Roberts Brikē uzmanīgi paskatījās uz runātāju. Tas bija gadus četrdesmit vai četrdesmit piecus vecs vīrs un, liekas, bija vadonis tiem trijiem vai četriem jātniekiem, kas ap to pulcējās.
Roberts Brikē pārbaudē, liekas, bija guvis labus panākumus, jo arī viņš palocījās un atteica:
— Jā, monsieur, jums taisnība, desmit, divdesmit reizes taisnība. Bet vai es neizlikšos ziņkārīgs, ja iedrošināšos jautāt, kādu iemeslu dēļ bija jāķeras pie šā līdzekļa?
— Pie velna, — kāds iesaucās, — tiem ir bail, ka neapēd viņu Salsedu!
— Raganu dzira! Bēdīga ēsma! — atskanēja kāda balss.
Roberts Brikē pagriezās uz to pusi, no kurienes atskanēja balss — izruna norādīja uz gaskonieti —, un ieraudzīja divdesmit, divdesmit piecus gadus vecu vīrieti. Viņam bija kaila galva. Bez šaubām, 'ka cepuri burzmā viņš bija pazaudējis.
Brikē, liekas, bija novērotājs, bet šoreiz viņš nevilcinājās. No gaskonieša viņa skatiens tūlīt atkal pievērsās jātniekam.
— Stāsta, ka šis Salseds piederot hercogam Gizam, un tad tas nemaz nav peļams saldēdiens, — viņš ierunājās.
— Vai tā stāsta? — ievaicājās ziņkārais gaskonietis.
— Jā, protams, ka tā melš, — jātnieks, plecus paraustīdams, atbildēja, — bet mūsu laikos jau izdomā visādas muļķības.
— O, tātad juras, monsieur, liekas, ka Salseds nepieder hercogam Gīzam? — Brikē, grīni smīnēdams un acis blisinādams, aizrādīja.
— Es ne vien ticu, bet arī esmu pārliecināts, — jātnieks atbildēja, un kad Roberts Brikē, viņam tuvodamies, zīmīgā kustībā it kā gribēja vaicāt: „Kāpēc jūs esat tik pārliecināts?", viņš piebilda: — Protams, ja Salseds būtu piederējis h e r c o g a m, tad hercogs nebūtu ļāvis no Briseles aizvest uz Parīzi, nemēģinādams savu mīluli atbrīvot.
— Tas būtu ļoti pārdrošs paņēmiens! — Brikē iebilda: — Jo tas varēja izdoties, vai arī neizdoties. Ja hercogs Gīzs būtu kaut ko mēģinājis darīt, tas varētu apgalvot, ka viņš rīkojies pret Anžū hercogu.
— Es esmu pārliecināts, ka tas hercogu Gīzu nebūtu atturējis, — jātnieks sausi atteica. — Un tā kā viņš Salsedu neaizstāv un nemēģina glābt, tad Salseds nepieder pie viņa ļaudīm.
— Piedodiet manu ietiepību, — Brikē turpināja, — liekas, ka Salseds ir atzinies.
— Kam?
— Tiesnešiem.
— Tiesnešiem nu gan ne, mans kungs, bet uz spīdzināšanas sola.
— Vai nav vienalga? Apgalvo, ka viņš atzinies. Var jau būt. Bet neviens nevar atkārtot, ko viņš sacījis.
— Jūs man vēlreiz piedodiet, — Roberts Brikē aizrādīja, — atkārto gan, un visai noteikti.
— Un ko viņš ir teicis? Pastāstiet! — jātnieks nepacietīgi jautāja. — Stāstiet, ja jūs tik labi zināt. Kā skan viņa vārdi?
— Es nevaru apgalvot, ka tie ir tieši viņa vārdi, bet stāsta, ka viņš atzinies — esot rīkojis hercoga Gīza sazvērestību.
— Pret Francijas karali, bez šaubām. Arvien vecā dziesma!
— Nevis pret viņa majestāti, Francijas karali, bet pret viņa augstību, Anžū hercogu.
— Ja viņš tā atzinies…
— Tad?
— Tad viņš ir nelietis, — pieri saraucis, atbildēja jātnieks.
— Bet ja viņš izdarījis to, par ko atzinies, tad viņš ir varonis, — Roberts Brikē klusu piebilda. — O, monsieur, spāņu segli, īkšķu skrūve un šūpoles piespiež godīgus cilvēkus par daudz ko atzīties.
— Jums taisnība, — jātnieks smagi nopūtās.
— O! — viņu pārtrauca gaskonietis, kas bija visu noklausījies. — O, spāņu segli, īkšķu skrūve un šūpoles ir nožēlojamas greznumlietas! Ja Salseds atzinies, tad viņš un viņa kungs ir blēži.
— O-o! — jātnieks kļuva nepacietīgs. — Jūs dziedat pārāk skaļi, gaskonieša kungs!
— Raganu dzira! Es dziedu tādā balsī, kāda man patīk. Jo ļaunāk tiem, kuriem mana dziedāšana nepatīk.
Jātnieks dusmīgi sakustējās.
— Mierā! — pavēlēja maiga, bet noteikta balss, kuras īpašnieku Roberts Brikē velti mēģināja ieraudzīt.
Jātnieks pūlējās savaldīties, bet tas viņam neizdevās.
— Vai jūs pazīstat to, par ko jūs runājat? — viņš jautāja gaskonietim.
— Vāi es pazīstu Salsedu?
— Jā.
— Nepavisam.
— Un Anžū hercogu?
— Vēl mazāk.
— Vai jūs zināt, ka monsieur Salseds ir drošsirdis?
— Jo labāk, tad viņš varēs drošsirdīgi mirt.
— Un ka hercogs Gīzs, ja vien vēlas rīkot sazvērestības, pats var to veikt?
— Raganu dzira, kas man par daļu?
— Un ka Anžū hercogs, agrākais Alansonas pārvaldnieks, licis nonāvēt katru, kas par viņu interesējās: la Molu, Kokonnu, Busī un citus?
— To lai zina velna vectēvs!
— Kā? To lai zina velna vectēvs?
— Majenvil! Majenvil! — atskanēja tā pati balss.
— Protams, man taču tas nav jāzina. Elles katli! Es zinu tikai to, ka man šorīt vajadzēja nokļūt Parīzē, bet šā Salseda dēļ man aizslēdza vārtus tieši deguna priekšā. Raganu dzira! Šis Salseds ir lupata, — kā visi citi, kas vainīgi pie vārtu aizslēgšanas.
— O, tas ir visai spurains gaskonietis un mēs droši vien piedzīvosim kaut ko interesantu, — Brikē nomurmināja.
Bet interesanto, uz ko pilsonis cerēja, nevarēja sagaidīt.
Jātnieks, kuram pēdējo vārdu dēļ seja bija piesarkusi gluži sārta, nolieca galvu, klusēja un norija savas dusmas.
— Viņam taisnība, — tas pēc brīža noteica. — Lai jods parauj visus, kas mūs nelaiž Parīzē!
— O-o! — noņurdēja Roberts Brikē. — Liekas, ka es redzēšu vēl ko interesantāku, nekā cerēju.
Atskanēja taures skaņas, un šveicieši ar šautenēm pūli tūlīt pāršķīra divās daļās, it kā aknu pastēti pārgriezdami, tā ka vidus atbrīvojās.
Atbrīvotajā laukumā sāka jādelēt jau minētais virsnieks, kuram, kā likās, bija uzticēta vārtu uzraudzība. Mirkli pārlūkojis apkārtni, viņš pavēlēja kādam muzikantam pūst tauri un tūlīt pēc uztraukuma pilnās kņadas iestājās nepatīkams klusums.
Laukumā iznāca ziņotājs lilijām izšūtā ģērbā, ar Parīzes ģērboni vairogā uz krūtīm, papīru rokā, un deguna pieskaņas nomāktā balsī sāka lasīt:
— Paziņojam mūsu mīļajai Parīzes un apkārtnes tautai karaļa gribu un -Parīzes pilsētas galvas kunga modrību, ka kopš šā brīža vārti būs slēgti
līdz pulkstens vieniem dienā un ka pirms šīs stundas neviens pilsētā nedrīkst ieiet.
Ziņotājs apklusa, lai atvilktu elpu. Šo klusuma mirkli tūlīt izmantoja pūlis, lai izteiktu savu izbrīnu un īgnumu.
Virsnieks padraudēja ar roku, un drīz vien atkal iestājās klusums, kad ziņotājs, kas ne brīdi nezaudēja savu vienaldzību, atkal turpināja:
— No šā noteikuma atbrīvoti vienīgi tie, kam izsniegtas sevišķas atļaujas. Uzrakstīts Parīzes pilsētas galvas namā 1585. gada 26. oktobrī pēc Viņa Majestātes neatlaidīgas pavēles. Taurētāji, pūtiet!
Tūlīt atskanēja muzikantu tauru spēcīgās skaņas.
Bet tad aiz šveiciešu un kareivju rindām pūlis saviļņojās kā čūska, kas sāka pietūkt un locīties.
— Ko tas nozīmē? - jautāja mierīgākie.
— Bez šaubām, atkal kaut kāda burzma.
— Droši vien tas viss tikai tādēļ, lai mūs aizkavētu iekļūt pilsētā, — savam biedram klusu aizrādīja jātnieks, kurš brīnišķā pacietībā bija pacietis gaskonieša nekautrību. — Šie šveicieši, ziņotājs, aizbīdņi, taurētāji, tas viss vienīgi mūsu dēļ. Goda vārds, es esmu lepns!
— Ceļu, ceļu! — sauca virsnieks. — tūkstoš velnu! Jūs taču redzat, ka jūs traucējat tos, kam ir tiesības likt atvērt vārtus.
— Raganu dzira! Es esmu viens, kam jātiek pilsētā, kaut man ceļu aizsprostotu visas pasaules pilsoņi, — ar elkoņiem pūli atbīdīdams, sacīja rupjais gaskonietis.
Un vienā mirkli viņš tiešām atradās tukšajā laukumā, ko šveicieši bija atbrīvojuši starp skatītāju rindām.
Tūlīt ziņkārē un naidā dzirkstošas acis pavērsās pret vīru, kurš drīkstēja ieiet pilsētā, kad citiem ar baigu pavēli bija jāpaliek ārpusē.
Taču gaskonieti šie īgnie skatieni nemaz neuztrauca. Viņš lepni izslējās un zem viņa plānā zaļā kamzoļa izspiedās spēcīgie muskuļi. Viņam bija skaidrs skatiens un gaiši, cirtaini mati, kuru krāsu varbūt iespaidoja arī krietna putekļu kārta. Viņa kājas ap ceļiem bija tik cīpslainas kā briedim. Vienā rokā viņš turēja ādas cimdu, kas likās ļoti pārsteigts, ka tam bija jāsargā vēl rupjāka āda par viņu pašu; otrā rokā virs vicināja lazdas nūju.
Viņš mirkli pārskatīja apkārtni, it kā nolēmis, ka virsnieks, ar ko viņš nupat bija sarunājies, būs šā vada svarīgākā persona, un devās tieši pie viņa. Virsnieks brīdi nolūkojās viņā un vilcinājās sākt sarunu. Gaskonietis nelikās apmulsis un arī klusēja.
— Liekas, ka jūs esat pazaudējis savu cepuri? — virsnieks ievaicājās.
— Jā, monsieur.
— Vai tas atgadījās burzmā?
— Nē, es saņēmu savas mīļākās vēstuli. Raganu dzira! Es to lasīju upmalā, ceturtdaļjūdzes no šejienes, kad pēkšņa vēja brāzma man aizrāva vēstuli un cepuri. Es skrēju pēc vēstules, kaut gan manu cepuri rotāja liels dimants. Savu vēstuli es noķēru, bet kad atgriezos pēc cepures, vējš to bija ierāvis upē.
— Un tagad jūs esat ar kailu galvu?
— Vai tad Parīzē negadīsies kāda platmale, raganu dzira! Es nopirkšu lielisku cepuri un uzlikšu tai divreiz lielāku dimantu.
Virsnieks viegli paraustīja plecus un jautāja:
— Vai jums ir karte?
— Protams, varbūt pat divas.
— Pietiks ar vienu, ja vien tā ir kārtībā.
— Vai es nemaldos? — acis ieplētis, gaskonietis turpināja. — Nē, raganu dzira, es nemaldos. Man taču ir gods runāt ar Luanjaku?
— Varbūt, monsieur, — virsnieks sausi atteica, acīmredzot, nemaz nepriecādamies par šo atkalredzēšanos.
— Ar monsieur Luanjaku, manu kaimiņu?
— Es nesaku nē.
— Ar manu brālēnu?
— Ir jau labi! Jūsu karti?
— Te būs…
Gaskonietis izvilka no cimda mākslīgi izgrieztu karti.
— Sekojiet man, — sacīja Luanjaks, kartē nemaz nepaskatījies, — jūs un jūsu biedri, ja jums tādi ir. Mēs sameklēsim ieejas atļauju.
Viņš nostājās savā sardzes vietā pie vārtiem, un gaskonietis ar kailo galvu un pieci citi vīri viņam sekoja.
Pirmais bija tērpies brīnišķi izstrādātās bruņās. Bet tā kā to paraugs bija jau kļuvis vecmodīgs, tad šis mākslas darbs izsauca nevis izbrīnu, bet gan smieklus. Ari šā vīra pārējais ģērbs neatbilda gandrīz vai karaliskajam izskatam.
Otrais, ko pavadīja sirms kalps un kas izskatījās kalsnāks un brūnāks nekā bija, atgādināja Dona Kihota senci, tāpat kā viņa pavadonis ļoti līdzinājās Sančo Pansas priekštecim.
Trešais parādījās ar bērnu rokās. Viņam sekoja sieviete, kas turējās pie viņa ādas jostas, kamēr divi bērni, viens četrus, otrs piecus gadus vecs, tvērās sievietes brunčos.
Ceturtais nāca klibodams, it kā būtu pie gara šķēpa piestiprināts.
Gājienu noslēdza daiļš jauneklis zirgā, kas gan bija briesmīgi noputējis, bet dižciltīgas sugas.
Jauneklis atgādināja karali. Uzmanīgi jādams, lai neaizsteigtos priekšā saviem biedriem, jaunais vīrietis mirkli apstājās pie ļaužu pūļa izveidotā žoga robežas.
Sai mirklī viņš juta, ka kāds rausta zobena maksti, un viņš atliecās atpakaļ. Traucētājs bija neliela, tieva auguma jauneklis ar melniem matiem, dzirkstošām acīm.
— Ko jūs vēlaties, monsieur? — jātnieks vaicāja.
— Mazu pakalpojumu, kungs.
— Runājiet, bet pasteidzieties! Mani gaida.
— Man steidzīgi jātiek pilsētā, kungs, ļoti steidzīgi, vai jūs saprotat? Jūs esat viens un jums vajadzīgs pāžs, kas jūs padarītu daudz cienīgāku.
— Un tad?
— Un tad! Dodiet un jums dos! Ņemiet mani līdzi, es būšu jūsu pāžs.
— Pateicos, bet es nevēlos, ka mani apkalpo.
— Arī es nedrīkstu? — jauneklis tik savādi pasmaidīja, ka jātnieks juta kūstam ledaino atturību, ar ko viņš gribēja norobežot savu sirdi.
— Es gribēju teikt, ka es nevaru izmantot kāda pakalpojumus.
— Jā, es zinu, jūs neesat bagāts, monsieur Erneton de Šarmēn.
Jātnieks satrūkās, bet jauneklis droši turpināja:
— Par algu nav ko runāt. Gluži otrādi. Ja jūs man izpalīdzēsit, saņemsit tūkstoškārtīgu atmaksu. Es jūs lūdzu, ļaujiet jūs apkalpot, un atceraties, ka tas, kas jūs tagad lūdz, bieži vien ir pavēlējis.
— Nāciet, — sacīja jātnieks, kas vairs nevarēja pretoties.
Jauneklis sniedza viņam roku, ko pāži gan nemēdz darīt. Tagad viņš
pagriezās pret jau pazīstamo pulciņu ua sacīja:
— Es iekļūšu iekšā, kas ir galvenais. Jūs, Majenvil, pamēģiniet izdarīt to pašu.
— Ar to vēl nekas nav panākts, ka jūs tiekat iekšā, — atbildēja augstmanis. — Viņam jūs ir jāredz.*
— O, neraizējaties. Tiklīdz šie vārti būs man aiz muguras, viņš mani redzēs.
— Neaizmirstiet norunāto zīmi.
— Divi pirksti uz lūpām, vai ne?
— Jā. Lai Dievs jums palīdz!
— Nu, — sauca jātnieks, — pāža kungs, vai jūs nāksit?
— Te es esmu, monsieur, — atbildēja jauneklis un viegli uzlēca zirgā savam draugam aiz muguras, un abi sekoja pārējiem pieciem laimīgajiem, kas visi bija aizņemti, savus dokumentus uzrādot.
— Pie velna! — sacīja Roberts Brikē, ziņkāri viņos noraudzidamies. — Goda vārds, vesels gaskoniešu bars!