Tiklīdz Ernotons bija atstājis Belesbatu, viņš dzina zirgu aulekšos. Bet viņš nebija noauļojies ne simts soļu, kad pēkšņi radās šķērslis.
Tas bija jātnieku vads, kas viņu ielenca no visām pusēm, un pusducis zobenu, dunču un pistoļu vērsās pret viņa krūtīm.
— O, laupītāji uzbrūk arī Parīzes apkārtnē! Velns un elle! Karalim ir slikts bende, es viņam ieteikšu pieņemt citu.
— Klusu! — atskanēja balss, kas Ernotonam šķita pazīstama. — Jūsu zobenu un pistoli.
Kāds virs satvēra zirga pavadu, divi citi atņēma ieročus.
— Drosmīgi ļaudis! — Ernotons norūca. — Mani kungi, atļaujiet vismaz aizrādīt…
— O, tas ir monsieur Šarmēns, — iesaucās galvenais uzbrucējs.
— Monsieur Pinkornē! — attrauca Ernotons. — Ko jūs te darāt?
— Vediet šo cilvēku šurp! — atskanēja vadoņa balss.
— Bet, monsieur Sentmalēn, — Perduks Pinkornē aizrādīja, — tas ir mūsu biedrs, monsieur Ernotons de Šarmēns.
— Ernotons ir šeit! — Sentmalēns dusmīgi iesaucās. — Viņš, ko viņš šeit dara!
— Labvakar, mani kungi, — Ernotons mierīgi atbildēja. — Atzīstos, ka tik teicamu sabiedrību gan necerēju atrast.
Sentmalēns klusēja.
— Man liekas, ka mani grib apcietināt, — Ernotons turpināja.
— Pie velna, — Sentmalēns norūca, — tādu varbūtību es nebiju paredzējis.
— Zvēru, ka es arī ne, — Šarmēns iesmējās.
Sentmalēns negribēja savu sāncensi atlaist un nolēma sūtīt uz Vensēnu.
— Uz Vensēnu? Lieliski. Turp es tieši vēlos, — Ernotons paskaidroja.
Ernotonu pavadīja vairāki bruņoti jātnieki.
Pils pagalmā viņš ieraudzīja piecdesmit atbruņotus jātniekus, kas, simts piecdesmit karavīru ielenkti, nožēloja savu kļūmīgo likteni.
Tos bija sagūstījuši četrdesmit pieci gan ar viltu, gan ar varu. Viss bija norisinājies bez cīņas.
Kad Ernotonu gribēja pievienot gūstekņiem, viņš Sentmalēnam aizrādīja:
— Monsieur, jūs maldāties par manu uzdevumu. Bet mani gaida karalis, un man ar viņu tūlīt ir jārunā.
Sentmalēns nobālēja. Viņš nojauta, ka Ernotons runā patiesību. Ar hercogu Epernonu un Luanjaku nevarēja jokoties.
— Jūs esat brīvs, monsieur Ernoton. Piedodiet manu pārsteidzību.
Ernotons steigšus devās pie karaļa. Sentmalēns noskatījās viņā un
redzēja, ka uz trepēm viņu sagaidīja Luanjaks un aicināja sekot.
Kad Luanjaks ziņoja, ka ceļš ir brīvs, Epernons teica:
— Labi. Karalis pavēl, lai četrdesmit pieci sadalās trīs vados — viens priekšā un pārējie karietei abos sānos. Vadi lai jāj ciešā ierindā, lai naidnieku uguns nesniegtu karaļa ratus.
— Kā gan varēs šaut, ja es neredzu nevienas musketes? — iebilda Luanjaks.
— Gan jau jakobīņiem būs, — Epernons atteica.
Sarunu pārtrauca karalis. Viņš bija sagatavojies aizbraukt. Majestātei sekoja pavadoniba, starp tiem ari Sentmalēns, kas īgnu prātu vēroja Ernotonu.
— Mani kungi, vai mani dižie četrdesmit pieci ir sapulcējušies? — karalis apjautājās.
— Jā, sire, — Epernons atbildēja un norādīja uz jātnieku vadu zem spraišļiem.
— Vai pavēles ir zināmas?
— Jā, sire.
— Uz priekšu! — Viņa Majestāte pavēlēja.
Kad pils torņa pulkstenis nosita vienpadsmit, karaļa kariete devās ceļā.
Majēnvils nostāvēja pie loga veselu stundu. Pēc stundas viņš sāka palikt nemierīgs. Neparādījās neviens kareivis. Uz ielas nodunēja vienīgi retu zirgu pakavi: daži jātnieki traucās uz Vensēnu.
Šī jādelēšana Majēnvilu stipri uzbudināja. Viņš pasauca kādu kalpu, pavēlēja kāpt zirgā un izspiegot. Sūtnis neatgriezās.
Hercogiene aizsūtīja otru kalpu, bet arī tas neatgriezās.
— Mūsu virsnieki būs palikuši gļēvi un paturējuši mūsu sūtņus lielākai drosmei, — hercogiene prātoja. — Majēnvil, kas gan varētu būt noticis?
— Es pats jāšu noskaidrot.
Viņš gribēja aiziet, bet hercogiene to atturēja.
— Kas gan paliks pie manis? — viņa iesaucās. — Kas gan pazīs mūsu virsniekus un mūsu draugus? Nē, nē, palieciet, Majēnvil. Protams, tik liels nodoms mazliet uztrauc. Bet viss taču tika rīkots lielā slepenībā, un neviens nevarēja izzināt.
— Deviņi, — Majēnvils atteica. — Tagad jakobīnieši atstāj klosteri un izkārtojas uz ceļa.
— Klusu! — hercogiene pavēlēja, izstiepdama roku pret apvārsni.
— Kas ir?
— Klusu! Klausieties!
Tālē atskanēja tāda kā pērkona dunoņa.
— Tie ir jātnieki. Viņš brauc, viņš brauc!
Hercogienes bailes nomāca straujš gaviļu prieks.
— Viņš būs mans, viņš būs mans! — viņa līksmoja.
Majēnvils vēl arvien klausījās.
— Jā, — viņš atteica, — ratu troksnis. Viņus pavada jātnieki.
Un viņš skaļi iesaucās:
— Ārā, mani draugi, ārā!
Tūlīt atvērās klostera vārti, un skaistā ierindā iznāca divi simti bruņotu mūku, brāļa Boromē vadībā.
Viņi sarindojās uz ielas.
— Pagaidiet mani, pagaidiet mani! — atskanēja Gorenflo balss. — Es gribu cienīgi sagaidīt Viņa Majestāti.
— Uz balkona, sire prior, uz balkona! — sauca Baromē. — Jūs taču esat mūsu vadonis.
' — Pareizi, — atteica Gorenflo, — gluži pareizi. Es biju piemirsis. Labi, ka jūs atgādinājāt, brāli Boromē.
Boromē deva klusu pavēli, un četri brāļi nostājās uz balkona blakus godājamam prioram.
Drīz. vien ceļa likumā iemirdzējās lāpas. Iezaigojās bruņas un ieroči.
— Majēnvil, ejiet lejā un atvediet man viņu cieši saistītu! — hercogiene rīkoja.
— Jā, jā, — Majēnvils izklaidīgi atteica. — Bet kaut kas mani uztrauc.
— Kas?
— Es nedzirdu norunāto zīmi.
— Kam zīme, ja tik dara darbu?
— Bet viņiem vajadzēja nocietināties pie klostera.
— Viņi būs izvēlējušies labāku izdevību.
— Es neredzu mūsu virsniekus.
— Es redzu.
— Ko?
— Kādu ar sarkanu spalvu.
— Pie velna, kundze!
— Kas ir?
— Ar sarkano spalvu ir Epernons! Monsieur Epernons ar zobenu rokā!
— Viņam ir atstāts zobens?
— Raganu nāve, viņš izrīko ļaudis!
— Mūsu ļaudis. Vai tā būtu nodevība?
— Kundze, tie nav mūsu ļaudis.
— Jūs esat jucis, Majēnvil!
Šai mirklī Luanjaks pirmajā vadā savicināja zobenu un iesaucās:
— Lai dzīvo karalis!
— Lai dzīvo karalis! — četrdesmit pieci sajūsmā atkārtoja.
Hercogiene nobālēja un nesamaņā saļima uz palodzes.
Drūmais Majēnvils satvēra zobenu. Viņš nezināja, vai namam neuzbruks. Brauciens gaismas un trokšņu jūklī turpinājās, sasniedza Belesbatu un tuvojās klosterim.
Boromē atkāpās. Luanjaks trenca zirgu tieši virsū mūkam. Saprātīgais Boromē redzēja, ka viss ir zaudēts, un tūlīt nojauta, ko darīt.
— Ceļu, ceļu! — Luanjaks spēcīgi kliedza. — Ceļu karalim!
Boromē zem kamzoļa bija jau izvilcis zobenu, bet tad iebāza atkal
makstī.
Kliedzienu, ieroču šķindoņas un lāpu samulsināts, Gorenflo izmantoja savas garīdznieka tiesības un no balkona svētīja karali.
Indriķis viņu redzēja un smaidīdams sveicināja.
Šis smaids Gorenflo apgaroja, jo liecināja par labvēlību, ko jakobīņu priors baudīja galmā, un arī viņš iesaucās:
— Lai dzīvo karalis!
Viņa skaļā balss varēja sagraut Parīzes Dievmātes katedrāli. Arī Boromē iesaucās:
— Lai dzīvo karalis!
— Lai dzīvo karalis! — mūki atkārtoja. Nošķinda ieroči.
— Pateicos, godājamo pater, pateicos! — Indriķis III skaļi sauca. Spožā uzvaras braucienā Indriķis atstāja klosteri, pamezdams Belesbatu
nakts tumsā.
Balkonā aiz apzeltītā ģerboņa vairoga ceļos noslīgusī hercogiene kāri aplūkoja katru seju, ko apspīdēja lāpu sārtā gaisma.
— O! — viņa iesaucās, norādīdama uz kādu jātnieku. — Redzat, redzat, Majēnvil!
— Jā, jauneklis, Majēnvila hercoga sūtnis, kalpo karalim!
— Mēs esam pazuduši! — hercogiene izdvesa.
— Mums steidzami ir jābēg, kundze, — Majēnvils aizrādīja. — Rīt uzvarētājs Valuā var atriebties.
— Mēs esam nodoti! — sauca hercogiene. — Šis jauneklis mūs ir nodevis. Viņš zina visu!
Karalis jau bija tālu. Viņš ar visiem pavadoņiem bija pazudis Svētā Antuāna vārtos, kas viņa priekšā atvērās un aiz viņa atkal aizdarījās.