Čiko visu rītu pārdomāja naķts piedzīvojumu.
— Nu, otrreiz vecu vilku gan nenotvers tai pašā slazdā, — viņš nodomāja. — Nav šaubu, ka šovakar pret mani atkal sarīkos kādu raganu deju. Gan mēs pratīsim uzmanīties.
Šā gudrā slēdziena sekas bija tās, ka Čiko visu dienu ce{oja lielā steigā un bija ļoti uzmanīgs.
Katru koku, pauguru vai mūri viņš izmantoja novērošanai vai iespējamai nepieciešamajai aizsardzībai.
Četri Parīzes tirgotāji, kas Orleānā gribēja pasūtīt gaļu, bet Limonā žāvētus augļus, Čiko, kas uzdevās par zeķu adītāju, uzņēma savā sabiedrībā. Tagad viņi bija pieci kungi un četri kalpotāji. Čiko gan daudz nepaļāvās uz savu biedru drošsirdību, bet pavisam nevarēja arī apšaubīt veco parunu, ka trīs gļēvie ir droširdīgāki par vienu varoni.
Tā viņi, pļāpādami un gudri spriedelēdami, sasniedza naktsguļai izvēlēto pilsētu. Viņi paēda vakariņas, krietni iedzēra un katrs aizgāja uz savu istabu.
\ Vakariņās Čiko bija daudz pļāpājis, kā ari pamatīgi iebaudījis muskatvinu un burgundieti, kas viņu pamatīgi karsēja. Tagad viņi vairs nejutās karaļa pavalstnieki, bet Lotringas, Navarras vai Flandrijas brīvie pilsoņi.
\ Līdz istabas durvīm četru tirgotāju cienīgi pavadīts, Čiko apgūlās. Viņam šķita, ka ir hercogs, ko apsargā četri miesassargi, jo tirgotāju istabas apņēma viiējo, kas atradās gaiteņa galā un bija grūti ieņemama.
Ciko mierīgi apgūlās un aizmiga. Viņš varēja būt apmierināts, jo vispirms bija istabu pārlūkojis, aizgrūdis durvju aizbīdni un aizvēris vienīgā loga slēģus.
Tļaču pirmajā nomidzī viņam atgadījās piedzīvojums, ko nebūtu paredzējis vislielākais gudrinieks pasaulē. Ap pulksten desmitiem pie četru kalpotāju durvīm spēcīgi pieklauvēja. Kāds piesteidzās pie durvīm. Uz sliekšņa stāvēja saimnieks.
— Mani mīļie, — viņš sacīja, — es jums gribu izpalīdzēt. Jūsu kungi pie galda ļoti iekaisa politiskās sarunās. Liekas, ka tās ir noklausījies kāds ierēdnis un pastāstījis pilsētas mēram. Mūsu pilsēta grib palikt uzticīga karalim, mērs atsūtīja sardzi, kas jūsu kungus apcietināja un aizveda uz pilsētas valdes namu, kur tiem būs jādod paskaidrojumus. Cietums ir gluži tuvu valdes namam. Celieties, jūsu zirgi ir sagatavoti, jūsu kungi jūs panāks!
Četri kalpotāji izlēca no gultām kā jauni kazu buki, noskrēja lejā, trīcēdami uzlēca zirgos un aizauļoja Parīzes virzienā.
Tiklīdz viesnīcnieks redzēja visus četrus pazūdam aiz stūra, viņš tikpat uzmanīgi pieklauvēja pie pirmajām durvīm gaitenī, kur gulēja pirmais tirgotājs, un klusi tam pateica:
— Kāds spiegs paziņoja mēram, ka jūs pie galda esat zobojušies par karali. Mērs ieradies viesnīcā, bet par laimi jūsu vietā patlaban apcietina jūsu kalpu.
— Ko jūs sakiet! — tirgotājs iesaucās.
— Tīro patiesību. Bēdziet, kamēr kāpnes vēl ir brīvas…
— Bet mani biedri?
— Jums vairs nebūs laika viņus brīdināt.
— Nabaga cilvēki! — tirgotājs nopūtās un steidzās apģērbties.
Viesnīcnieks jau klauvēja pie otrajām durvīm, kur norisinājās līdzīgs
skats. Tas pats notika arī ar pārējiem tirgotājiem. Visi četri kā gulbji viegli pazuda no viesnīcas.
— Nabaga zeķu adītājs, — viņi nopūtās, — viņš dabūs ciest par visiem. Nav ko liegties, viņš bija vispļāpīgākais. Viesnīcnieks vairs nepagūs viņu brīdināt tāpat kā mūs.
Maitre Čiko tiešām neviens neko neziņoja. Kad tirgotāji aizbēga, viņš gulēja saldā miegā.
Saimnieks tik paklanījās pie viņa durvīm, tad nogāja apakšējā istabā, kuras rūpīgi aizslēgtās durvis pēc viņa mājiena tūlīt atvērās. Viņš noņēma cepuri un iegāja.
Istabā atradās seši bruņoti vīri, no kuriem viens, šķiet bija pārējO vadonis.
— Nu? — pēdējais jautāja.
— Virsnieka kungs, viss ir izpildīts.
— Vai viņi visi projām?
— Visi.
— Jīisu norādītais cilvēks neko nezina un nav arī pamodies?
— Neko nezina un nav arī pamodies.
— Viesnīcniek, jūs zināt, kā vārdā mēs rīkojamies. Jūs zināt, kam mēs kalpojam, jo jūs pats esat svētās lietas līdzdalībnieks.
— Protams, virsnieka kungs. Jūs taču redzat, ka es izpildu savu zvērestu un atsakos no naudas, ko mani viesi notērēja. Bet es taču ēsmu zvērējis: es ziedošu savu mantu svētās katoļu ticības aizstāvēšanai.
— Un savu dzīvību… Šo vārdu jūs aizmirsāt, — virsnieks lepni aizrādīja.
— Mans Dievs, — viesnīcnieks sažņaudza rokas, — vai gan prasa arī manu dzīvību? Man ir sieva un bērni!
— To prasīs tikai tad, ja jūs akli neizpildīsit visu, ko jums pavēl.
— Neraizējieties, es paklausīšu.
— Tad ejiet gulēt! Aizslēdziet durvis. Un lai jūs redzētu ko redzēdams un dzirdētu ko dzirdēdams, neatstājiet savu istabu. Un kaut arī jūsu māja aizdegtos un sabruktu pār jūsu galvu! Jūs taču redzat, ka jūsu loma nav grūta.
— O, man būs beigas! — viesnīcnieks izdvesa.
— Man pavēlēts jums atlīdzināt. Ņemiet šos trīsdesmit ekijus!
— Manu namu par trīsdesmit ekijiem! — viesnīcnieks gaudās.
— Muļķi, jums taču nesaplēsīs ne loga stiklu! O, kādi mums nožēlojami līgas piekritēji…
Viesnīcnieks aizgāja un ieslēdzās savā istabā.
Virsnieks pavēlēja saviem diviem vislabāk apbruņotajiem vīriem nostāties zem Čiko loga. Viņš pats ar trim pārējiem uzkāpa augšā.
— Vai jūs zināt pavēli? — virsnieks jautāja. — Ja viņš atver, ja viņš ļausies pārmeklēties, ja mēs pie viņa atradīsim to, ko meklējam, viņš nedrīkst ciest ne niecīgākās sāpes. Bet ja notiks pretējais, tad viņš saņems krietnu dunča dūrienu! Ne pistoli, ne šauteni. Tas nebūs vajadzīgs, jo mēs esam četri pret vienu.
Viņi pienāca pie durvīm. Virsnieks pieklauvēja.
— Kas tur ir? — Čiko, pēkšņi pamodies, jautāja.
— Jūsu draugi tirgotāji, kuriem jāziņo kaut kas ļoti svarīgs, — virsnieks atbildēja.
— O, — Čiko iesaucās, — vakardienas vīns jūsu balsis ļoti pārvērtis, mani draugi.
— Atveriet taču, mīļais draugs, — virsnieks maigāk aicināja.
— Pie velna, jūs esat aizdomīgi puiši!
— Tu negribi atvērt? — virsnieks nepacietīgi sauca. — Uz priekšu, izlauziet durvis!
Čiko pieskrēja pie loga, atvēra un ieraudzīja lejā divus kailus zobenus.
- Es esmu sagūstīts! — viņš iesaucās.
- O, krusttētiņ, — sacīja virsnieks, kas dzirdēja viņu atveram logu, — tu baidies no bīstamā lēciena, un tev ir taisnība. Uz priekšu, atdari, atdari!
- Nē, — Ciko atbildēja, - durvis ir aizslēgtas, un ja jūs trokšņosit, man ļsteigsies palīgā.
Virsnieks iesmējās un pavēlēja kareivjiem durvis atlauzt.
ČiRo sauca tirgotājus.
— Aitasgalva! — virsnieks attrauca. — Vai tu domā, ka mēs tev būsim atstājuši palīgus? Tu maldies, tu esi gluži viens, tu esi pazudis. Puiši, kustieties!
Čiko dzirdēja, kā trīs musketes skalda durvis.
— Tur ir trīs kareivji un viens virsnieks, — viņš nodomāja. — Apakšā ir divi ar zobeniem. Lēkt piecpadsmit pēdas ir nieks. Es dodu priekšroku zobenam pret musketēm.
Viņš piesēja savu naudasmaku pie jostas, un, turēdams zobenu rokā, nekavēdamies nostājās logā. Apakšā vīri pacēla ieročus. Bet kareivji tomēr nojauta, ka tā var arī kļūdīties un atkāpās, lai uzbruktu, kad Čiko būs nolēcis.
Gaskonietis nekavējās. Viņš nolēca uz pirkstgaliem un palika kājās. Tai pašā mirklī viens kareivis vērsa pret viņu dūrienu, kas būtu caururbis mūri.
Bet Čiko nemēģināja atvairīties un dūriens viņu ķēra tieši krūtīs. Taču pret Gorenflo bruņukreklu viņa naidnieka zobens salūza kā stikls.
— Viņš ir bruņojies, — kareivis iesaucās.
— Pareizi! — teica Čiko, pāršķeldams viņam galvu.
Otrais iekliedzās un tikai gatavojās uzbrukt, kad Čiko viņu satvēra un noguldīja blakus biedram. Virsnieks, kas bija ielauzies istabā un lūkojās pa logu, varēja noskatīties tikai savu kareivju kļūmīgajā liktenī. Čiko aizbēga.
— Tas ir īsts velns! — virsnieks kliedza. — Viņš, liekas, ir no dzelzs.
— Ne jau no svina! — atbildēja kāds kareivis un nomērķēja.
— Nelaimīgais, — virsnieks viņu brīdināja, — netaisi troksni! Tu uzmodināsi visu pilsētu. Tuvojas jau rīts.
— Apakšā vajadzēja nostādīt četrus vīrus, bet augšā paturēt tikai divus, — kāds kareivis prātoja.
— Muļķi! — virsnieks uzkliedza.
— Redzēsim, ko teiks hercogs, — norūca kareivis un nolaida savu šauteni.