Karaliene ieveda Čiko savā kabinetā, kur viņš apsēdās skaistā atzveltnes krēslā, kura izšuvums attēloja amoru, kas kaisa ziedus. Grezni ģērbies skaists pāžs pasniedza sūtnim atspirdzinājumus.
Čiko atteicās, un, tiklīdz vikonts de Turēns bija projām, viņš sāka atstāstīt Francijas un Polijas karaļa vēstuli.
Galvu nodūris, Čiko runāja lēni un saudzīgi. Bet Margerita tūlīt saprata visu vēstules skarbumu un indlgumu.
Nevarēja ticēt, ka Čiko degunu arvien turētu nodūris, viņš pavēra gan vienu, gan otru aci un nomierinājās tikai tad, kad karalienes skats zem savilktajām uzacīm pauda par kādu nodomu. Vienaldzīgā mierā viņš atkārtoja karaļa vēstules sveicienu.
— Pie svētā vakarēdiena, — iebilda karaliene, kad Čiko bija beidzis, — mans brālis skaisti raksta latīniski! Es nekad nebūtu ticējusi, ka viņš tik labi pārvalda šo valodu.
Čiko pamirkšķināja acis un izpleta rokas kā cilvēks, kas grib piekrist pieklājības dēļ, kaut gan pats neko nesaprata.
— Vai jūs nesaprotat? — jautāja karaliene. — Es domāju, ka jūs bijāt spējīgs latīnists.
— Esmu piemirsis, madame. Viss, ko es vēl zinu, ir tas, ka latiņu valodā nav kārtas vārdu, nav vokatīva un ka galva šai valodā ir vidējā kārtā.
— Vai tiešām! — atskanēja skaļa un jautra balss.
čiko un karaliene strauji pagriezās.
— Kā? — Indriķis sacīja pienākdams. — Kāpēc galva latīniski ir vidējā, nevis vīriešu kārtā, monsieur Čiko?
— Arī es brīnos, — Margerita sapņaini piebilda.
— Tas ir iespējams, — sacīja karalis, — jo reizēm valdītājs ir vīrietis, reizēm sieviete, kas ir atkarīgs no vīrieša vai sievietes rakstura.
— Tas gan būs pareizākais iemesls, ko es zinu, — Čiko palocīdamies teica.
— Lieliski! Es ļoti priecājos, ka esmu lielāks filozofs nekā iedomājos. Bet pievērsīsimies vēstulei. Jūs zināt, kundze, ka es degu nepacietībā uzzināt Francijas galma jaunumus, un tagad šis drošsirdīgais monsieur Čiko tos atnes latīņu valodā. Citādi…
— Citādi? — Margerita atkārtoja.
— Citādi es par to jau priecātos, deviņas raganas! Jūs zināt, ka es mīlu jaunumus, sevišķi dēkainus jaunumus.
Navarras Indriķis, rokas berzēdams, apsēdās.
— Monsieur Čiko, jūs Šo vēstuli manai sievai jau atstāstījāt? — karalis jautāja.
— Jā, sire.
— Nu, mana mīļā, pastāsti, kas šai vēstulē ir rakstīts.
— Tā ir viltīga vēstule, sire.
— Tā!
— Jā! Tajā ir tik daudz neslavas, lai sanaidotu ne vien vāru ar sievu, bet arī draugu ar visiem tā draugiem.
— O! — Indriķis izdvesa un izslējās. Viņa uzticības apgaroto seju māca šaubas. — Lai sanaidotu vīru un sievu, jūs un mani?
— Jūs un mani, sire.
— Par ko, mana dārgā?
Čiko jutās kā ērkšķu dzelts un kaut gan bija ļoti izsalcis, viņš būtu daudz ko atdevis, lai bez vakariņām varētu doties gulēt.
— Negaiss trakos, — viņš noņurdēja, — negaiss trakos.
— Sire, — sacīja karaliene, — es nožēloju, ka Jūsu Majestāte aizmirsusi latīņu valodu, ko jums gan vajadzēja mācēt.
— Madame, es atceros tikai vienu teikumu no visa, ko esmu mācījies. Šis teikums skan: Dens et virtus aeterna. (Dievs un tikums ir mūžīgs.
— Sire, — karaliene turpināja, — ja jūs to saprastu, jūs šai vēstulē par mani dabūtu dzirdēt daudz uzslavu.
— Ļoti labi! — karalis teica.
— Optimel — Čiko nomurmināja.
— Vai tad uzslava varētu mūs šķirt, madame? Ja šajā vēstulē būtu par jums kaut kas ļauns, tad būtu gluži citādi, tad es saprastu sava svaiņa politiku.
— O, ja tur būtu par mani kaut kas ļauns, tad jūs Indriķa politiku saprastu?
— Jā, jo viņam ir iemesls mūs šķirt.
— Pacietieties, sire. Uzslava ir tikai teicams ievads, lai sanaidotu jūsu un manus draugus.
Pēc šiem drausmīgajiem vārdiem Margerita apklusa.
Čiko nolieca galvu. Indriķis paraustīja plecus.
— Mijā, vai nu jūs gluži skaidri neesat sapratusi latīniski, vai arī mana svaiņa vēstulē tiešām ir ļaunas ziņas, — viņš sacīja.
Kaut gan Indriķis to izteica ļoti saudzīgi, Navarras karaliene palūkojās viņā ar šaubu pilnu skatienu.
— Es visu saprotu, sire, — viņa atbildēja.
— Dievs ir mans liecinieks, ka es vairāk neko nevēlos, madame.
— Sakiet, vai jums ir vajadzīgi jūsu kalpi vai nē?
— Vai viņi man ir vajadzīgi, mīļā? Mans Dievs, ko es gan bez viņiem darītu?
— Labi, sirel Karalis grib jūsu labākos kalpus jums atvilt.
— Lai! .
— Lieliski, sire, — Čiko noņurdēja.
— Protams, — Indriķis atbildēja neizsakāmā labsirdībā, kas viņam bija tik īpatnēja un ar ko viņš izlīdzējās visā dzīvē, — jo mani kalpi dzīvo pie manis vienīgi patikas, nevis atlīdzības dēļ. Es neko nevaru viņiem dot.
— Jūs dodat tiem savu sirdi, savu uzticību, sire, un tas ir karaļa labākais gandarījums saviem draugiem.
— Neuzticieties vairs viņiem, sirE
— Deviņas raganas! Tas notiks tikai tad, ja viņi kaut ko noziegsies.
— Labi, sire, tad jūs par to pārliecināsieties.
— Kā? — karalis uzprasīja.
Čiko atkal nodūra galvu, kā viņš nožēlojamos brīžos arvien mēdza darīt.
— To tik atklāti nevar pateikt, sire, — Margerita atbildēja.
Un viņa pārlūkoja istabu.
Čiko saprata, ka viņš ir lieks, un atkāpās.
— Mīļo sūtni, — sacīja karalis, — pagaidiet mani kabinetā. Es redzu — karalienei ir sakāms kaut kas ļoti svarīgs.
Margerita palika nepakustējusies, tik viegli pamāja ar galvu, ko Čiko viens pats šķita pamanījis.
Kad Indriķis ar savu sievu bija palicis vienatnē, viņš vispirms tai pastāstīja, ka nākamā dienā dodas lielās medībās. Tad viņš to lūdza apmeklēt „slimo" Fosēzu, par kuru viņš visai uztraucās.
Sākumā karaliene no tā atteicās. Bet Indriķis lika nojaust, ka viņš par Parīzes vēstuli zina vairāk, nekā viņa to vēlējās.
Beidzot viņa piekāpās un apsolījās savu sāncensi apmeklēt. Indriķis viņu mīļi apskāva un tad atgriezās savā kabinetā. Margerita palika gluži samulsusi.