Saticis Majēnas hercogu, Čiko devās projām, cik ātri vien spēja. Starp viņu un hercogu atkal bija gaidāma ciņa uz dzīvību vai nāvi.
— Uz priekšu! Uz priekšu! — sauca varonīgais gaskonietis, dodamies Bagensī virzienā. — Tagad ir vislielākā izdevība ar pasta zirgiem parādīt, ko var panākt, liekot lietā trīs ievērojamu personu — Indriķa Valuā, Modesta Gorenflo un Sebastjana Čiko — kopīgo naudu.
Čiko tūliņ pārvērtās par cienīgu kungu. Kopš viņš bija nopircis zirgu un stundas ceturksni sarunājies ar pasta pārvaldnieku, neviens valdnieks nebija ticis rūpīgāk apkalpots.
Uzkāpis seglos, viņš nolēma agrāk neapstāties, kamēr nebūs sasniedzis drošu vietu. Savā brašajā zirgā viņš šķita kā tēraudā liets, un pēc sešdesmit jūdzēm, ko viņš bija nojājis divdesmit stundās, Čiko nemaz nelikās noguris. Pēc trim dienām sasniedzis Bordo, viņš pirmo reizi apstājās, lai atvilktu elpu.
Viņš nopietnībā pārdomāja savu grūto uzdevumu, ko bija uzņēmies. Čiko zināja, ka Navarras Indriķis patiesībā nebija tas, kas šķita esam, un ka pret viņu vajadzēja izturēties visnotaļ uzmanīgi.
Tiklīdz viņš atradās mazajā Navarras valstī, kuras nabadzība Francijā bija kļuvusi par pamatu sakāmvārdam, Čiko izbrīnā ievēroja, ka neviena seja, neviena māja, neviens akmens vairs nepauda kādreizējo trūkumu, kādā viņš šo Francijas skaistāko provinci reiz bija atstājis.
Malkas cirtējs, kas, uz sava iemīļotā vērša pajūga atbalstījies, pagāja viņam garām, meitene īsos svārkos un vingru gaitu, kura uz galvas nesa ūdens krūzi, sirmgalvis, kas, balto galvu šūpodams, dziesmu par jaunību dudināja, saulē iedegušais bērns, kas rotaļājās piedurvē, viss runāja skaidru valodu, viss, ik soli sperot, sauca: „Redzi, te mīt laime!"
No kāda zemnieka Čiko uzzināja, ka viņu karalis atrodas Nerakā. Ceļā uz turieni viņš satika daudzus ļaudis, kas atgriezās no tirgus Kondomā.
Viņš dabūja dzirdēt, ka Navarras karalis dzīvo jautri un ka viņš bez atelpas metoties no vienas mīlas dēkas otrā.
Čiko bija ļoti priecīgs, ka ceļā saticis kādu jaunu katoļu mācītāju, aitu tirgotāju un virsnieku, kas viņam pievienojās Mondemarsānā.
Viņam šķita, ka šie ļaudis māca pazīt Navarras izglītību, tirdzniecību un kara mākslu. Mācītājs Čiko pastāstīja par sonetiem, ko karalis veltījis savai mīļākajai, daiļajai Fosēzai, Renē MontmorensI, barona Fosē meitai.
— Parīzē runā, — iebilda Čiko, — ka Viņa Majestāte Navarras karalis neprātīgi iemīlējies Rebūra jaunkundzē.
— O, tas bija Po, — atbildēja virsnieks.
— Jā, jā, tas bija Po, — mācītājs apliecināja.
— Jā, tas bija Po, — pievienojās tirgotājs. Viņš kā jau vienkāršs pilsonis mazāk zināja par valdnieka dēkām.
— Kā! — iesaucās Čiko. — Vai tad karalim katrā pilsētā ir sava mīļākā?
— Iespējams, — atbildēja virsnieks, — jo, cik man zināms, tad Kastilnoderas garnizonā viņš dievināja Dajēlas jaunkundzi.
— Pagaidiet! — attrauca Čiko. — Vai Dajēlas jaunkundzi, grieķieti?
— Jā, — atbildēja mācītājs, — Kipras salas iedzimto.
— Piedodiet! — sacīja tirgotājs, priecādamies, ka arī var kādu vārdu iebilst, — es esmu no Ažēnas.
— Nu un tad?
— Es varu apgalvot, ka Ažēnā karalis pazina kādu Tenjonvilas jaunkundzi.
— Pie velna! — iesaucās Čiko. — Kāds dedzīgs mīlētājs! Bet es pazinu Dajēlas jaunkundzes ģimeni…
— Dajēlas jaunkundze bija ļoti greizsirdīga. Viņai bija mazs, skaists duncis, ko viņa nēsāja savā rokdarbu somiņā, un kādā dienā, kad karalis aizceļoja, viņš dunci paņēma līdz, aizbildinādamies, ka viņš nevēlas, lai viņa vietnieku pārsteigtu kļūmīgs liktenis.
— Un tagad Viņa Majestāte pieder Rebūra jaunkundzei? — jautāja Čiko.
— Gluži otrādi, — atbildēja mācītājs, — viņi ir saķildojušies. Karaliene Margo pierunāja karali pāriet no Po uz Neraku, un tā šī mīla izjuka.
— Tātad karaļa jaunā kaislība ir Fosēze? — vaicāja Čiko.
— Mans Dievs, jā!
— Un karaliene savas sāpes uztic Pestitāja tēlam, — paskaidroja mācītājs.
— Karaliene par to neko nezina, — aizrādīja virsnieks.
— O, tas nav iespējams, — atteica Čiko.
— Kāpēc? — jautāja virsnieks.
— Neraka nav tik liela pilsēta, lai tajā kaut kas paliktu apslēpts.
— O, kas attiecas uz to, — sacīja garīdznieks, — tur ir parks, un parkā ir alejas trīs tūkstošu soļu garumā. Tās apdēstītas ar cipresēm, platanām un palmām. Tur ir tāda ēna, ka dienā nevar redzēt desmit soļu attālumā. Padomājiet, kas tad gan naktī tur ir saredzams.
— Un arī karaliene ir nodarbināta!
— Ar ko?
— Ar Dievu, monsieur, — mācītājs lepni atbildēja.
— Ar Dievu! — Čiko iesaucās. — Vai karaliene ir dievbijīga?
— Ļoti dievbijīga.
— Bet es domāju, ka pilī nenotiek neviens dievkalpojums, — sacīja Čiko.
— Tad jūs ļoti maldāties. Nenotiek neviens dievkalpojums! Vai jūs mūs turat par pagāniem? Kad karalis ar saviem pavadoņiem dodas uz baznīcu, karaliene liek lasīt mesu savā atsevišķā kapelā.
— Karaliene Margo?
— Karaliene Margo. Tik tiešām, ka es esmu saņēmis divus ekijus, jo pats divas reizes esmu šajā kapelā kalpojis.
Čiko bija ievācis vairāk ziņu, nekā viņam vajadzēja, lai īstenotu zināmu nodomu. Viņš pazina Margo, jo bija karalieni redzējis Parīzes galmā, un viņš zināja, ka Margo lieliski prata izlikties, ja vien to prasīja apstākļi.
Pievakarē Čiko ieradās Nerakā. Viņš zināja karaļa ieražas un cerēja drīz vien dabūt audienci. Vienkāršs kalpotājs atvēra durvis uz salonu, kurā ziedēja puķes. Aiz salona atradās karaļa istaba, kurā viņš dienā uzturējās, lai pieņemtu daudzos apmeklētājus.
Apmeklētājus pieteica vai nu virsnieks, vai vienkārši kāds pāžs. Virsnieks vai pāžs tik ilgi dzenāja karali, līdz viņu kaut kur atrada. Karalis lūdzējus pieņēma bez kādiem ierobežojumiem.
Čiko šīs galma brīvības yisnotaļ sajūsmināja. Viņš atzina, ka karalis ir labs un visi to mīl.
Viņa atziņa kļuva vēl izteiktāka, kad viņš kādā ziedošu oleandru alejā ieraudzīja Navarras karali dzeltenbrūnā kamzolī, vienkāršā cepurē un apputējušos zābakos, ar ziedu saišķi rokā nākam uz pili.
Indriķim bija skaidra piere, it kā to nekad nebūtu skāruši rūpju spārni. Viņa mute smaidīja bezrūpībā un dzīvespriekā, acis dzirkstīja. Nākdams viņš plosīja puķes.
— Kas vēlas ar mani runāt? — viņš jautāja pāžam.
— Sire, kāds vīrs, kas pa pusei izskatās kā cienījams kungs, bet pa pusei kā kareivis.
Čiko dzirdēja šos vārdus, draudzīgi tuvojās un sacīja:
— Es, sire.
— O! — karalis iesaucās, rokas pret debesīm paceldams. — Monsieur Čiko ir Navarrā, monsieur Čiko ir pie. mums. Deviņi pērkoni! Esiet sveicināts, mīļais monsieur Čiko!
— Sirsnīgi pateicos, sire.
— Paldies Dievam, pavisam dzīvs?
— Vismaz ceru, sire, — sacīja Čiko, par šādu saņemšanu sajūsmināts.
— Pie velna, mēs kopīgi izdzersim vienu glāzi Limū vīna, un jūs varēsiet izteikt par to savu spriedumu. Jūs man tiešām sagādājāt īstu prieku, monsieur Čiko. Apsēdieties!
Un viņš norādīja uz velēnu solu.
— Nē, sire, — Čiko atbildēja.
— Vai gan jūs nojājāt divi simti jūdžu, lai mani apmeklētu, un es jums ļaušu stāvēt? Nē, monsieur Čiko, sēdieties, sēdieties! Tikai sēžot var labi izpļāpāties.
— Bet, sire, godbijība…
— Godbijība pie mums, Navarrā? Kas gan tā domā? Tu esi muļķis, manu nabaga Čiko!
— Nē, sire, — teica Čiko, — es neesmu muļķis, es esmu sūtnis.
Karaļa piere viegli savilkās, bet tik tikko jaušamā kroka tūlīt izzuda.
— Sūtnis? — Indriķis izbrīnā ievaicājās. — No kā?
— Karaļa Indriķa III sūtnis. Es nāku no Luvras Parīzē, sire.
— Tas ir kas cits, — karalis nopūzdamies piecēlās no velēnu sola. — Ej, pāž, atstāj mūs vienus! Atnes vīnu uz manu istabu pirmajā stāvā, nē, manā kabinetā! Nāciet man līdzi, Čiko!
Čiko sekoja Navarras karalim. Indriķis gāja steidzīgāk, nekā atgriezdamies pa oleandru aleju.
— Kāda nelaime! — nodomāja Čiko. — Man jātraucē šā godavīra prieks un neziņa. Nē, viņš kļūs par filozofu!