Hercogiene paņēma vēstuli, atplēsa un sāka ziņkāri lasīt. Viņas seja sadrūma.
Vēstuli izlasījusi, viņa to pasniedza Majēnvilam. Viņš lasīja:
„ Mana māsa, es pats gribēju leitnanta vietu un tiku sodīts.
Mani sadūra kāds puisis, kas mani jau sen ienīst. Ļaunākais, ka viņš nogalināja piecus manus ļaudis, bet pats aizbēga.
Uzvarēt viņam palīdzēja šīs vēstules nodevējs. Tas ir skaists puisis. Nododu viņu jūsu rīcībā. Viņš māk klusēt.
Šis jauneklis izglāba man dzīvību, jo uzvarētājs, man guļot nesamaņā, gribēja man nogriezt galvu.
Mana māsa, jūs varētu painteresēties par šā kavaliera vārdu un amatu. Viņš šķiet aizdomīgs, kaut gan arī saista. Es piedāvājos viņam palīdzēt, bet viņš paskaidroja, ka kalpojot kungam, kas rūpējoties par visu.
Viņš apgalvo, ka mani nepazīstot. Pārbaudiet!
Es ciešu lielas sāpes, taču šķiet, ka brūce nebūs nāvīga. Atsūtiet steidzami ārstu. Es guļu kā zirgs salmos. Vēstules nodevējs pateiks manu tagadējo mītni.
Jūsu padevīgais Majēnas hercogs"
Hercogiene un Majēnvils pārsteigti saskatījās.
— Kam mums jāpateicās par pakalpojumu, monsieur? — hercogiene pārtrauca klusumu.
— Vīram, kurš arvien vājāko aizstāv pret stiprāko, madame.
— Vai nevēlaties pastāstīt plašāk?
Ernotons atstāstīja visu, ko zināja, un norādīja, kur hercogs atrodas.
— Monsieur, pateicos par labvēlību mūsu namam. Vai jūs nevēlētos tam pievienoties? — hercogiene laipni jautāja.
Ernotons nojauta hercogienes piedāvājuma nozīmi. Viņš izcīnīja grūtu cīņu starp mīlu un godu.
— Madame, es jau teicu Majēnas hercogam, ka man ir labs kungs un citu es nevēlos.
— Mans brālis raksta — jūs esat teicis, ka viņu nepazīstat. Kā tas izskaidrojams?
— Majēnas hercogs vēlējās palikt nepazīts. Nebūtu ari bijis teicami, ka zemnieki būtu dabūjuši zināt, kas ir viņu viesis. Parīzē Majēnas hercoga vārds man palīdzēja nokļūt pie jums. Ceru, ka nebūšu rīkojies nepareizi.
— Jūs esat ļoti asprātīgs jauneklis, — hercogiene pasmaidīja.
— Es gan visā nule sacītajā nekādas asprātības neredzu, — Ernotons atteica.
— Es redzu, ka jūs gribat klusēt, — hercogiene nemierīgi piebilda. — Es jums esmu divas reizes pateicibu parādā, kāpēc jūs ļaunojaties, ja es vēlos zināt jūsu vārdu?
— Nešaubos, ka jūs manu vārdu uzzināsit, bet tād to pateiks cits.
— Jums kā arvien ir taisnība, — hercogiene atzinās. — Un tas ir viss?
— Viss, — atteica jauneklis un gatavojās lūgt atļauju aiziet.
Viņa sveicienam neatbildējusi, hercogiene nolūkojās aizgājējā, un, kad durvis bija aizvērušās, tā piesita kāju.
— Majēnvil, lieciet šim puisim sekot!
— Tas ir neiespējami, augstība. Visi mani cilvēki ir aizņemti. Šodien grūta diena. Mums jāsagatavojas mūsu nodoma īstenošanai.
— Jums taisnība, Majēnvil, es tiešām esmu neprātīga. Bet vēlāk…
— Kā jūs pavēlēsit kundze.
— Viņš ir ļoti aizdomīgs.
— Varbūt. Bet arī drošsirdīgs, un drošsirdība šajos laikos ir reta parādība. Mums laimējās: it kā no debesīm ir nokritis cilvēks, kas mums tā izpalīdz.
— Vienalga, vienalga. Majēnvil. Gan mēs viņu vēlāk papētīsim.
— Kundze, vēlāk mums gan nevajadzēs kādu apsargāt.
— Jums taisnība, Majēnvil, šodien es esmu gluži samulsusi.
— Kundze, ģenerālim izšķirošās cīņas priekšvakarā ir jādomā tikai par to.
— Pareizi. Ir jau nakts, Majēnvil, un Valuā naktī atgriezīsies no Vensēnas.
— Mums vēl laika diezgan. Pulkstenis vēl nav astoņi.
— Vai paroli zina visi?
— Visi.
— Cik jūs sagaidāt?
— Piecdesmit. Mūsu rīcībā ir vēl arī divi simti mūku, kas var atvietot līdzīgu skaitu kareivju.
— Tiklīdz mūsu ļaudis ir sapulcējušies, norīkojiet uz ielas mūkus!
— Ir jau kārtībā, augstība.
— Paēdīsim vakariņas, Majēnvil. Tā mēs atvairīsim garlaicību. Es esmu tik nepacietīga, kaut jel stundenis pasteigtos.
— Neraizējieties, kundze, gan pienāks liktenīgā stunda.
— Bet mūsu ļaudis, mūsu ļaudis?
— Noteiktā laikā viņi būs klāt.
— Majēnvil, Majēnvil, mans nabaga brālis prasa ārstu. Labākās zāles būtu kronētā Valuā matu šķipsna! Vai mūsu draugiem Parīzē ir paziņots?
— Kādiem draugiem?
— Vai mūsu līgas biedriem?
— Lai Dievs pasargā, madamel Tas būtu kā Dievmātes katedrāles zvani. Vispirms viņi ir jāsagūsta un jānogādā klosterī. Tad mēs varēsim cīnīties pret karaspēku. Tad mēs varēsim lepoties: „Valuā ir mūsu varā!"
— Jūs esat gudrs vīrs, Majēnvil, īstais līgas vadonis. Vai jūs zināt, Majēnvil, ka es uzņemos lielu atbildību, ko nav darījusi neviena cita sieviete?
Majēnvils izgāja uz balkona.
— Cik tumša nakts, — viņš aizrādīja.
— Lieliska nakts, — nopriecājās hercogiene. — Drosmi, kapteini!
— Bet mēs neko neredzēsim, kas mums būtu nepieciešams, madame.
— Gan Dievs mums palīdzēs, kā mēs viņam palīdzēsim, Majēnvil. Vai jūs redzat savus ļaudis?
Hercogiene piesardzības dēļ izdzēsa lampu.
— Nē, bet es dzirdu zirgu pakavu dunoņu.
— Uz priekšu, uz priekšu! Tie ir viņi, Majēnvil. Viss veicas labi.
Un hercogiene palūkojās, vai viņai pie jostas ir slavenās zelta šķēres, kurām vēsturē vajadzēja spēlēt tik lielu lomu.