Karalis aplūkoja savu zirgu, kas šķita pārāk spēcīgs un straujš. Viņš neiedrošinājās viens sēsties ratos. Indriķis pamāja hercogam sēsties līdzās.
Luanjaks un Sentmalēns ieņēma savas vietas pie durvīm. Priekšā jāja tikai viens jātnieks.
Hercogs sēdēja uz smagās karietes priekšējā sēdekļa, karalis ar visiem suņiem bija novietojies dibendaļā.
Sēdeklis bija ļoti ērts un grezns. Karalim pa labi atradās pie karietes grīdas piestiprināts galds. Uz galda bija izklātas izkrāsotu zīmējumu loksnes, kuras karalis veikli izgrieza, par spīti tam, ka kariete stipri šūpojās.
Karalis nodarbojās ar grēcinieces Madlēnas tēlu izgriešanu. Madlēna izskatījās jauna, daiļa un valdzinoša. Peldēšanās, viesības, izpriecas virknējās raibā rindā. Māksliniekam bija bijusi teicama izdoma. Katrs zīmējums attēloja vienu no septiņiem grēkiem. Madlēna uzvar dusmu grēku, Madlēna uzvar uzdzīves grēku, Madlēna uzvar augstprātības grēku, Madlēna uzvar netikumības grēku un tā tālāk — līdz pat septītajam un beidzamajam grēkam.
Braucot cauri Svētā Antuāna vārtiem, karalis patlaban izgrieza ainu, kad Madlēna uzveic dusmu grēku.
Mīkstos spilvenos zvilnēdama, vienīgi savos varenajos matos ietinusies, skaistā grēciniece lika mest jūras zivju pilnā dīķī kādu verdzeni, kas bija saplēsusi dārgu vāzi, kamēr pa labi viņa pavēlēja pērt kādu kailu sievieti, kas savai kundzei, matus sukādama, bija izrāvusi dažus matus.
Pie Tobija Krusta karalis visus tēlus bija izgriezis un ķērās pie nākamās ainas: Madlēna uzveic uzdzīves grēku.
Madlēna uz purpuraina samta dīvāna gulēja pie dažādiem gardumiem pārpilna galda un turēja rokā savādu glāzi, kurā dzirkstīja zaigi sārta dzira.
Svarīgā darba sajūsmināts, karalis pacēla galvu tikai pie jakobīņu priorejas, kura ar visiem zvaniem iezvanīja svētvakaru.
Klostera logi un durvis bija cieši aizvērti, it kā tajā neviens nedzīvotu. Vienīgi zvanu skaņas liecināja, ka tur mīt dzīvas, Dievam padevīgas dvēseles.
Karalis turpināja izgriezt pievilcīgos tēlus. Bet simt soļu tāļāk viņš ziņkāri aplūkoja kādu skaistu māju krāšņā dārzā, kuru iežogoja dzelzs sēta ar zeltītām smailēm. Šī vasarnīca bija iesaukta par Belesbatu.
Pretēji jakobīņu klosterim Belesbatā visi logi bija atvērti, izņemot vienu vienīgo, ko aizsedza aizkari, kas mirklī, kad karalis pabrauca garām, nemanāmi sakustējās.
Karalis saskatījās ar Epernonu un pasmaidīja, bet pēc tam sāka izgriezt Madlēnas netikumības ainu.
Mākslinieks šo ainu bija tēlojis tik vaļsirdīgi un spilgti, ka to ir neveikli aprakstīt. Sargeņģelis aizbēga debesīs pavisam sabijies un acis rokām aizsegdams.
Aina karali tā sajūsmināja, ka viņš nemaz nevēroja apkārtni. Žēl, jo Sentmalēns sēdēja savā zirgā lepns kā jauns kara dievs.
Viņš atradās viņa majestātes tuvumā un dzirdēja to līksmojam par skaistajiem tēliem.
— Visi mani aplūko, visi mani redz, — Sentmalēns priecājās. — Visi jautā: kas ir šis laimīgais muižnieks, kurš pavada karali?
Sentmalēna prieku mazināja vienīgi daži rūgti mirkļi, kad viņš dzirdēja karali pieminam Ernotona vārdu.
Beidzot viņi sasniedza Vensēnu. Karalim vēl palika neizgrieztas trīs grēku ainas. Aizbildinādamies, ka šis svarīgais darbs jāpabeidz, Viņa Majestāte ieslēdzās savā istabā.
Ārā pūta salts ziemeļaustrumu vējš. Sentmalēns mēģināja iekārtoties pie kamīna, kur cerēja sasildīties un pasnaust, kad Luanjaka roka pieskārās viņa plecam.
— Šodien jūs nemaz nedrīkstat gulēt! — viņš bargi pavēlēja. — Mostieties Sentmalēn!
— Es varu arī negulēt četrpadsmit dienas, ja tas ir vajadzīgs, — jauneklis atbildēja.
— Žēl, ka man nav neviena izpalīga, — Luanjaks piebilda.
— O, nav vajadzīgs, ka jūs meklējat kādu citu, — Sentmalēns viņu pārtrauca. — Ja vajadzīgs, es varu negulēt veselu mēnesi.
— Nelielieties!
— Kas man jādara?
— Jākāpj atkal zirgā un jādodas uz Parīzi.
— Esmu gatavs.
— Labi. Dodieties uz četrdesmit piecu dzīvokli! Pamodiniet visus, bet tā, lai neviens nezinātu, kurp jāiet un kas jādara. To drīkstēs zināt tikai trīs vadoņi, kurus es norādīšu.
— Jūsu pavēles tiks izpildītas.
— Klausieties tālāk! Četrpadsmit vīrus atstājiet pie Svētā Antuāna vārtiem. Piecpadsmit vīrus novietojiet pusceļā, bet pārējos četrpadsmit atvediet šurp!
— Labi, monsieur Luanjak. Bet kad man Parīze jāatstāj?
— Tumsai iestājoties.
— Zirgos vai ar kājām?
— Zirgos.
— Ar kādiem ieročiem?
— Visiem: dunčiem, zobeniem un pistolēm.
— Bruņās?
— Bruņās.
— Pārējās pavēles, godātais kungs.
— Te būs trīs vēstules: viena monsieur Šalabram, otra monsieur Birānam un trešā jums. Monsieur Šalabrs vadīs pirmo vadu, monsieur Birāns — otro, bet jūs — trešo.
— Ļoti labi.
— Šīs vēstules attaisiet tikai pulksten sešos. Monsieur Šalabrs atplēsīs savējo pie Svētā Antuāna vārtiem, monsieur Birāns pie — Tobija Krusta, jūs savējo — pie Donžonas vārtiem.
— Vai mums ir jāsteidzas?
— Cik vien zirgi jaudā skriet. Tikai neradiet aizdomas. Parīzi atstādami, novirzieties katrs pa savu ceļu: monsieur Šalabrs — pa Burdēla vārtiem, monsieur Birāns — pa Tempļa vārtiem, bet jūs, kam jāveic garākais ceļš, dodieties tieši caur Svētā Antuāna vārtiem.
— Ļoti labi.
— Pārējos norīkojumus atradīsit šajas vēstulēs. Ejiet!
Sentmalēns palocījās un gatavojās doties projām.
— Klausieties! — Luanjaks uzsauca. — No šej ienes līdz Tobija Krustam jājiet, cik ātri vien vēlaties, bet tālāk tikai soļos. Līdz naktij jums vēl ir divas stundas, ar ko pilnīgi pietiek.
— Labi, monsieur Luanjak.
— Vai jūs labi sapratāt, vai man pavēle vēlreiz jāatkārto?
— Nebūs vajadzīgs, godātais kungs.
— Laimīgu ceļu, monsieur Sentmalēn!
Luanjaks apgriezās un, piešiem žvadzot, aizgāja uz savu istabu.
— Četrpadsmit — pirmajā vadā, piecpadsmit — otrajā un četrpadsmit — trešajā. Tātad Ernotonu viņš neieskaita, un viņš pie četrdesmit pieciem vairs nepieder, — Sentmalēns prātoja.
Lepnumā uzpūties, viņš devās izpildīt savu uzdevumu. Pusstundu viņš auļoja līdz Tobija Krustam, pēc stundas ceturkšņa viņš atradās četrdesmit piecu mītnē.
Pulkstenis bija tikai pusseši, un Sentmalēns atrada savus ļaudis vēl nomodā visjautrākā omā. Bet viens vārds lika tiem nolikt visas vīna glāzes.
— Zirgos, mani kungi! — Sentmalēns pavēlēja.
Tad viņš pasauca Šalabru un Birānu un paskaidroja Luanjaka pavēli.
Citi jau bruņodamies turpināja vēl dzert vīnu, citi paguva sakārtoties ātrāk.
Visus pārbaudīja. Bija tikai četrdesmit četri vīri.
— Monsieur Ernotona de Šarmēna trūkst, — Šalabrs aizrādīja.
Sentmalēna sirds ietrīcējās dziļā priekā un atsaucās arī lūpas, kas
savilkās smaidā…
Četrdesmit četri viri aizjāja norādītajos virzienos: monsieur Šalabrs ar trīspadsmit vīriem aizjāja caur Burdēla vārtiem, monsieur Birāns ar četrpadsmit vīriem — caur Tempļa vārtiem un Sentmalēns ar četrpadsmit vīru lielu vadu — caur Svētā Antuāna vārtiem.