdus.
— Labi, labi, — saimnieks norūca, — jūs savas drēbes atkal dabūsit.
— Tas ir viss, ko es vēlos.
— Un jūs tās saņemsit.
— Pateicos. Kailam staigāt nav visai patīkami. Drēbes tiešām atnesa.
— O, kā gan es varēju jūs turēt aizdomās! — Čiko atvainojās. — Jns izskatāties tik godīgs!
Viesnīcnieks laipni pasmaidīja un atbildēja:
— Un tagad jūs atkal varēsit gulēt, vai ne?
— Nē, pateicos. Es esmu diezgan izgulējies.
— Ko tad jūs vēlaties?
— Ja vēlaties, aizdodiet man lukturi, un es lasīšu, — Čiko laipni paskaidroja. Viesnīcnieks nekā neatbildēja, pasniedza Čiko lukturi un izgāja. Čiko
atkal aizbīdīja skapi priekšā durvīm un apgūlās. Nakts bija mierīga. Vējš bija rimis.
Rītausmā sūtnis pavēlēja atvest zirgu, samaksāja rēķinu un aizjādams teica:
— Šovakar mēs redzēsim.