Ernotons palika cīņas laukā, pārdomādams, ko darīt ar abiem dzīvajiem naidniekiem, kas drīz vien pamodīsies no ģīboņa.
Nebaidīdamies, ka abi varētu aizbēgt, jauneklis devās meklēt palīgus, kurus drīz vien arī atrada.
Pakalnē brauca zemnieka vēršu pajūgs. Ernotons uzrunāja braucēju un pastāstīja, ka notikusi cīņa starp katoļiem un hugenotiem un ka četri nonāvēti, bet divi palikuši dzīvi. Zemnieks pārbijās, bet tomēr palīdzēja jauneklim aiznest Majēnas hercogu un vēl paģībušo kareivi uz ratiem. Zemnieka stallī mīkstās salmu cisās Majēnas hercogs pamodās no ģīboņa. Viņš atvēra acis un ar pārsteiguma pilnu skatienu pārlūkoja apkārtni.
Ernotons zemnieku tūlīt aizraidīja projām.
— Kas jūs esat? — hercogs ievaicājās.
— Vai jūs mani nepazīstat? — Ernotons pasmaidīja.
— Jā gan, — hercogs savilka pieri. — Jūs esat mana ienaidnieka palīgs.
— Es esmu arī tas, kas jūsu naidniekam nejāva jūs nogalināt.
— Ja es neesmu miris, tad es vēl dzīvoju. Vismaz mana brūce gan būs nāvīga.
— Nezinu. Ja es nebūtu pretojies, jums būtu vēl otra, kuras dēļ gan jūs nebūtu pamodies.
— Kāpēc jūs palīdzējāt nonāvēt manus ļaudis, bet mani saudzējāt?
— Tas ir ļoti vienkārši, monsieur, un es brīnos, ka jūs, muižnieks — kā man šķiet, to nesaprotat. Nejaušība noveda mani uz ceļa, un es jums sekoju. Es redzēju septiņus vīrus uzbrūkam vienam un steidzos aizstāvēt viņu, jo viņš bija drošsirdīgs. Redzēdams, ka viņš uzvaru grib izmantot nelietīgi, es iejaucos ar savu ieroci.
— Vai jūs mani pazīstat?
— Nē. Es tikai zinu, ka jūs esat ievainots. Ar to man pietiek.
— Esiet vaļsirdīgs — jūs mani pazīstat!
— Dīvaini, ka jūs nevēlaties mani saprast. Es neatzīstu, ka būtu teicami nogalināt galīgi nevarīgu cilvēku, tāpat kā nav labi sešiem uzbrukt vienam.
— Bet jūs taču atzīstat, ka var būt arī savs iemesls? Ernotons palocījās, bet neatbildēja.
— Vai jūs neredzējāt, ka mēs ar šo cilvēku sākām divcīņu?
— Redzēju.
— Šis cilvēks ir mans nāvīgākais ienaidnieks.
— Ticu. Viņš sacīja to pašu.
— Un ja es atveseļošos…
— Tad jūs varēsit darīt, ko vien vēlaties, monsieur.
— Vai jums, šķiet, ka es esmu bīstami ievainots?
— Es aplūkoju jūsu brūci, monsieur, un man liekas, ka tā ir smaga, bet ne nāvīga. Asmens ir noslīdējis gar ribām un nav skāris krūtis. Elpojiet, un es ceru, ka jūs plaušās nejutīsit nekādas sāpes!
Majēnas hercogs ievilka elpu, bet nekādas sāpes nejuta.
— Bet kur ir mani ļaudis? — viņš jautāja.
— Miruši, izņemot vienu.
— Vai viņi palika guļam uz ceļa?
— Jā.
— Vai viņus pārmeklēja?
— Zemnieks, ko jūs redzējāt, par to parūpējies.
— Ko pie viņiem atrada?
— Mazliet naudas.
— Un papīrus?
— Nezinu.
— O! — hercogs atviegloti nopūtās.
— Jūs varat pajautāt dzīvajam.
— Kur viņš ir?
— Šķūnī, divus soļus no šejienes.
— Nogādājiet mani pie viņa! Nē, atvediet viņu pie manis, bet zvēriet, ka jūs tam neko nejautāsit.
— Es neesmu ziņkārīgs, monsieur. Hercogs nemierīgi pavērās uz Ernotonu.
— Monsieur, vai to nevarētu izpildīt kāds cits? — Ernotons jautāja.
— Piedodiet, es biju netaisns, monsieur, — Majēnas hercogs atzinās. — Izpildiet manu lūgumu!
Piecas minūtes vēlāk kareivis ienāca stallī. Ieraudzījis hercogu, viņš iekliedzās. Bet hercogs vēl paguva pielikt lūpām pirkstus, un kareivis savaldījās.
— Monsieur, būšu jums mūžam pateicīgs, — hercogs sacīja Ernotonam. — Gan mēs redzēsimies labākos laikos. Vai es drīkstu zināt jūsu vārdu?
— Es esmu vikonts Ernotons de Šarmēns.
— Jūs dodaties uz Bogensu?
— Jā.
— Es jūs esmu aizkavējis, un jūs gan šonakt vairs nevarēsit doties tālāk?
— Gluži otrādi, es domāju tūlīt doties ceļā.
— Uz Bogensu?
Ernotons īgni palūkojās uz Majēnas hercogu.
— Uz Parīzi, — viņš atbildēja.
Hercogs izlikās pārsteigts.
— Piedodiet, — viņš turpināja. — Jūs taču gribējāt doties uz Bogensu, bet tagad sava ceļa virzienu pēkšņi maināt.
— Gluži vienkārši, — Ernotons atbildēja. — šīs dēkas dēļ esmu novēlojis norunāto laiku un tagad došos atpakaļ.
Majēnas hercogs velti mēģināja Ernotona neizteiksmīgajā sejā nojaust viņa īsto nodomu.
— O, kāpēc jūs nevarat kādu dienu palikt pie manis! — viņš beidzot aizrādīja. — Es aizsūtīšu savu kareivi uz Parīzi, lai atved ārstu. Jūs taču atzīstat, ka es nevaru palikt viens pie gluži sveša zemnieka.
— Vai tad kareivis nevar palikt pie jums, bet ārstu arī es varu atsūtīt.
Majēnas hercogs vilcinājās.
— Vai jūs zināt mana naidnieka vārdu? — viņš jautāja.
— Nē.
— Kā? Jūs viņam izglābāt dzīvību, un viņš nepateica pat savu vārdu?
— Es to nevaicāju.
— Jūs nepavaicājāt, kāds ir viņa vārds?
— Es izglābu arī jūsu dzīvību un tomēr neprasu, kā jūs sauc. Toties jūs abi zināt manējo.
— Jūs esat tikpat kluss, cik drošsirdīgs.
— Un es redzu, ka jūs gribat man to pārmest. Ļoti žēl. Tam, par ko jūs uztraucaties, vajadzētu jūs nomierināt. Ja jau klusē, tad klusē abās pusēs.
— Jums taisnība. Sniedziet savu roku, monsieur Šarmēn.
Ernotons pasniedza savu roku, ne ar ko neizrādīdams, ka viņš to
pasniedz princim.
— Vislabāk ir, ja mēs par visu ciešam klusu, — hercogs noteica.
— Protams.
— Es varu pateikt tikai to, ka es esmu dižas kārtas un varu jums izpalīdzēt.
— Lai paliek. Jūsu labvēlību es nekad neizmantošu. Es kalpoju kungam, kur man nekā netrūkst.
— Kādam kungam? — hercogs nemierīgi ievaicājās. — Kādam kungam?
— Vislabākais, ja mēs par visu ciešam klusu. Jūs pats tā teicāt, vai ne?
— Pareizi.
— Un arī brūces dēļ jūs nedrīkstat pārāk daudz runāt.
— Jums taisnība. O, es vēlos savu ārstu.
— Es došos atpakaļ uz Parīzi. Kur jūs dzīvojat?
Hercogs pamāja kareivim, kas pienāca, un viņi abi kādu brīdi klusi sarunājās.
Tad hercogs pievērsās Ernotonam un sacīja:
— Monsieur Ernoton, dodiet godavārdu, ka jūs aiznesīsit kādu vēstuli noteiktai personai.
— Apsolu.
— Un es jums ticu. Jūs esat drošsirdīgs vīrs, man nav akli jāuzticas.
Ernotons palocījās.
— Es jums gribu uzticēt mazu noslēpumu: es piederu pie hercogienes Monpansjē miesassargiem.
— O, hercogienei Monpansjē ir miesassargi! To es nezināju.
— Šajos nemierīgajos laikos katram ir jāsargājas. Gīzu nams grib palikt patstāvīgs…
— Saprotu, saprotu. Jūs piederat pie hercogienes Monpansjē miesassargiem. Ar to man pietiek.
— Man vajadzēja doties uz Ambuāzu, bet ceļā es satiku savu naidnieku. Pārējo jūs jau zināt.
— Jā.
— Man jāziņo hercogienei par manas aizkavēšanās iemeslu.
— Protams.
— Jūs būsit tik laipns un nodosit viņai manu vēstuli.
Hercogs uzrakstīja un pasniedza Ernotonam slēgtu vēstuli.
— Trijās dienās jūs šo vēstuli nodosit hercogienei.
— Vai personīgi?
— Tieši hercogienei Monpansjē.
Hercogs vēlreiz satvēra jaunekļa roku un tad noguris, ar nosvīdušu pieri atslīga svaigajos salmos.
— Monsieur, — kareivis aizrādīja Ernotonam, — jūs mani sasējāt kā teļu. Bet vai nu jūs gribat, vai negribat, bet es šīs saites atzīstu kā draudzību, un izdevīgā laikā un vietā jūs par to pārliecināsities.
Un viņš sniedza jauneklim roku.
— Lai notiek, — Šarmēns pasmējās. — Tagad man būs divi jauni draugi.
— Nezobojieties, — kareivis atbildēja. — Draugu nekad nav par daudz.
— Pareizi, biedri, — Ernotons noteica un aizgāja.