Navarras karaļa kabinets nebija sevišķi grezni iekārtots. Bearnas majestāte nebija bagāts. Šis kabinets ar mājīgu guļamistabu aizņēma visu pils labo spārnu. Sardzes telpas, guļamistabu un kabinetu savienoja garš gaiteni. No kabineta atklājās ļoti skaists skats uz apkārtni.
Dabas daiļums Čiko interesēja mazāk par Indriķa kabineta iekārtu. Jautri smaidīdams, karalis apsēdās lielā briežādas atzveltnes krēslā. Viņam iepretim Čiko novietoja tikpat greznu solu.
— Es jums šķitīšu ļoti ziņkārīgs, ja jūs tā uzlūkoju, mans mīļais Čiko, — karalis iesāka, - bet es neko nevaru darīt. Es tik ilgi biju pārliecināts
par jūsu nāvi, ka par jūsu augšāmcelšanos esmu ļoti priecīgs. Kāpēc jūs tik pēkšņi pazudāt no šīs pasaules?
— O, sire, arī jūs pazudāt no Vensēnas, — Čiko atbildēja savā parastajā brīvdomībā. — Katrs rīkojas atbilstoši savām spējām, lai kļūtu neredzams.
— Jūs arvien esat zobgalīgāks par citiem, mīļo Čiko, un tāpēc es esmu pārliecināts, ka nerunāju ar jūsu ēnu, — atbildēja Indriķis.
Tad viņš kļuva nopietns un piebilda:
— Bet vai nemetisim jokus pie malas un neparunāsim par mūsu attiecībām?
— Ja Jūsu Majestāte nav pārāk noguris, es esmu jūsu rīcībā.
Karaļa acis iemirdzējās.
— Es noguris? Tiesa, es šeit mokos ar garlaicību, bet noguris nejūtos.
— Ļoti priecājos, sire. Man jāizpilda karaļa, jūsu radinieka un drauga, sūtņa pienākums.
— Runājiet un remdējiet manu ziņkāri.
— Sire…
— Vispirms dodiet uzticības vēstuli! Es zinu, ka tā ir tikai nevajadzīgs priekšraksts, jo jūs esat karaļa sūtnis. Bet es gribu jums pierādīt, ka arī Bearnas zemnieki zina karaļu paražas.
Čiko karalim īsumā atstāstīja, kāpēc viņš uzticības vēstuli ir iznīcinājis, bet ka viņš to ir iemācījies no galvas. Vēstule bijusi rakstīta latīniski. Indriķis paskaidroja, ka viņš šo valodu neprot. Čiko iesāka:
„Frater carissime,
Sincerus amor, quo te prosequebatur qermanus noster CaroJus nonus, funetus nu per, colet usque regiam nostram et pectori meo pestinaciter adheret."
Indriķis nesavilka ne vaibsta, bet pie beidzamiem vārdiem viņš ar mājienu pārtrauca Čiko un sacīja:
— Ja es briesmīgi nemaldos, vai tur nav runa par mīlu, stūrgalvību un manu svaini Kārli IX?
— Es nevaru teikt nē. Latīņu valoda ir tik daiļa valoda, ka tas viss patiešām var ietilpt vienā teikumā.
— Turpiniet! — karalis pavēlēja, un Čiko turpināja.
Bearnietis parastajā vienaldzībā noklausījās līdz vietai, kur bija runa par viņa laulāto draudzeni un Turēnas vikontu.
— „Turennius?" Vai tas nenozīmē Turēna?
— Liekas gan, sire.
— Nu vai „Margo" nebūtu patīkamais vārds, kādā mans svainis Kārlis IX un Indriķis III dēvē savu māsu, manu laulāto draudzeni Margeritu?
— Es nesaku, ka tas nebūtu iespējams, — atbildēja Čiko. Un viņš nobeidza vēstuli līdz pēdējam teikumam. Karaļa seja nebija mainījusies.
Beigu vārdus neskaidri noņurdējis, Čiko beidzot apklusa.
— Vai jūs beidzāt? — Indriķis ievaicājās.
— Jā, sire.
— Tara ir jābūt lieliskam!
— Tiešām, sire\
— Kāda nelaime, ka sapratu tikai divus vārdus — „Turenniust' un „Margo".
— Neizsakāma nelaime, sire, ja jūsu majestāte nav nolēmis vēstuli likt pārtulkot kādam mācītam vīram.
— Nē, nē, — Indriķis dzīvi attrauca. — Vai jūs, monsieur Čiko, kas kā sūtnis esat bijis tik uzmanīgs, ka vēstules oriģinālu esat iznīcinājis, vai jūs man neieteiksit šīs vēstules saturu kaut kā noskaidrot?
— Es neteikšu nē, sire.
— Bet jūs tā domājat.
— Es domāju, ka jūsu svaiņa, Francijas karaļa vēstule var saturēt kaut ko labu, ko jūs varētu izmantot.
— Jā, bet lai labo kādam uzticētu, ir jābūt pārliecinātam par tā uzticību.
— Protams.
— Lai notiek! — Indriķis iesaucās.
— Kas?
— Uzmeklējiet manu sievu Margo. Viņa ir izglītota. Atstāstiet viņai vēstules saturu, gan viņa sapratīs… Un tad viņa man visu pastāstīs.
— Lieliski! — attrauca Čiko. — Jūs runājiet zelta vārdus.
— Vai ne? Ejiet!
— Es steidzos, sire.
— Nesajauciet vēstulē nevienu vārdu.
— Tas nav iespējams. Tad man vajadzētu mācēt latīņu valodu, bet es saprotu tikai dažus vienkāršus vārdus.
— Ejiet, mans draugs, ejiet!
Čiko apvaicājās, kur viņš karalieni varētu atrast, un atstāja Indriķi dziļā pārliecībā, ka Navarras karalis ir neatrisināma mīkla.