Ernotons, par kuru Sentmalēns domāja, ka viņš ir pazudis, neko nenojauzdams, sekoja savai laimes zvaigznei.
Sākumā viņš tiešām cerēja, ka Monpansjē hercogiene atradīsies Gīzu pilī, uz kurieni viņš arī vispirms devās.
Kad viņš pieklauvēja pie lielajiem vārtiem, kuri ļoti uzmanīgi pavērās, un kad viņš apvaicājās par hercogieni, viņu izzoboja. Bet kad viņš neatlaidās, tam pateica, ka viņas augstība dzīvojot Skasovā, nevis Parīzē.
Ernotons par šo atbildi nernaz neuztraucās.
Kad viņš pastāstīja, ka viņam ir Majēnas hercoga vēstule, kas jānodod hercogienei, kalps strauji paskaidroja:
— Es nezinu, vai Monpansjē hercogiene atrodas Parīzē vai kaut kur tuvumā. Dodieties uz Svētā Antuāna priekšpilsētu, kur atrodas Belesbatas vasarnīca, kas pieder hercogienes kundzei. Tā atrodas Nansī ceja kreisajā pusē. Gan tur būs kāds kalpotājs, kas pateiks, kur hercogienes kundze patlaban atrodas.
Ernotons palocīja galvu un devās uz Svētā Antuāna priekšpilsētu. Norādīto vasarnīcu nenācās grūti atrast.
Bet arī te viņu saņēma loti neuzticīgi, līdz viņš paskaidroja sava apmeklējuma iemeslu. Kalpotājs aizgāja. Drīz viņš atgriezās ar otru kalpotāju.
— Nododiet man zirgu un sekojiet manam biedram! — viņš sacīja. — Jūs sastapsit kādu, kas jums dos labāku atbildi.
Ernotons sekoja kalpam, mirkli pagaidīja priekšistabā, līdz kalpotājs viņu pieteica, pēc tam tika ievests krāšņā telpā, kurā kāda dāma nodarbojās ar izšuvumiem. Viņa bija pagriezusi muguru.
— Ieradies Majēnas hercoga sūtnis, godātā kundze, — kalpotājs ziņoja.
Viņa pagriezās. Ernotons iekliedzās:
— Jūs, madame!
Viņš tūlīt bija pazinis savu pāžu un nepazīstamo dāmu nestuvēs.
— Jūs! — arī dāma iesaucās un nosvieda izšuvumu.
Tad viņa pamāja, lai kalpotājs aiziet.
— Jūs dzīvojat Monpansjē hercogienes namā? — pārsteigtais Ernotons ievaicājās.
— Jā, — nepazīstamā atbildēja. — Bet kā jūs kjuvāt par Majēnas hercoga sūtni?
— Dažādu apstākļu dēļ, kurus es nevarēju paredzēt un par ko nav vērts stāstīt, — Ernotons uzmanīgi atbildēja.
— Jūs esat ļoti atturīgs, — dāma pasmaidīja.
— Tādam ir jābūt, madame.
— Es nedomāju, ka jums jābūt tik atturīgam, ja jūs tiešām esat tās personas sūtnis…
Ernotons sakustējās.
— O, lūdzu neuztraucieties! Ja jūs esat hercoga sūtnis, tad arī varat pateikt, kāpēc esat sūtīts.
— To es nezinu. Es atnesu viņas augstībai vēstuli.
— Dodiet vēstuli šurp! — svešā dāma uzaicināja.
— Godātā madame, es jums jau teicu, ka vēstule domāta hercogienei Monpansjē.
— Es izpildu viņas vietu, — dāma nepacietīgi atteica. — Jūs varat dot…
— Nevaru.
— Jūs man neuzticaties, monsieur?
— Jā, madame, — jauneklis atbildēja. — Bet man jāatzīstas, ka es pret jums sajūtu vēl kaut ko citu, ne vien neuzticību.
— Tiešām! — dāma iesaucās. Ernotona skatienu mulsināta, viņa nosarka.
Ernotons palocījās.
— Redzat nu, — viņa smiedamās sacīja, — jūs atzīstaties mīlā, sūtņa kungs.
— Jā, madame, es nezinu, vai mēs atkal redzēsimies un es radīšu izdevību, lai to citreiz pateiktu.
— Tad es saprotu, monsieur.
— Jūs saprotat, ka es jūs mīlu, madame. To taču tik viegli saprast.
— Nē, tagad es saprotu, kāpēc jūs esat ieradies.
— Piedodiet, madame, nu es nekā nesaprotu.
— Jūs gribējāt mani redzēt un izdomājāt melus.
— Melus, madame\ Jūs maldāties! Es neceru jūs vēlreiz sastapt un tāpēc atzinos. Bet es nemeloju.
— O, jūs mīlat un tomēr šaubāties, vai varēsit mīlēto sievieti sastapt? Skaisti, monsieur, — dāma lepni zobojās. — Jūs arvien šaubāties!
— Kā tā, madame?
— Jūs redzējāt mani nestuvēs, un jūs tomēr man nesekojāt.
— Ievērojiet, madame, jūs atzīstaties, ka esat mani redzējusi.
— Atzīstos. Jūs mani tik tikko nesamināt, taču neapstājāties, bet aizauļojāt garām.
— Es nevarēju apstāties.
— Šaubu dēļ?
— Nē, madame, pienākumu dēļ.
— Jūs esat ļoti saudzīgs mīlētājs un baidāties no nepatikšanām, — dāma pasmaidīja.
— Par to nav jābrīnās. Tā taču ir dīvainība, ja kāda dāma pārģērbjas par vīrieti, ar varu ielaužas pa vārtiem, lai noskatītos noziedznieka sodīšanu Grēva laukumā!
Dāma viegli nobālēja.
— Bet tad dāma aizbēg kā zagle, kaut gan kalpo varenās princeses Monpansjē namā.
Dāma zobgalīgi pasmaidīja.
— Jūs neesat asprātīgs, monsieur, kaut gan esat labs novērotājs. Hercogiene taču drīkstēja interesēties par Salseda likteni un savu
Lotringas namu un sūtīt uz soda vietu savu uzticamāko kalponi? Šī uzticamākā kalpone biju es. Vai jūs domājat, ka Grēva laukumā es būtu nokļuvusi sieviešu ģērbā? Vai jūs domājat, ka es varēju vienaldzīgi noraudzīties soda izpildīšanā un izbaudīt drausmīgā skata sekas?
— Jums taisnība, madame. Es apbrīnoju jūsu prātu, kā jau iepriekš jūsmoju par jūsu daiļumu.
— Pateicos, monsieur. Bet tagad dodiet vēstuli!
— Neiespējami, madame.
Svešā dāma valdīja dusmas.
— Neiespējami? — viņa atkārtoja.
— Jā, jo es Majēnas hercogam zvērēju vēstuli nodot tikai Monpansjē hercogienei.
Lai dāma nedomātu, ka viņš atkal melo, tas vēstuli parādīja, bet neatdeva.
Nepazīstamā aplūkoja rokrakstu un iesaucās:
— Viņa rokraksts! Asinis!
Ernotons iebāza vēstuli kabatā, palocījās un, mīlas smeldzes satraukts, devās uz durvīm. Viņa to aizturēja.
— Kas ir, madame?
— Apžēlojieties, monsieur, apžēlojieties! — dāma sauca. — Piedodiet, vai hercogam noticis kaut kas ļauns?
— Vai es piedodu vai ne, tas taču ir vienalga, — atbildēja Ernotons. — Bet šo vēstuli drīkst lasīt tikai madame Monpansjē…
— O, nelaimīgais! — hercogiene lepni iesaucās. — Vai tu mani nepazīsti, vai tu nenojauti, ka es esmu tava pavēlniece, nevis kalpone? Es esmu Monpansjē hercogiene, dod vēstuli!
— Jūs esat hercogiene? — Ernotons atrāvās atpakaļ.
— Protams, atdod! Vai tu neredzi, ka es gribu zināt, kas ar manu brāli ir noticis?
Bet jauneklis palika nepielūdzams.
— Kā es lai ticu jūsu vārdiem? Jūs jau trīs reizes esat melojusi.
Hercogienes acīs ielāsmojās zibeņi. Bet Ernotons nesamulsa.
— Jūs vēl šaubāties, jūs prasāt pierādījumus!
— Jā, madame, — Ernotons salti atbildēja.
Nepazīstamā skaļi piezvanīja, tā ka tikko nesaplēsa zvanu.
Nekavēdamies parādījās viesmīlis un apvaicājās:
— Ko madame vēlās?
Nepazīstamā dusmīgi piesita kāju un uzsauca:
— Majēnvilu, es gribu Majēnvilu. Vai viņš nav šeit?
— Ir, madame.
— Lai ienāk!
Viesmīlis aizskrēja. Mirkli vēlāk ieradās Majēnvils.
— Ko pavēlat, madamel — Majēnvils jautāja.
— Kopš kura laika mani sauc par kundzi? — hercogiene pārskaitusies uzkliedza.
— Ko jūsu augstība pavēl? — Majēnvils palocījās.
— Labi, — atteica Ernotons. — Es uzticos šim muižniekam, un ja arī viņš melo, tad lai debesis viņu sargā!
— Tātad nu jūs ticat? — hercogiene noprasīja.
— Jā, godātā madame, es ticu, un pierādījumam nododu jums vēstuli. Jauneklis noliecās un pasniedza hercogienei tik ilgi kāroto vēstuli.