Čiko laimējās izbēgt, un viņu ari vairs neviens nebūtu sagūstījis, jo ičlās jau parādījās gājēji, kas to būtu aizstāvējuši.
To saprata arī viņa pretinieki. Tāpēc jau virsnieks aizliedza kareivjiem likt lietā šautenes.
Čiko velti izmeklējās tirgotājus un viņu pavadoņus. Izdzirdis izgaistošu pakavu duņu, viņš iedrošinājās atgriezties viesnīcā.
Viņš sastapa saimnieku, kas vēl nebija paguvis atjēgties, un pavēlēja apseglot zirgu. Viesnīcnieks noraudzījās viņā kā spokā.
Čiko izmantoja šo pārsteigumu un nesamaksāja rēķinu, ko viesnīcnieks arī neprasīja. Nakts pēdējās stundas viņš pavadīja kādas citas viesnīcas lielajā zālē starp žūpām, kuriem nebija ne jausmas, ka garais, smaidīgais svešnieks nupat bija nogalinājis divus cilvēkus.
Rītausma viņu sastapa ceļā. Čiko māca nemiers, kas kļuva arvien lielāks. Divus uzbrukumus viņš bija atvairījis, trešais varēja būt liktenīgs.
Čiko nolēma, ka sasniegdams Orleānu, viņš steidzami sūtīs pie karaļa sūtni un lūgs dot pavadoni.
Bet Orleānas ielas bija tukšas un šķita pilnīgi drošas. Tāpēc Čiko nodomāja, ka būtu gluži veltīgi izlikties gļēvam, un no sava nodoma atteicās. Bet aiz Orleānas Čiko nemiers divkāršojās. Pulkstenis bija četri pēcpusdienā, tuvojās vakars. Ceļu apņēma krūmāji. Ceļotājs bija teicams mērķis ikvienai naidnieka šautenes lodei.
Pēkšņi Čiko tālē izdzirda zirgu pakavu dunoņai līdzīgu troksni. Viņš pagriezās un ieraudzīja auļojam septiņus jātniekus, no kuriem četriem bija musketes.
Jātnieku zirgi bija daudz ātrāki par Čiko nojāto zirgu. Cīņā viņš negribēja ielaisties, jo tā varēja tikai kaitēt. Viņš ļāva zirgam līkumot, lai strēlniekiem traucētu precīzi nomērķēt.
Kad jātnieki atradās vairs tikai piecdesmit soļu atstatumā, Čiko tiešām apsveica četri šāvieni, no kuriem trīs lodes nodžinkstēja viņam pār galvu.
Čiko šos šāvienus bija gaidījis un arī pārdomājis, kā rīkoties. Izdzirdis dūcam lodes, viņš atlaida pavadu un noslīdēja no zirga. Viņš izvilka zobenu, kreisajā rokā satverdams smailu dunci.
Viņš nokrita zemē, sagatavojies izdevīgā brīdī atkal traukties augšā. Viņa galvu aizsargāja zirga krūtis.
Jātnieku barā atskanēja gaviles. Viņiem šķita, ka Čiko ir nonāvēts.
Ko es jums teicu, aitasgalvas, — kliedza kāds jātnieks maskā. — Ja jūs nebūtu klausījuši manas pavēles, jūs būtu zaudējuši. Tagad viņš
guļ zemē. Pārmeklējiet viņu, vai viņš dzīvs, vai miris, un ja viņš kustas, nobeidziet to.
— Labi, monsieur, — kāds no jātniekiem padevīgi atbildēja.
Visi nokāpa, izņemot vienu, kas pielūkoja zirgus. Čiko nebija pārāk dievbijīgs, bet šai mirklī viņš atcerējās, ka ir viens Dievs un ka viņš kā grēcinieks, varbūt, jau pēc piecām minūtēm stāvēs soģa priekšā. Viņš sāka murmināt dedzīgu lūgšanu.
Viņam tuvojās divi vīri. Abi bija bruņojušies ar zobeniem.
Redzēdami Čiko elsājām, abi saprata, ka viņš vēl ir dzīvs. Bet tā kā Čiko nekustējās, dedzīgākais kļūmīgi sāka tuvoties viņa kreisajai rokai. Kā atsperes traukts, smailais duncis iedūrās svešajam rīklē. Tai pašā mirklī puse zobena asmeņa pazuda otra jātnieka gurnā.
— Pie velna! — vadonis iekliedzās. — Tā ir nodevība. Nogaliniet viņu, puisis ir vēl dzīvs!
— Protams, ka es vēl esmu dzīvs! — Čiko atkliedza un zibenīgi uzbruka vadonim un ar zobena smaili aizskāra viņa masku.
Bet viņš bija jau sagūstīts. Divi kareivji turēja Čiko kā spīlēs. Viņš pagriezās, pāršķēla vienam galvu un bija atkal brīvs.
— Bērni, bērni! Velns un elle! Tveriet šautenes! — vadonis rēca.
— Pirms viņi tās sagatavos, — Čiko attrauca, — es jau būšu pāršķēlis tavu vēderu, nelieli, un norāvis tavu masku, lai zinātu, kas tu esi!
— Turieties, monsieur, turieties, es jūs aizstāvēšu! — sauca kāda balss, kas Čiko šķita atskanam no debesīm.
Tas bija kāds skaists jauneklis lepnā zirgā. Viņam rokās bija divas pistoles un viņš kliedza:
— Noliecieties, noliecieties, Dieva dēļ! Noliecieties!
Čiko paklausīja.
Atskanēja pistoles šāviens, un pie Čiko kājām novēlās kāds kareivis, gļēvi izlaizdams no rokām zobenu.
Trīs dzīvie jātnieki gribēja sasniegt zirgus, bet viņiem vairs nelaimējās. Atskanēja otrs pistoles šāviens, un nokrita vēl viens kareivis.
— Divi pret diviem, — aizrādīja Čiko. — Cīnīsimies nu, diženo jātniek!
Jauneklis pa to laiku bija satvēris savu pretinieku un nogāzis zemē un ar zobenu nodūra to kā jēru.
Redzēdams, ka tagad jāveic tikai viens pretinieks, Čiko atguva aukstasinību un domāšanas spējas.
Viņš uzbruka pretiniekam, aizdzina to līdz grāvim un ar veiklu zobena cirtienu ievainoja sānos. Vīrs nokrita. Čiko uzvarētā ierocim uzmina ar kāju, lai tas nevarētu to satvert, un ar dunci pārgrieza maskas saiti.
— Majēnas hercogs! Deviņas raganas! Es jau tā domāju!
Hercogs neatbildēja. Ievainojuma un uzbudinājuma dēļ viņš bija
zaudējis samaņu.
Čiko paberzēja degunu, ko grūtās pārdomās arvien mēdza darīt. Mirkli padomājis, viņš satvēra savu plato dunci un tuvināja hercogam, lai tam nogrieztu galvu.
Viņš juta, ka viņa plecam pieskaras dzelžaina roka, un atskanēja balss:
— Ļoti skaisti, mans draugs, bet uzvarētus naidniekus nenogalina.
— Taisnība, jūs man izglābāt dzīvību, par ko es jums sirsnīgi pateicos, — atbildēja Čiko. — Bet ja kāds trijās dienās ir izcietis uzbrukumus, ja kāds trīs reizes atradies nāves briesmās, notraipīts ar vēl siltajām naidnieku asinīm, izvairījies no trim šauteņu lodēm, vai šis drošsirdis var darīt ko citu nekā izpildīt manu tagadējo nodomu?
Un Čiko satvēra naidnieka kaklu, lai savus vārdus vaiņagotu ar darbiem. Bet arī šoreiz jauneklis viņu atturēja.
— Jūs to nedarīsit, vismaz līdz tam laikam, kamēr es še atradīšos. No viņa brūces jau tā noplūst daudz asiņu.
— O, vai jūs šo nelaimīgo pazīstat? — Čiko izbrīnījies jautāja.
— Šis nelaimīgais ir Majēnas hercogs, daudzu karaļu cienīgs dižciltīgais…
— Jo vairāk — man ir iemesls, — Čiko drūmi atrūca. — Bet, kas jūs tāds esat?
— Tas, kas jums izglāba dzīvību, — jauneklis salti atbildēja.
— Un tas, kas man pirms trim dienām pasniedza karaļa vēstuli.
— Pareizi.
— Tad jūs kalpojat karalim?
— Jā.
— Un kalpodams karalim, jūs saudzējat Majēnas hercogu? Velns un elle! Atļaujiet pateikt, ka godīgi kalpi tā gan nedara!
— Gluži otrādi. Man šķiet, ka šai mirklī es esmu karaļa uzticams kalps.
— Varbūt, — Čiko skumji atbildēja. — Bet šeit gan nav īstā vieta un laiks prātošanai. Kā jūs sauc?
— Ernotons de Šarmēns.
— Nu, monsieur Ernoton, ko mēs darīsim ar šo resno maitu, kas līdzīgs visas pasaules karaļiem? Es vaļsirdīgi atzīšos, ka man jādodas tālāk.
— Es apsargāšu Majēnas hercogu, līdz gadīsies palīgi.
— Monsieur Šarmēn, jūs man izglābāt dzīvību, bet nākotnē mani gaida daudz lielākas briesmas.
— Šodien es izpildīšu savu pienākumu, gan Dievs gādās par nākotni.
— Lai notiek tā, kā jūs vēlaties. Es viņu nenonāvēšu, kaut gan viņš ir mans nāvīgākais ienaidnieks. Lai Dievs jūs sargā, monsieurl
Viņš satvēra Ernotona roku. Tad Čiko devās pie sava zirga. Pusceļā viņš pagriezās un sacīja: . — Jums paliek septiņi teicami zirgi. Man šķiet, ka man būtu tiesības uz četriem. Palīdziet man izvēlēties…
— Ņemiet manējo, — atbildēja Ernotons. — Tam var uzticēties.
— Ak, jūs esat loti augstsirdīgs, paturiet vien sev!
— Nē, man nav tā jāsteidzas.
Čiko nejāvās lūgties. Viņš uzlēca Ernotona zirgā un pazuda.