Karalis atkal sameklēja Čiko.
— Nu, Čiko? — karalis jautāja.
— Nu, sirel
— Tu nezini, ko karaliene apgalvo?
— Nē.
— Viņa apgalvo, ka tava nolādētā latīniskā vēstule izjaukšot mūsu laulību.
— Dieva dēj, sire, aizmirsīsim šo vēstuli, un viss būs labi.
— Velns lai mani parauj, es par to vairs nedomāju!
— Lieliski!
— Vai tiešām, man ir patosam cits darbs nekā domas par to.
— Vai Jūsu Majestāte mīl izklaidēties?
— Jā, mans dēls, — atbildēja Indriķis, priecādamies par Čiko vārdu jautro noskaņu, — jā, Mana Majestāte mīl izklaidēties.
— Piedodiet, varbūt, ka es Jūsu Majestāti traucēju?
— O, mans dēls, — Indriķis paraustīja plecus, — es tev jau teicu, ka te nav Luvra. Te ar mīlu, karu un politiku nodarbojas gaišā dienas laikā.
Karaļa skatiens bija tik maigs, viņa smaids tik labvēlīgs, ka Čiko kļuva gluži drosmīgs.
— Mīlai jūs dodat priekšroku attiecībā pret karu un politiku, sire, vai
ne?
— Tiešām, mans mīļais draugs, man nav jāliedzas. Šī zeme ir tik skaista, Lagadokas vīni — tik saldi, Navarras sievietes — tik burvīgas!
— Ak, sire, — atbildēja Čiko, — man liekas, ka jūs aizmirstat karalieni. Vai navarrietes ir skaistākas un valdzinošākas? Tad es viņas uzslavēšu.
— Deviņas raganas! Tev taisnība, Čiko. Es aizmirsu, ka tu esi sūtnis, ka tu aizstāvi Indriķi III, ka karalis Indriķis III ir Margeritas brālis un ka man tavā klātbūtnē Margerita jācildina vairāk par visām citām sievietēm! Bet tu manu neuzmanību piedosi, jo es neesmu pieradis pie sūtņiem, mans dēls.
Tajā. brīdī atvērās durvis un Obiāks skaļā balsī pieteica:
— Spānijas sūtnis!
Čiko pielēca no krēsla, par ko karalis pasmaidīja.
— Patiesi, te tagad notiek brīnumi, — sacīja Indriķis. — Spānijas sūtnis! Ko gan viņš vēlas?
— Jā, — atkārtoja Čiko, — ko gan viņš vēlas?
— Gan jau mēs uzzināsim. Varbūt, ka mūsu kaimiņš grib nokārtot kādu strīdīgu robežu jautājumu.
— Es aiziešu, — Čiko pazemīgi sacīja. — Nav šaubu, ka karalis Filips II sūta pie jums daudz dižāku sūtni, nekā…
— Francijas sūtnis grib piekāpties spānietim, un tieši Navarrā! Deviņas raganas! Tas nekad nenotiks! Atdari tās durvis un ieej bibliotēkas istabā, Čiko!
— Bet es visu dzirdēšu, sire.
— O, tu tur visu dzirdēsi, pie velna! Kas man par daļu? Man nav ko slēpt.
Tad viņš piebilda:
— Pasakiet manam apsardzes kapteinim, ka Spānijas sūtnis var ienākt.
Izdzirdis šo pavēli, Čiko iesteidzās bibliotēkas istabā un rūpīgi aizvēra priekškarus.
Atskanēja lēni, noteikti soļi. Ienāca Viņa Majestātes karaļa Filipa II sūtnis.
Pēc parastās svinīgās ceremonijas, par ko Čiko savā paslēptuvē pārliecinājās, ka Indriķis ļoti labi pārvalda audiences paražas, sūtnis visiem gaskoniešiem un bearniešiem saprotamā spāniešu valodā jautāja:
— Vai es varu vaļsirdīgi runāt ar Jūsu Majestāti?
— Jā.
Čiko kļuva uzmanīgs. Viņa ziņkāre bija liela.
— Sire, — sacīja sūtnis, — es nesu atbildi jūsu katoliskajai Majestātei.
— Par ko? — jāutāja Indriķis.
— Uz jūsu pagājušā mēneša paziņojumu.
— Es esmu ļoti aizmāršīgs, — Indriķis atzinās. — Vai jūs nevarētu man atgādināt, kas tas bija par paziņojumu.
— Par lotringiešu prinču iebrukumu Francijā.
— Jā, sevišķi par manu brālēnu Gīzu. Ļoti labi, tagad atceros. Turpiniet, monsieur, turpiniet!
— Sire, mans karalis atzīst saistību ar Navarru par iespējamu, un ja es gribu būt vaļsirdīgs, ari par izdevīgu.
— Jā, būsim vaļsirdīgi.
— Es būšu pret Jūsu Majestāti vaļsirdīgs, sire, jo es zinu mana karaļa ieskatus par Jūsu Majestāti.
— Un vai arī es drīkstētu tos zināt?
— Sire, mans karalis Navarrai neliegs gluži nekā.
Čiko pieliecās pavisam tuvu aizkaram, kozdams pats sev pirkstā, lai pārliecinātos, ka neguļ.
— Ja man neko neliedz, tad es gribu pārliecināties, ko es varu prasīt.
— Visu, ko Jūsu Majestāte vēlas, sire.
— Velns!
— Jūsu Majestāte runā ļoti vaļsirdīgi.
— Deviņas raganas! Mani sāk mākt šaubas!
— Viņa Majestāte Spānijas karalis pret savu jauno sabiedroto grib izturēties ļoti laipni, ko pierādīs mans priekšlikums Jūsu Majestātei.
— Es klausos.
— Francijas karalis atzīst Navarras karalieni par atklātu naidnieci. Es viņu pazinu, viņš to apkaunoja, par to nav nekādu šaubu… Es lūdzu Jūsu Majestāti piedot, ka es pieskaros tik tuvām attiecībām…
— Skariet vien!
— Francijas karaļa apvainojums nav noslēpums.
Indriķis gribēja to noliegt.
— Nav vairs nekāds noslēpums. Mēs to zinām, — spānietis turpināja. — Es vēlreiz atkārtoju, sire, ka Francijas karalis aizraidījis savu māsu Margeritu, kurai viņš atņēmis mantojumu.
— Un ko jūs vēlaties, sūtņa kungs?
— Ja brālis var aizraidīt savu māsu, tad Jūsu Majestāte vēl vieglāk var viņu aizraidīt kā karalieni.
Indriķis paskatījās uz durvju aizkariem, kur Čiko sasprindzinātā uzmanībā gaidīja šā izšķirošā ievada sekas.
— Ja karalieni aizraida, — sūtnis turpināja, — saistības starp Navarras karali un Spānijas karali…
— Indriķis noliecās.
— Tad šīm saistībām vairs nekas nestāv ceļā. Spānijas karalis dod Navarras karalim savu meitu, bet Viņa Majestāte prec Navarras Katrīnu, Jūsu Majestātes māsu.
Beanietis notrīcēja lepnumā, Čiko — izbailēs. Pirmais redzēja pie apvāršņa uzlecam savas laimes starojošo sauli, otrs redzēja norietam Francijas zizli un laimi.
Mirkli valdīja dziļš klusums.
Tad bearnietis iesmējās:
— Piedāvājums ir teicams un mani ļoti pagodina.
— Viņa Majestāte, — turpināja lepnais sūtnis, kas šai sajūsmas brīdī cerēja iespaidot Indriķi, — Viņa Majestāte prasa Jūsu Majestātei tikai vienu nosacījumu.
— Vienu nosacījumu? Runājiet!
— Ja Viņa Majestāte jūs pabalsta pret Lotringas prinčiem, tad viņš vēlas jūsu palīdzību, lai iegūtu priekšrocības Flandrijā, pēc kurām tagad tīko monsieur Anžū hercogs. Nosacījums ir vienkāršs un viegli pildāms: Viņa Majestāte Spānijas karalis būs saistījies ar jums divkārtējās laulībās, viņš jums palīdzēs cīņā pret Francijas karali, bet jūs viņu pabalstīsiet Flandrijā. Es esmu beidzis.
Iestājās vēl dziļāks klusums. Abi sūtņi gaidīja izšķirošu atbildi.
Navarras Indriķis pastaigājās pa kabinetu, apstājās un ierunājās:
— Tad tā ir jums uzticētā atbilde?
— Jā, sire.
— Cits nekas?
— Cits nekas.
— Labi. Es atsakos no Viņa Majestātes Spānijas karaļa ierosinājuma.
— Jūs noraidāt Spānijas karaļmeitas roku! — spānietis sāpīgi iesaucās.
— Tas ir pārāk liels gods, monsieur, — sacīja Indriķis, galvu lepni izsliedams, — bet laulības ar Francijas karaļmeitu ir vēl cienīgākas.
— Bet šīs saistības jūs tuvina kapam, un pretējā gadījumā jūs tuvinātos tronim, sire.
— Pārāk dārga, ne ar ko neatlīdzināma laime, monsieur. Es zinu, ka ar asinīm un godu savus pavalstniekus nekad nepirkšu. Hā! Es lai izvelku zobenu pret savu svaini, Francijas karali, par labu svešajai Spānijai? Hā! Es lai aizturu Francijas karoga slavas gaitas, lai Kastilijas torņi un Leona lauvas savām dzelzs ķetnām satvertu zemi, kas pirkta ar manu brāļu asinīm? Kā! Es lai sanaidoju brāli ar brāli un tēvijā ielaižu svešinieku? Klausieties labi, monsieurl Es lūdzu mana kaimiņa, Spānijas karaļa, palīdzību pret Gīziem, kas alkst iegūt manu troni un negrib vērsties ne pret Anžū hercogu, manu radinieku, ne pret Indriķi III, manu draugu, ne pret manu sievu, mana karaļa māsu. Jūs palīdzēsiet Gīziem, jūs solāt arviem atbalstu? Palīdziet vien! Es sacelšu pret viņu un jums visus Vācijas un Francijas protestantus. Spānijas karalis grib atgūt Flandriju. Lai viņš seko sava tēva Kārļa V paraugam: lai lūdz Francijas karalim brīvu izeju caur Franciju, lai izsludinātu sevi par Flandrijas pirmo pilsoni, un es ticu, ka Indriķis III to neliegs. Viņa katoliskā augstība apgalvo, ka es vēloties Francijas troni. Varbūt. Bet viņa palīdzība šā troņa iekarošanai man nav vajadzīga. Ja tas nebūs aizņemts, es viens viņu iegūšu, un kaut to nevēlētos visas pasaules augstības. Ardievu, mīļais monsieur. Pasakiet manam brālim Fīlipam, ka es par viņa piedāvājumu ļoti pateicos. Bet, ja viņš cerēja, ka es piekritīšu, tad viņš mani ir nāvīgi aizvainojis. Sveiki, monsieurl
Sūtnis bija galīgi pārsteigts. Viņš tikai izdvesa:
— Uzmanieties, sire. Labs padoms starp kaimiņiem dažreiz atkarīgs no viena vienīga ļauna vārda.
— Sūtņa kungs, — atbildēja Indriķis, — man ir gluži vienalga, vai es esmu Navarras karalis vai vienkāršs pilsonis. Mans valdnieka kronis ir tik viegls, ka es nemaz nemanīšu, ja tas arī nokritīs. Bet es tomēr pacentīšos to noturēt, par to gan neraizējieties. Vēlreiz sveiki, monsieurl Pasakiet savam valdniekam, ka mani godkāres sapņi pārspēj viņa pareģotos. Ardievu!
Un bearnietis cienīgi pavadīja sūtni līdz sava kabineta durvīm.
Navarras karaļa ubagi
Čiko bija tik pārsteigts, ka neatjauta ieiet kabinetā pie Indriķa, kas nu bija palicis viens.
Bearnietis atvēra durvis un uzsita viņam pa plecu.
— Nu, maitre Čiko, — viņš sacīja, — kā es atraisījos?
— Lieliski, sire, — vēl apmulsušais Čiko atbildēja. — Tiesa gan, ka jūs reti pieņemat sūtņus, taču tie ir teicami.
— Mans laipnais brālis Indriķis man tādus atsūta.
— Kā tā, šis?
— Ja viņš mūžam neuzmanītu savu māsu, tad ari citi to neiedomātos. Vai tu domā, ja Spānijas karalis nezinātu, ka Indriķa gvardes kapteinis aizskāris Navarras karalieni viņas pašas nestuvēs, vai tad viņš iedrošinātos ierosināt tādu piedāvājumu?
— Es labpatikā redzu, sire, — atbildēja Čiko, — ka visi mēģinājumi paliks bez panākumiem, un ka nekas netraucēs jūsu un karalienes labo saskaņu.
— O, mans draugs, mūsu ķildas ieguvums ir pārāk skaidrs…
— Es, sire, atzīstos, ka neesmu tik attapīgs, par kādu jūs mani uzskatāt.
— Protams, mans brālis Indriķis vēlas, lai es no sievas šķiros.
— Kā tā? Lūdzu, paskaidrojiet, Jūsu Majestāte. Pie velna! Es necerēju nokļūt mācībā pie tāda skolotāja.
— Vai tu zini, ka man aizmirsa iedot manas sievas pūru, mīļais Čiko?
— Nē, nezinu, sire. Man tikai tā šķita.
— Un ka šis pūrs ir 300 000 zelta ekiju.
— Gards kumoss!
— Un vairākas pilsētas, starp tām arī Kaora.
— Skaista pilsēta!
— 300 000 ekijus es nemaz neprasu, — lai es būtu cik nabags būdams, es sevi neuzskatu nabagāku par Francijas karali, — bet es gribu Kaoru.
— Jūs prasījāt Kaoru, sirel Pie velna! Es būtu darījis to pašu.
— Un tāpēc, — bearnietis pasmaidīja, — un tāpēc… Vai tagad tu saproti?
— Nē, velns lai parauj!
— Tāpēc tur grib mani sanaidot ar sievu, lai es izšķirtos. Ja nebūs sievas, nebūs ari pūra, ne 300 000 ekiju, ne pilsētu, ne arī Kaoras. Tas ir jauns paņēmiens, kā turēt vārdu, un mans brālis Valuā līdzīgus jokus
pieprot.
— Jūsu Majestāte ļoti grib iegūt šo nocietināto vietu? — jautāja Čiko.
— Protams. Kas gan ir mana Bearnas karaļvalsts? Nabaga zeme, ko mans izsalkušais svainis un māte karaliene tā apgraizījuši, ka tās valdnieka tituls piederās drīzāk jokdarim.
— Bet ja viņai pievieno Kaoru…
— Kaora būtu mans aizsargs, manas ticības piekritēju mītne.
— Jums gan, sire, par Kaoru būs jāpasēro. Vai nu jūs ar karalieni Margeritu saķildosities, vai ne, Francijas karalis jums to nekad neatdos, ja jūs pats to nepaņemsit…
— O. — iesaucās Indriķis, — es to būtu jau paņēmis, ja tā pilsēta nebūtu tik nocietināta un ja es briesmīgi nebaidītos no kara.
— Kaora nav ieņemama, — atbildēja Čiko.
Indriķa seja kļuva neizsakāmi bērnišķīga.
— Neieņemama, neieņemama! — viņš iesaucās. — Ja man būtu karaspēks… kura man, protams, nav.
— Klausieties, sire, — sacīja Čiko, — mēs še nestāvam, lai viens otram glaimotu. Jūs zināt, ka gaskonieši nemīl aplinkus ceļus. Lai ieņemtu Kaoru, kuras komandants ir de Vezēns, jābūt Hanibālam vai Cēzaram, bet Jūsu Majestāte…
— Nu, mana Majestāte? — Indriķis zobgalīgi pasmaidīja.
— Jūs, Majestāte, pats teicāt, ka nemīlat karu.
Indriķis nodrebēja, viņa domīgajās acīs iedzirkstījās liesmas. Bet viņš šo pēkšņo trauksmi atkal savaldīja un, ar nodegušo roku savu melno, cieto bārdu noglaudījis, sacīja:
— Tiesa, es nekad neesmu izvilcis zobenu un nekad arī neizvilkšu. Es esmu salmu karalis un rāms cilvēks. Bet es tomēr mīlu vingrināties un runāt par kara lietām, Čiko. Man tas asinīs. Mans sencis, svētais Ludviks, jau ar to nodarbojās. Viņš gan bija audzināts lēnprātībā un kautrībā un tomēr vajadzības gadījumos teicami meta šķēpu un cīnījās zobeniem. Ja vēlies, Čiko, parunāsim par monsieur de Vezēnu, par šo Hanibālu, Cēzaru.
— Piedodiet, sire, — Čiko atminējās, — ja es jūs esmu apvainojis, varbūt uztraucis. Es pieminēju de Vezēnu, lai nodzēstu pēdīgo dzirksti, ko jūsu sirdī varēja iegailēt jaunība un apstākļu neizpratne. Kaoru aizsargā tāpēc, ka tā ir dienvidu atslēga.
— Es zinu! — Indriķis smagi nopūtās.
— Kaora ir bagāta, tā visiem nodrošina iztiku, — Čiko turpināja. — Kam ir Kaora, tam ir mītne, nauda un pārtika; iegūt Kaoru — . nozīmē iegūt sev visu; Kaoru neiegūt — nozīmē vērst visus pret sevi.
— Deviņas raganas! — Navarras karalis norūca. — Tāpēc es tā gribu to iegūt, tāpēc es arī lūdzu nelaiķi māmiņu man palīdzēt. Kaora pieder manai sievai. Man to apsolīja un viņiem ir jāatdod. Vai tu, draugs, domā, ka es to nedabūšu?
— Baidos.
— Pie velna! — Indriķis iesaucās.
— Un ja nu jautā vaļsirdīgi, — Čiko turpināja.
— Tad?
— Tad viņiem taisnība, sire.
— Viņiem ir taisnība? Kā tā?
— Jums nebija tiesības prasīt pūra samaksu iepriekš.
— Nelaimīgais! — Indriķis rūgti pasmaidīja. — Tu aizmirsi dievkalpojumu Senžermenokseruā baznīcā! Man liekas, ka līgavainim, kuru grib nonāvēt jau kāzu naktī, vispirms jādomā par savu dzīvību, un nevis par sievas pūru.
— Jā, — atbildēja Čiko, — bet pēc tam?
— Pēc tam? — Indriķis jautāja.
— Jā, pēc tam mums bija miers, sire. Un šo mieru vajadzēja izmantot. Mīlas intrigu vietā vajadzēja lietot politiskās. Tās gan nav tik patīkamas, bet noderīgākas. Es to, sire, saku tiklab jūsu, kā arī sava karaļa labā. Ja Francijas Indriķim Navarras Indriķis būtu bijis labs sabiedrotais un ja katoļi un protestanti būtu apvienojušies, ticības ķildas atstādami vēlākam laikam, tad divi Indriķi būtu piespieduši drebēt visu pasauli.
— O, ja tik man pašam nav jādreb, es nevienu nespiežu drebēt, — Indriķis mierīgi atzinās. — Bet pietiks, Čiko, nerunāsim par lietām, kas mani uzbudina. Es Kaoru neiegūšu. Labi, iztiksim bez viņas.
— Briesmīgi!
— Ko lai dara? Tu pats teici, ka Indriķis man šo pilsētu nekad neatdos?
— Es domāju, sire. Es par to esmu pārliecināts tieši trīs iemeslu dēļ.
— Kādu, Čiko?
— Pirmais — Kaora ir ļoti ienesīga. Francijas karalis labāk paturēs to sev nekā atdos citam.
— Tas nav gluži godīgi. Bet otrais iemesls, mans dēls?
— Otrais — Katrīna…
— Tātad labā vecmāmiņa vēl arvien jaucas politikā? — Indriķis pārtrauca Čiko.
— Arvien. Katrīna vēlas labāk redzēt savu meitu Parīzē nekā Nerakā, labāk pie sevis nekā pie jums.
— Tu tā domā? Katrīna savu meitu ļoti mīl.
— Jā. Bet karaliene Margerita noder jums ķīlai.
— Cik tu visu sīki iztirzā, Čiko! Velns lai parauj, es gan to neiedomājos! Varbūt, ka tev ir taisnība. Jā, jā, katram gadījumam Francijas karaļa meita arī var būt ķīla. Un tālāk?
— Mazinoties ienākumiem, var mazināties arī patika dzīvot provincē, sire. Neraka ir skaista pilsēta, tai ir krāšņs parks un alejas, kādu, varbūt, nav nekur citur. Bet karaliene Margerita trūkumā Nerakā sāks garlaikoties un ilgoties pēc Luvras.
— Man vislabāk patīk tevis pieminētais pirmais iemesls, — Indriķis, galvu purinādams, sacīja.
— Tagad trešais iemesls. Starp Anžū hercogu, kas meklē kādu troni un uztrauc Flandriju, starp Gīziem, kuri grib kaldināt sev kroni un uztrauc Franciju, starp viņa majestāti Spānijas karali, kas grib verdzināt visu pasauli un uztrauc visus, jūs, Navarras valdnieks, uzturat zināmu līdzsvaru.
— Neticu. Man nav svara!
— Tieši tāpēc. Palūkojieties uz Šveices republiku. Kļūstiet spēcīgāks, smagāks, un jūs nosvērsit vienu svaru kausu. Jūs vairs nebūsit līdzsvarotājs — jūs būsit smagums.
— Šis iemesls man ļoti patīk. Tu esi īsts zinātnieks, mīļais Čiko.
— Es esmu tas, kas varu būt, — atteica Čiko, apmierināts par karaļa uzslavu un nokļuvis karaļa labsirdības tīklos, pie kuriem vēl nebija pieradis.
— Tad tāds būtu mana stāvokļa raksturojums? — Indriķis jautāja.
— Pilnīgs, sire.
— Man par to nebija ne jausmas, Čiko. Es arvien cerēju.
— Ja jūs gribat uzklausīt manu padomu, sire, tad mitējieties cerēt.
— Varbūt, ka man Francijas karaļa parāds būs jāatzīmē ar burtu „S", kā es atzīmēju savus nomniekus, kuri nevar samaksāt savu muižu renti.
— Un tas nozīmē — samaksāts?
— Jā.
— Pierakstiet divus „S", sire, un nopūšieties.
Indriķis nopūtās.
— Es tā arī darīšu, Čiko, — viņš atbildēja. — Ak, mans draugs, tu jau redzi, ka Bearnā vēl var dzīvot un ka man Kaora nemaz nav vajadzīga.
— Redzu. Un tā kā es jūs arvien uzskatīju par prātīgu princi, par karali filozofu… Bet kas tas par troksni?
— Troksnis? Kur?
— Liekas, ka pagalmā.
— Palūkojies pa logu, mans draugs, palūkojies!
Čiko piegāja pie loga.
— Sire, tur stāv kādi divpadsmit trūcīgi ģērbušies cilvēki, — viņš sacīja.
— O, tie ir mani ubagi, — karalis atzinās. Viņš piecēlās.
— Jūsu Majestātei ir savi ubagi?
— Protams. Vai Dievs mums nav pavēlējis būt žēlsirdīgiem? Es neesmu katolis, Čiko, bet es tomēr esmu kristīgais.
— Lieliski, sirel
— Iesim lejā, Čiko. Abi izdalīsim dāvanas un tad varēsim iet vakariņās.
— Es jums sekošu, sire.
— Vispirms paņem maku, kas atrodas uz galda, blakus manam zobenam. Vai redzi?
— Paņēmu, sire…
Viņi nogāja lejā. Pagalmā bija jau satumsis. Karalis izskatījās norūpējies un domīgs.
Čiko to novēroja, un ari viņam kļuva skumji.
— Kāda velna pēc man ar šo skaisto princi vajadzēja sākt runāt par politiku? — Čiko nodomāja. — Kāds es gan esmu muļķis!
Indriķis piegāja pie ubagu bara.
Tas bija ducis dažāda izskata un dažādi ģērbušos ļaužu, kurus vienkāršs skatītājs būtu noturējis par čigāniem vai ārzemniekiem, bet saprātīgs novērotājs viņos būtu ieraudzījis pārģērbušos muižniekus.
Indriķis paņēma no Čiko maku un pamāja.
Visi ubagi, šķiet, šo zīmi teicami saprata.
Viņi pēc kārtas piegāja pie karaļa, lai to apsveiktu. Viņu āriene slēpa drosmi, ko ievēroja tikai valdnieks.
Indriķis palocīja galvu, tad viņš atvēra maku un paņēma naudas gabalu.
— Sire, — sacīja Čiko, — vai jūs zināt, ka tas ir zelts?
— Jā, mans draugs, zinu.
— Pie velna! Jūs esat bagāts.
— Vai tu neredzi, — Indriķis smiedamies sacīja, — ka šī nauda noder divām reizēm. Es esmu nabags, un man ekiji ir jāgriež uz pusēm.
— Pareizi, — atbildēja Čiko, kura izbrīna auga, — nauda ir pārgriezta un izskatās neparasti.
— O, es līdzinos savam brālim Indriķim III, kas kavē laiku, izgriezdams bildes. Arī man ir savas paražas. Es brīvos brīžos apgriežu savus ekijus.
— Vienalga, sire, vienalga, — Čiko kratīja galvu, jauzdams kādu noslēpumu. — Tas tomēr ir dīvains dāvanu izdalīšanas paņēmiens.
— Vai tu būtu dalījis citādi?
— Jā, es nebūtu pūlējies naudu pārgriezt, bet vienu gabalu atdotu diviem.
— Tad ubagi sāktu plēsties, un es žēlsirdības vietā būtu radījis ļaunumu.
Indriķis izņēma no maka pārgrieztu naudas gabalu un nostājās iepretim pirmajam ubagam. Parastajā mierīgajā izteiksmē viņš uzlūkoja šo cilvēku.
— Ažāna, — ubags palocīdamies sacīja.
— Cik? — karalis jautāja.
— Pieci simti.
— Kaora.
Un karalis atdeva tam naudas gabalu un paņēma citu. Ubags palocījās vēl godbijīgāk un aizgāja.
Viņam tikpat mierīgi sekoja otrais.
— Oša, — tas palocīdamies sacīja.
— Cik?
— Trīs simti piecdesmit.
— Kaora.
Un viņš atdeva otro naudas gabalu un paņēma no maka trešo. Pienāca trešais un palocījās.
— Narbonna, — tas sacīja.
— Cik?
— Astoņi simti.
— Kaora.
Un viņš atdeva trešo naudas gabalu.
— Montobāna, — sacīja ceturtais.
— Cik?
— Seši simti.
— Kaora.
Visi pienāca palocīdamies, pateica vārdu, saņēma dīvaino dāvanu un minēja skaitli, kura kopsumma sasniedza astoņus tūkstošus. Indriķis katram atbildēja „Kaora".
Kad balvas bija izdalītas, maks bija tukšs, un arī pagalmā vairs nebija neviena ubaga.
— Lūk, — Indriķis noteica. *
— Vai visi, sIre?
— Jā, es beidzu.
Čiko aizskāra kara|a piedurkni.
— Majestāte? — viņš sacīja.
— Kas ir?
— Vai es drīkstu būt ziņkārīgs?
— Kāpēc gan ne? Ziņkārība ir visdabiskākā lieta pasaulē.
— Ko jūs teicāt ubagiem? Un kādas muļķības viņi jums atbildēja? Indriķis pasmaidīja.
— Te viss ir tik noslēpumains.
— Vai tiešām?
— Jā, es nekad neesmu redzējis tā izdalot ubagu dāvanas.
— Nerakā ir tāda paraža, mīļais Čiko. Tu zini parunu: katrai pilsētai savas ieražas.
— Tikai jūsu pilsētā tās visas ir savādas.
— Nē, velns lai parauj! Visi šie cilvēki, kurus tu redzēji, staigā pa manu valsti un vāc dāvanas, tikai katrs no savas pilsētas.
— Un tad, siret
— Lai kāds nedabūtu vairākas reizes, katrs min savas pilsētas vārdu. Tādā kārtā, mīļais Čiko, es savas dāvanas varu izdalīt līdzīgi un palīdzēt visiem manas valsts pilsētu nelaimīgajiem.
— Par pilsētu nosaukumiem nebūtu ko iebilst, bet kāpēc jūs visiem atbildējāt — Kaora?
— O, — Indriķis šķietamā izbrīnā iesaucās, — vai tad es viņiem minēju Kaoru?
— Liekas gan!
— Tu tā domā?
— Es esmu pārliecināts.
— Redzi, kopš es runāju par Kaoru, man šis vārds arvien ir uz mēles. Ja kaut ko karsti vēlas un nevar iegūt, tad to redz sapni, un sapni ari par to runā.
— Hm! — Čiko norūca un aizdomīgi palūkojās tajā virzienā, kur bija pazuduši ubagi. — Tas nemaz nav tik skaidri, kā es būtu vēlējies. Bez tam…
— Kā! Vēl kaut kas?
— Bez tam, es nesaprotu skaitļu nozimi, kurus minēja jūsu ubagi un kuru kopsumma ir gandrīz vai astoņi tūkstoši.
— Ari es pats tos nesaprotu, Čiko. Varbūt, ka ubagi no dažādiem apvidiem minēja savu nelaimīgo brāļu skaitu.
— Sire, sirel
— Iesim vakariņās, mans draugs. Es domāju, ka nekas tā neatsvaidzina cilvēka prātu kā ēdiens un dzēriens. Mēs pasēdēsim pie galda, un tu redzēsi, kaut gan mani ekiji apgriezti, taču pudeles ir pilnas.
Karalis pasauca pāžu un lika pasniegt vakariņas.
Tad viņš paņēma Čiko aiz rokas, un abi kopā iegāja kabinetā, kur jau bija klāts vakariņu galds.
Paiedams garām karalienes istabām, Indriķis palūkojās logos, kas nebija apgaismoti.
— Pāž, — viņš sacīja, — vai Viņas Majestāte ir mājās?
— Viņas Majestāte devās apmeklēt savu galma dāmu Monmoransī, kura esot ļoti slima.
— Ak, nabaga Fosēza! — Indriķis atbildēja. — Tiešām, karaliene ir ļoti labsirdīga. Iesim vakariņās, Čiko.