Trešajā dienā ap pusdienas laiku Ernotons iejāja Parizē. Pulksten trijos pēcpusdienā viņš ieradās Luvrā pie četrdesmit pieciem.
Kad gaskonieši viņu ieraudzīja, tie pārsteigumā iekliedzās.
Luanjaks pamāja, lai jauneklis ienāk kabinetā, kas atradās aiz guļamistabas.
— Ko tas nozīmē, monsieur? — viņš tūlīt jautāja. — Jūs esat projām piecas dienas un piecas naktis?
— Monsieur, es savu uzdevumu izpildīju, — Ernotons palocīdamies atbildēja.
— Kāds bija jūsu uzdevums?
— Man vajadzēja sekot Majēnas hercogam, ko es arī darīju.
— Piecas diens un piecas naktis?
— Piecas dienas un piecas naktis.
— Tātad hercogs ir atstājis Parīzi?
— Tajā pašā vakarā. Un man tas šķita aizdomīgi.
— Jums taisnība… Un tad?
Ernotons dedzīgi izstāstīja dēku ceļā un šīs dēkas sekas. Luanjaka seja kļuva arvien gaišāka, kas iespaidoja arī runātāja sajūtu.
Kad Ernotons sāka stāstīt par vēstuli, ko Majēnas hercogs bija uzticējis nodot hercogienei, Luanjaks iesaucās:
— Vai vēstule ir pie jums?
— Jā.
— Velns! Tas ir lieliski, — kapteinis priecājās. — Pagaidiet mani! Nē, nāciet man līdzi!
Ernotons sekoja Luanjakam uz Luvras zirgu staļļiem, kur viss bija sagatavots karaļa braucienam. Epernonas hercogs noskatījās, kā izmēģināja divus zirgus, kurus Indriķim III bija atsūtījusi Anglijas karaliene Elizabete.
Ernotons palika pie pagalma ieejas, bet Luanjaks devās pie Epernona un aizskāra viņa mēteļa stūri.
— Jaunums, hercoga kungs, — viņš sacīja, — liels jaunums.
Hercogs atstāja galminieku pulciņu un aizgāja pie trepēm, pa kurām
vajadzēja nonākt karalim.
— Stāsti, Luanjak, stāsti!
— Monsieur Ernotons atgriezies no Orleānas. Majēnas hercogs guļ kādā ciemā bīstami ievainots.
— Ievainots! — hercogs iesaucās.
— Vēl vairāk, — Luanjaks turpināja. — Viņš uzrakstījis Monpansjē kundzei vēstuli, kas atrodas monsieur Šarmēna kabatā.
— O! — Epernons izdvesa. — Pie velna! Pasauciet monsieur Ernotonu, lai viņš pats pastāsta!
Luanjaks atveda Ernotonu.
— Hercog, — viņš norādīja, — te būs mūsu ceļinieks.
— Labi, monsieur. Kā liekas, jums ir kāda Majēnas hercoga vēstule? —Epernons jautāja.
— Jā, godātais kungs.
— Kas rakstīta mazā ciemā aiz Orleanas?
— Jā, godātais kungs.
— Un domāta Monpansjē kundzei?
— Jā, godātais kungs.
— Atdodiet man šo vēstuli!
Hercogs mierīgi izstiepa roku kā cilvēks, kurš radis, ka viņa gribu arvien izpilda.
— Piedodat, monsieur, — teica Šarmēns, — es hercogam ar godavārdu solījos uzticēto vēstuli atdot viņa māsai.
— Vai jūs kalpojat karalim, vai Majēnas hercogam?
— Karalim, monsieur.
— Labi! Karalis vēlas šo vēstuli redzēt.
— Godātais kungs, jūs neesat karalis.
— Man liekas, ka aizmirstat, ar ko jūs runājat, monsieur Šarmēn, — Epernons, dusmās nobālēdams, iesaucās.
Taču Ernotonu hercoga uztraukums un nepacietība nemaz neskāra. Epernons turpināja kliegt:
— Cietumā, un atņemt vēstuli!
— Neviens viņu neaizskars, — iesaucās Ernotons, atlēkdams atpakaļ un izraudams uz krūtīm paslēpto Majēnas hercoga vēstuli. — Es vēstuli saplēšu, jo tā ir vienīgā iespēja, kā to glābt. Bet par to Majēnas hercogs mani attaisnos un viņa majestāte man piedos.
Jauneklis jau gatavojās dārgo vēstuli saplēst,kad kāda roka viņu atturēja. Ja rokas pieskāriens būtu bijis spēcīgs, Ernotons vēstuli būtu tūlīt iznīcinājis. Bet roka pieskārās saudzīgi, viņš savaldījās un pagriezās.
— Karalis! — viņš iesaucās.
Karalis tik tiešām bija nokāpis pagalmā, mirkli apstājies un dzirdējis ķildas beigas, un viņa karaliskā roka atturēja Šarmēna roku.
— Kas šeit notiek, mani kungi? — viņš stingri noprasīja.
— Sire, — Epernons tūlīt attrauca, — šis cilvēks, viens no jūsu četrdesmit pieciem, pie kuriem viņš gan vairs nepieder, šis cilvēks, kuram
es uzdevu uzmanīt Majēnas hercogu, sekojis tam aiz Orleānas un atnesis viņa rakstītu vēstuli, lai to nodotu hercogienei Monpansjē.
— Jūs no Majēnas hercoga saņēmāt madame Monpansjē rakstītu vēstuli? — jautāja karalis.
— Jā, sire, — atbildēja Ernotons, — bet hercogs Epernons nesaka, kādos apstāk|os.
— Kur ir šī vēstule?
— Tas jau ir ķildas iemesls, sire. Monsieur Šarmēns vilcinājās vēstuli atdot man un grib to nodot hercogienei. Man šķiet, ka vilcināties var tikai slikts kalps.
Karalis palūkojās uz Šarmēnu.
Jauneklis nometās pagalmā cejos un sacīja:
— Sire, es esmu nabaga muižnieks, godavīrs un cits nekas. Es jūsu sūtnim, kam uzbruka Majēnas hercogs ar pieciem kareivjiem, izglābu dzīvību. Es ierados īstā laikā, lai iegūtu uzvaru.
— Un šai cīņā Majēnas hercogs palika sveiks?
— Nē, sire, viņu ievainoja Joti smagi.
— Labi, — teica karalis. — Un pēc tam?
— Jūsu sūtnis, kas Majēnas hercogu loti ienīda, gribēja to pavisam nobeigt. Varbūt, ka viņam uz to bija tiesības. Bet man klātesot, man, kas nes jūsu majestātes uzticētu zobenu, man šķita, ka tā būtu politiska slepkavība… — Ernotons vilcinājās.
— Turpini! — karalis pavēlēja.
— Un es aizsargāju Majēnas hercogu pret jūsu sūtni, kā es jūsu sūtni biju aizsargājis pret hercogu.
Epernons paraustīja plecus, Luanjaks sāka kodīt lūpas, bet karalis palika mierīgs.
— Turpini! — viņš attrauca.
— Palicis tikai ar vienu kalpu, jo pārējie bija nonāvēti, Majēnas hercogs uzticēja man māsai rakstīto vēstuli, nezinādams, ka es kalpoju Jūsu Majestātei. Te ir vēstule. Mans gods man dārgāks par visu, bet es uzticos Jūsu Majestātei, kas mācēs to sargāt.
Un vēl arvien ceļos nometies, Ernotons svinīgi pasniedza vēstuli karalim.
Karalis atvairīja viņa roku un sacīja:
— Ko jūs sakāt, Epernon?! Monsieur Šarmēns ir godavīrs un uzticams kalps.
— Vai sire jautā, ko es teicu? — Epernons palocījās.
— Nokāpdams pa trepēm, vai es dzirdēju pieminam cietumu? Lai Dievs sargā! Gluži otrādi! Vēstule pieder tam, pie kā tā atrodas, vai tam, kam tā jānodod.
Epernons kurnēdams noliecās.
— Nododiet vēstuli hercogienei, monsieur Šarmēn.
— Bet, sire, padomājiet, kas tajā var būt rakstīts, — Epernons aizrādīja. — Mēs taču nevaram tēlot sapņotājus, kad ir apdraudēta Jūsu Majestātes dzīvība.
— Nododiet vēstuli, monsieur Šarmēn, — karalis atkārtoja, savam mīlulim nemaz neatbildēdams.
— Pateicos, sire, — atteica Šarmēns un devās projām.
— Kurp jūs to nesīsit?
— Hercogienei Monpansjē. Tā taču Jūsu Majestāte pavēlēja.
— Es neskaidri izsacījos. Uz kurieni jūs iesit? Uz Gīzu vai Sentdēnas pili?
— Man nav hercoga tuvāku norādījumu. Es aiznesīšu vēstuli uz Gīzu pili un tur uzzināšu, kur atrodas madame Monpansjē.
— Tātad jūs meklēsit hercogieni?
— Jā, sire.
— Un kad jūs viņu atradīsit?
— Nodošu vēstuli.
— Labi. Sakiet, monsieur Šarmēn… — un karalis paskatījās uz jaunekli.
— Sire\
— Vai jūs Majēnas hercogam citu neko neapsolījāt, kā tikai nodot vēstuli tieši hercogienei?
— Nē, sire.
— Jūs neapsolījāt neizpaust vietu, kur jūs hercogieni sastapsit?
— Nē, sire.
— Es jums kaut ko lūgšu.
— Sire, es esmu Jūsu Majestātes vergs.
— Nododiet vēstuli madame Monpansjē un tūlīt dodieties uz Vensēnu, kur es šovakar ieradīšos!
— Jā, sire.
— Un jūs man pastāstīsit, kur jūs hercogieni atradāt.
— Sire, jūs varat man uzticēties.
— Vai jūs sapratāt?
— Jā, sire.
— Kāds neprāts, Jūsu Majestāte! — iesaucās Epernons.
— Jūs nesaprotat cilvēkus, hercog, vismaz zināmus cilvēkus. Viņš ir paklausījis Majēnas hercogam, viņš paklausīs arī man.
— Sire, jums es ne vien paklausīšu, bet būšu arī padevīgs, — Ernotons atbildēja.
— Neķildosimies, Epernon, — karalis aizrādīja. — Jūs tūlīt piedosit šim drošsirdīgajam kalpam.
— Sire, hercogs ir godājams vīrs, un, ja es viņam nepaklausīju, tad tas tikai norāda, ka es viņu cienu un mīlu. Es tikai izpildīju savu pienākumu, — sacīja Šarmēns.
— Pie velna! — iesaucās hercogs, kura seja pēkšņi mainījās, it kā viņš tai uzliktu citu masku. — Jūs tiešām esat skaists puisis! Vai ne, Luanjak? Mēs viņu tikai pabiedējām.
Un hercogs skaļi iesmējās.
Luanjaks novērsās, lai nebūtu jāatbild. Viņš nevarēja melot tā, kā viņa priekšnieks.
— Viss kārtībā. Dosimies ceļā, kungi, — karalis uzaicināja.
Epernons palocījās.
— Jūs nāksit man līdzi, hercog!
— Lai Jūsu Majestāti pavadītu līdz zirgiem?
— Jā… Kas būs otrs pavadonis?
— Jūsu Majestātes padevīgs kalps, monsieur Sentmalēns, — atbildēja Epernons un palūkojās uz Ernotonu, kā viņa vārdi ir iespaidojuši jaunekli.
Ernotons palika nejūtīgs.
— Luanjak, — hercogs piebilda, — pasauciet monsieur Sentmalēnu.
Karalis nojauta Epernona domas.
— Monsieur Šarmēn, — viņš sacīja, — izpildiet savu uzdevumu un tūlīt ierodieties Vensēnā!
— Jā, sire.
Ernotons priecājās, ka viņam nebūs jāredz Sentmalēna godkārās sirds uzvaras gaviles.