1585. gada 26. oktobri Svētā Antuāna vārti pulkstens pusvienpadsmitos dienā bija vēl aizslēgti, kas līdz šim nekad nebija atgadījies. Ceturksni pirms vienpadsmitiem Morteljēras ielā parādījās divdesmit šveiciešu liela sardze un devās uz vārtiem, kuri viņu priekšā atvērās un tūlīt atkal aizvērās. Sardzes parādīšanās piespieda atkāpties lielu baru zemnieku un dažādāko pilsoņu, kas velti mēģināja izkļūt caur vārtiem. Katru mirkli ieradās apkaimes klosteru mūki, sievas uz kūtrajiem ēzeļiem, zemnieki divričos un pievienojās prāvajam pūlim. Viņu nemierīgie jautājumi bija raibās balsu kņadas pamattonis, kuru pārtrauca dobji un spiedzoši draudu un nožēlas pilni izsaucieni.
Bez šā pienācēju bara, kas gribēja iekļūt pilsētā, varēja vēl vērot atsevišķus pulciņus, kuri šķita no turienes iznākuši. Šie ļaudis ziņkāri lūkojās uz apvārsni, ko ierobežoja Jakobīņu klosteris, Vensēnas prioreja un Tobija Krusts, it kā vienā no šim trim vēdeklī izvietotajām ielām vajadzētu parādīties palīgam.
Šajos pulciņos visvairāk bija salasījušies Parīzes pilsoņi, kas bija ļoti rūpīgi ģērbušies, jo laiks bija auksts, lieli miglas blāķi vēlās gluži zemu un sniegains ziemeļaustrumu vējš, likās, gribēja noraut kokiem pēdējās dzeltenās lapas, kas vēl skumji trīsēja melnajos zaros.
Trīs pilsoņi bija nostājušies savrup. Divi sarunājās, bet trešais ļoti uzmanīgi noraudzījās Vensēnas virzienā. Pēdējam vajadzēja būt ļoti slaidam vīrietim, ja tik viņš izslējās. Bet šinī mirklī viņa kājas, ar kurām, kā likās, mierā stāvot, viņš nezināja ko iesākt, bija saliektas, kamēr savas tikpat garās rokas viņš bija sakrustojis uz kamzoļa. Pret žogu atslējies, viņš izturējās kā cilvēks, kas grib palikt nepazīts, jo savu seju tas bija paslēpis platajās plaukstās un uzdrošinājās pa pirkstu spraugām vērot apkārtni tikai ar vienu aci. Viņam blakus neliela auguma vīrietis, kas bija
pakāpies uz zemes uzbēruma, pļāpāja ar kādu resnu pilsoni, kurš līgojās uzbēruma malā un arvien aizķērās aiz sava biedra kamzoļa pogām.
— Jā, maitre Miton, — mazais sacīja resnajam, — es saku un atkārtoju, Salseda soda vietā būs sapulcējušies vismaz simttūkstoš ļaužu, vismaz simttūkstoš ļaužu. Bez tiem, kas jau salasījušies Grēva laukumā, bez tiem, kas turp traucas no pilsētas dažādām daļām, redzat, cik te vien ļaužu! Un tie ir tikai vieni vārti, bet tādu taču ir veseli sešpadsmit.
— Simttūkstošu, tas ir par daudz, Friāra tēv. Man šķiet, ka daudzi sekos manam paraugam un negribēs redzēt nelaimīgo Salsedu, baiļojoties, ka neizceļas kāda burzma. Un viņiem taisnība.
— Maitre Miton, maitre Miton, ievērojat, ka jūs runājat kā politiķis. Nekas neatgadīsies, gluži nekas. Es par to galvoju.
-— Vai ne, monsieurl — redzēdams, ka otrs šaubās krata galvu, viņš jautāja vīram ar garajām rokām un kājām, kurš, roku no acīm nenoņēmis, tagad bija pavērsies citā virzienā un par savas uzmanības mērķi likās izvēlējies pilsētas vārtus.
— Kas ir? — garais ievaicājās, jo nebija dzirdējis ne viņam domāto jautājumu, ne abu biedru iepriekšējo sarunu.
— Es saku, ka Grēva laukumā šodien nekas nenotiks.
— Man liekas, ka jūs maldāties un ka Salsedu gaida droša nāve, — virs ar garajām rokām mierīgi atbildēja.
— Protams. Bet es esmu pārliecināts, ka tas neradīs nekādu troksni.
— Pātagu cirtieni, kas kapās zirgus, droši vien skanēs.
— Jūs mani nesaprotat. Es ar troksni saprotu nemieru, un es apgalvoju, ka nekāda nemiera nebūs. Ja būtu gaidāma sacelšanās, karalis nebūtu pavēlējis pilsētas valdes namā izgreznot ložu, lai ar abām karalienēm un daļu galma piedalītos soda izpildīšanā.
— Vai tad karaļi kādreiz ir nojautuši kādu apvērsumu? — vīrs ar garajām rokām un garajām kājām līdzcietīgi piebilda.
— Hallo! — maitre Mitons, noliecies otram pilsonim pie auss, klusi iečukstēja. — Tas cilvēks ir ļoti neparasts. Vai jūs, tēvs, viņu pazīstat?
— Nē, — mazais atbildēja.
— Kāpēc tad jūs ar viņu sarunājāties?
— Tāpēc, ka es gribu ar viņu runāt.
— Un tas nav pareizi. Jūs taču redzat, ka viņam ir ļoti noslēpumains raksturs.
— Man gan liekas, — Friāra tēvs turpināja diezgan skaļi, lai arī garrocis varētu sadzirdēt, — man liekas, ka domu apmaiņa ir dzīves lielākā laime.
— Domas var apmainīt ar labu paziņu, nevis ar nepazīstamu cilvēku.
— Vai gan visi cilvēki nav brāļi?
— Tādi viņi bija sākumā. Mūsu laikos šī radniecība kļuvusi visai šaubīga, Friāra tēvs. Pļāpājiet ar mani, ja jums tiešām jāpļāpā, bet ļaujiet šim svešniekam domāt, ko viņš vēlas.
— Es jūs jau pazistu kopš ilgiem gadiem un zinu ļoti labi, ko jūs man atbildēsit, bet no šī nepazīstamā es, varbūt, uzzināšu ko jaunu.
— Klusu! Viņš noklausās.
— Jo labāk. Ja viņš mūs noklausās, varbūt, ka viņš man ari atbildēs. Tātad jūs domājat, ka Grēva laukumā gaidāms troksnis? — viņš atkal uzrunāja nepazīstamo.
— Es to neesmu teicis.
— Es arī neapgalvoju, ka jūs būtu to teicis, — Friārs ļoti maigi atbildēja, — es tik apgalvoju, ka jūs tā domājat.
— Un ar ko jūsu apgalvojums pamatots? Vai jūs būtu burvis, monsieur Friār?
— Pagaidiet! Viņš mani pazīst! — galīgi pārsteigtais pilsonis iesaucās. — Kā viņš mani pazīst?
— Vai tad es vairākas reizes neminēju jūsu vārdu, tēvs? — Mitons, plecus paraustīdams, atteica, svešnieka priekšā it kā kaunēdamies par sava biedra neapķērību.
— Pareizi! — iesaucās Friārs, kas beidzot šo sakarību bija sapratis. — Goda vārds, jums taisnība. Nu, ja jau viņš mani pazīst, tad viņš man katrā ziņā atbildēs.
— Monsieur, — viņš turpināja, atkal pagriezies pret svešinieku, — jūs domājat, ka Grēva laukumā jānotiek kādam troksnim. Ja jūs tā nedomātu, jūs atrastos tur, bet jūs atrodaties še… OL
Šis „o" norādīja, ka Friāra tēvs bija aizsniedzis sava prāta loģikas galīgo robežu.
— Bet jūs, monsieur Friār, jūs taču domājat gluži pretējo, ko es domāju, — atteica nepazīstamais, — kāpēc jūs neatrodaties Grēva laukumā? Man gan liekas, ka šī spēle ir diezgan jautra, lai visi karaļa draugi trauktos to noskatīties. Bet, varbūt, jūs man atbildēsit, ka jūs nepiederat pie karaļa, bet gan pie hercoga Gīza draugiem, un ka jūs gaidāt lotringiešus, kuriem jāuzbrūk Parīzei, lai Salsedu atbrīvotu.
— Nē, monsieur, — svešā norādījuma sabiedētais resnais pilsonis steidzās paskaidrot, — nē, monsieur, es gaidu savu sievu, Nikolā Friāru, kura uz Jakobīņu klosteri aiznesa divdesmit četrus galdautus, jo viņai ir gods būt Modesta Gorenflo, jakobīņu priora, veļas mazgātājai.
— Tēvs, tēvs, — iesaucās Mitons, — paskaties taču, kas notiek!
Maitre Friārs ar acīm sekoja sava drauga pirksta virzienam un
redzēja, ka baļķiem aizsprostotos vārtus arī aizslēdza un grāvja malā nostājās kareivju pulks.
Vērojot šo rīcību, ļaužu pūlī atskanēja jauni izbrīnās un baiļu saucieni.
— Atbrīvojiet laukumu! — atskanēja kāda virsnieka stingrā balss.
Šo pavēli tūlīt izpildīja, kaut gan tas nenācās visai viegli. Burzmā zirgi un rati dažam labam ievainoja kājas, vai nobrāza sānus. Sievietes kliedza, vīrieši lamājās. Kas varēja aizbēgt, pazuda vienā mirklī, paslēpās namos.
— Lotringieši! Lotringieši! — kņadu pārkliedza kāda balss, un neviens cits baiļu kliedziens nebūtu atstājis spējāku un izšķirošāku iespaidu, kā šis sauciens.
— Redzat nu, redzat nu! — Mitons trīcēdams iesaucās. — Lotringieši! Bēgsim!
— Bēgsim! Kurp?
— Šai žogā, — atbildēja Mitons, saplosīdams rokas ar ērkšķiem, uz kuriem nepazīstamais sēdēja pavisam bezrūpīgi.
— Šai žogā! — sauca Friārs. — Pateikt to daudz vieglāk, nekā izdarīt. Es neredzu nevienas spraugas, pa kuru varētu izlīst. Un jūs taču nedomājat rāpties pāri žogam, kas ir augstāks par mani!
— Es pamēģināšu, — Mitons atzinās.
— Esiet taču uzmanīgāka, mīļo kundzīt, — Friārs izbailēs kliedza kā cilvēks, kas jau sāk zaudēt galvu, - jūsu ēzelis min man uz papēžiem. O-o! Jātnieka kungs, jūsu zirgs mani saplosīs! Braucēj divričos, jūsu ratu ilkss izlauzīs man ribas!
Kamēr maitre Mitons tvarstījās gar žoga zariem un Friāra tēvs velti meklēja spraugu, svešais piecēlās, izplēta savas garās kājas un kā jātnieks, kas sēžas seglos, viegli pārkāpa pāri žogam, ar biksēm pat zaru galus neaizskardams.
Savējās bikses trīs vietās saplēsis, maitre Mitons sekoja nepazīstamajam. Daudz ļaunāk klājās Friāra tēvam, kas žogu nevarēja ne pārlīst, ne caurlīst, un tā kā pūlis draudēja viņu saspiest, viņš nelaimīgi iekliedzās.
Tanī brīdī nepazīstamais izstiepa savu garo roku, satvēra Friāru aiz kamzoļa apkakles un pārcēla viņu otrā pusē žogam tik viegli, it kā godājamais tēvs būtu pārvērties par bērnu.
— O-o! — iesaucās maitre Mitons, par skatu priecādāmies un sava drauga pacelšanos un nolaišanos vērodams. — Jūs izskatāties kā viesnīcas „Lielā Absaloma" izkārtne!
— Uf! — nopūtās Friārs, kājām zemi aizskardams. — Lai es izskatos kāds izskatīdamies, es tagad atrodos žoga otrā pusē, par ko man jāpateicas šim kungam.
— Monsieur, — viņš uzrunāja svešnieku, kuram viņš sniedzās tikai līdz krūtim, — goda vārds, jūs esat īsts Hērakls, tik tiešām, ka mani sauc par 2aku Friāru. Jūsu vārdu, mans kungs, mana glābēja… mana drauga vārdu?
— Mani sauc Brikē, monsieurl Roberts Brikē! Gatavs jums pakalpot.
— Atļaujiet aizrādīt, ka jūs man esat jau diezgan pakalpojis. Ak, mana sieva jūs svētīs… Bet mana nabaga sieva! šai pūlī viņa nosmaks. Nolādētie šveicieši derīgi tikai cilvēku nospiešanai!
Friāra tēvs tikko bija beidzis, kad uz viņa pleca uzgūlās smaga roka kā dzelzs spraislis. Tā bija kāda šveicieša roka.
— Vai tu gribi, lai es tevi nonāvēju, draudziņ? — spēcīgais kareivis jautāja.
— O, mēs esam ielenkti! — Friārs iesaucās.
— Kas var, lai glābjas! — Mitons piebilda.
Un tā kā aiz viņiem atradās žogs, bet priekšā klajš laukums, viņi abi aizbēga. Bēgļus pavadīja garroča zobgalīgie skatieni. Tad viņš tuvojās citam, par vārtu negaidīto aizslēgšanu pārsteigtam pilsoņu pulciņam. Viņu vidū atradās četri vai pieci kareivji jātnieki, kuriem vārtu aizslēgšana likās visai nepatīkama, jo viņi skaļi kliedza:
— Vārtus! Vārtus!
Roberts Brikē piegāja pie šā pulciņa un sāka kliegt skaļāk par viņiem:
— Vārtus! Vārtus!
Spēcīgās balss sajūsmināts, viens no jātniekiem pagriezās pret garroci, pasveicināja un sacīja:
— Vai nav kauns, ka dienas laikā aizslēdz pilsētas vārtus, it kā Parīzi aplenktu angļi vai spānieši?