Pie vakariņu galda Indriķis bija ļoti jautrs. Likās, ne viņa domas, ne sirdi nemāca nekas drūms, bet visiem zināms, cik jauks sarunu biedrs jautrā omā bija Bearnas karalis.
Čiko visiem spēkiem pūlējās savaldīt nemieru, kas viņu pārņēma, ierodoties Spānijas sūtnim, un vēl pavairojās, redzot dāvanu izdalīšanu ubagiem.
Indriķis gribēja ēst vakariņas ar Čiko divatā. Vēl karaļa Indriķa III galmā viņš Čiko visai cienīja. Un arī Čiko, atcerēdamies Spānijas sūtni,
un savādo atgadījumu ar ubagiem, bija pret Navarras karali visai sirsnīgs.
Redzēdams, ka karalis daudz dzer, Čiko nolēma uzmanīties un ievērot visu, ko bearnietis teiks.
Indriķis dzēra tikai vīnu un prata savus galda biedrus tā aizraut, ka Čiko nepaguva ne attapties.
Bet Čiko bija grūti piedzirdīt. Viņam bija dzelzs galva.
Navarras Indriķis apgalvoja, ka šis vīns darināts viņa zemē, un dzēra to kā ūdeni.
To visu pavadīja savstarpēji laipnības vārdi un glaimi.
— Es jūs apskaužu, — Čiko sacīja karalim. — Jūsu dzīve tik laimīga^ sire\ Jūsu galmā visiem tik laipnas sejas, skaistā Gaskona tik bagāta!
— Ja te būtu mana sieva, es tev nekad to neteiktu, ko teikšu tagad, bet viņas prombūtnē es varu atzīties, ka manas dzīves lielāko laimi tu vēl nezini.
— Jā, sire, es par Jūsu Majestāti kaut ko dzirdēju.
Indriķis atlaidās krēslā un bārdu glaudīdams jautāja:
— Dzirdēji? Stāsta, ka es vairāk valdot pavalstnieces?
— Jā, sire. Mani tas pārsteidz.
— Ko tur brīnēties, mīļais Čiko?
— Ka jums ir tas nemierīgais gars, kas rada lielus karaļus.
— O, Čiko, tu maldies,— atteica Indriķis.— Es esmu slinks, ne darbīgs. Pierādījums — visa mana dzīve. Ja esmu izvēlējies vīnu, tad arvien no tuvākās pudeles. Tavai veselībai, Čiko!
— Priecājos, sire,— atbildēja Čiko, iztukšodams savu glāzi līdz dibenam, jo karalis vēroja viņu ar to gudro skatu, kas ietiecās viņa domu slepenākajās dzīlēs.
— Jā, — karalis, acis debesīm pievērsdams, turpināja, — manā dzimtā nav nekāda prieka.
— Saprotu, Majestāte. Visas karalienes galma dāmas jūs dievina.
— Tikai galma dāmas, mīļais Čiko.
— He, he, he!… Sire, ja jūs dzīvotu Sentdenā, nevis Nerakā, tad karaļa Indriķa III dzīve būtu daudz nemierīgāka.
Indriķis kļuva nopietnāks.
— Karalis! Ko jūs runājat par karali, mīļais Čiko? Vai tad es esmu Gīzs? Es gribu iegūt Kaoru, jā, bet Kaora taču tieši pie maniem vārtiem. Es esmu godkārs, bet ja man jāpūlās, es nekustos ne no vietas un nevēlos gluži nekā.
— Pie velna! — atbildēja Čiko. — Šī vēlēšanās iegūt vistuvāko ļoti atgādina Cēzaru Bordžiju, kas ieņēma pa vienai pilsētai un pamazām ieguva veselu karaļvalsti, apgalvodams, ka Itāliju kā artišoku jāapēd pa vienai lapai.
— Liekas, šis Cēzars Bordžija nav bijis slikts politiķis, draudziņ? — sacīja Indriķis.
— Bet ļoti bīstams kaimiņš un slikts radinieks.
— Vai jūs mani, hugenotu vadoni, tik negribat salīdzināt ar šo pāvesta mīluli? Ko jūs iedomājaties, sūtņa kungs!
— Sire, es jūs nesalīdzinu ne ar ko.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka jūs nevienam nelīdzināties. Jūs esat godkārs, Majestāte.
— Lūk, dīvainība, — atteica bearnietis, — tu visiem līdzekļiem piespied mani kaut ko vēlēties.
— Lai Dievs mani sargā, sire. Gluži otrādi, es no visas sirds vēlos, lai jūs nekā negribētu.
— Klausaties, Čiko, vai jūs Parīzē neviens negaida?
— Neviens, sire. *
— Tad jūs varbūt kādas dienas pavadīsiet pie manis?
— Ja Jūsu Majestāte mani tā pagodina, tad atļaujiet palikt pie jums astoņas dienas.
— Astoņas dienas? Labi. Šais astoņās dienās jūs mani iepazisiet kā miesīgu brāli. Iedzersim, Čiko.
— Es vairs negribu,— atbildēja Čiko, atteikdamies no nodoma karali piedzirdīt.
— Ja jau tā, tad es jūs atstāšu, — sacīja Indriķis. — Vīrietis nedrīkst sēdēt pie galda, ja viņam nav ko darīt. Iedzersim!
— Kāpēc?
— Lai labāk varētu gulēt. Šis vīns teicami iemidzina. Vai jūs mīlat medības, Čiko?
— Ne visai, sire. Bet jūs?
— Es tās kaislīgi mīlu, sevišķi tad, kad dzīvoju Kārļa IX galmā.
— Kāpēc jūs, Majestāte, man jautājat, vai es mīlu medības? — jautāja Čiko.
— Tāpēc, ka rīt es dodos medībās un gribu uzaicināt arī jūs.
— Ļoti priecājos, sire, bet…
— O, draudziņ, apmierinieties, sire, medības iepriecinās ikvienu kareivīgu sirdi. Es esmu labs mednieks, Čiko, un es jums gribu parādīt savu mākslu, velns lai parauj! Vai jūs gribat ar mani tuvāk iepazīties, ko?
— Deviņi pērkoņi! Atzīstos, sire, ka tā ir mana kaislākā vēlēšanās.
— Bet šai virzienā jūs mani vēl nepazīstat.
— Es darīšu visu ko vien vēlaties, sire.
— Labi. Bet kas tas? Mūs traucē. Nāk pāžs.
— Svarīga lieta…
— Lieta? Pie manis? Kad es sēdu pie galda! Čiko vēl arvien domā, ka atrodas Francijas galmā. Čiko, mans draugs, atceries, ka Nerakā…
— Kas ir Nerakā?
— Nerakā pēc vakariņām iet gulēt.
— Bet šis pāžs?
— Vai tad pāžs ziņo tikai svarīgas lietas?
— Saprotu, sire. Es iešu gulēt.
Čiko piecēlās. Arī karalis piecēlās un satvēra savu viesi aiz rokas. Šī vēlēšanās, viņu izvadīt pēc iespējas ātrāki, Čiko šķita aizdomīga, kopš Spānijas sūtņa ierašānās viņam viss šķita aizdomīgs. Viņš nolēma palikt kabinetā, kamēr vien būs iespējams.
— O! — viņš grīļodamies nopūtās. — Savādi, sire\ Bearnietis pasmaidīja.
— Kas ir savādi, draudziņ?
— Deviņi pērkoņi! Man reibst galva. Sēdot vīns bija labs, bet tagad…brrr…
— Lūk! — atteica Indriķis. — Mēs tikai nogaršojām vīnu.
— Jūs to saucat par garšošanu? Lieliska garšošana! O!
— Čiko, mans draugs, — bearnietis sacīja, pūlēdamies novērot, vai Čiko tiešām piedzēries, vai tikai izliekas, — būs visprātīgākais, ja tu dosies gulēt.
— Jā, jā, sire. Ar labu nakti.
— Līdz rītam.
— Līdz rītam, sire. Jums taisnība, tagad visprātīgākais doties gulēt. Ar labu nakti!
Un Čiko izstiepās uz grīdas. Redzēdams šo nodomu, Indriķis palūkojās uz durvīm, un kaut gan skats bija visai ātrs, Čiko to tomēr pamanīja. Indriķis piegāja pie Čiko.
— Tu esi tā piedzēries, nabaga Čiko, ka nekā neredzi.
— Kā tā, Majestāt?
— Tu par gultu esi iedomājies grīdsegu manā kabinetā.
— Čiko ir izglītots cilvēks. Tādi niecīgi priekšmeti viņu neinteresē.
— Tā tad tu vēl nevari saprast, ka…
— Ko?
— Ka es kādu gaidu.
— Lai kopā ēstu vakariņas?
Un Čiko velti izmēģinājās piecelties.
— Deviņas raganas! — iesaucās Indriķis. — Cik tu ātri noreibsti, draudziņ! Tu taču redzi, ka viņa kļūst nemierīga!
— Viņa? — ievaicājās Čiko. — Kas par viņu?
— Velns parauj! Sieviete, ko es gaidu, un viņai jāstāv aiz dunam.
— Sieviete! Kāpēc jūs to tūlīt neteicāt, sire? Es iešu.
— Ar labu nakti, muižniek! Piecelies un ej. Man gaidāma lieliska nakts! Vesela nakts!
Čiko piecēlās un grīļodamies devās uz durvīm.
— Ardievu, Majestāt! Ar labu nakti!
— Ar labu nakti, draugs, dusi mierīgi!
— Vēlu jums to pašu, sire.
— Tsss!…
— Jā, jā, tsss…
Un viņš atvēra durvis.
— Galerijā sastapsi pāžu. Viņš tev parādīs tavu istabu. Ej!
— Pateicos, sire.
Un Čiko izgāja, vispirms palocījies, cik vien zemu piedzēries cilvēks var noliekties.
Bet tikko durvis bija aizvērušās, viss skurbums bija izgaisis. Viņš paspēra dažus soļus uz priekšu un pēkšņi atgriezies atpakaļ, noliecās pie platās atslēgas spraugas.
Indriķis atvēra durvis svešai personai, kuru Čiko kā sūtnis gribēja redzēt.
Neienāca sieviete, bet vīrietis.
Un kad vīrietis noņēma cepuri, Čiko pazina Diplesī Monrē, Nevarras karaļa padomnieka dižciltīgo seju.
— Velns lai parauj! — Čiko izdvesa. — Lūk, kas var traucēt mūsu mīlētāju, un vēl vairāk par mani.
Bet Indriķa seja izteica tikai apmierinātību. Viņš ienācēju sirsnīgi apsveica, īgni atgrūdis galdu, viņš mīlētāja dedzībā apsēdināja Monrē sev blakus.
Likās, ka viņš deg aiz nepacietības uzklausīt padomnieku, kad pēkšņi piecēlās, pamāja Monrē pagaidīt, piegāja pie durvīm un tās pieslēdza, kas Čiko ierosināja jaunās pārdomās.
Tad viņš savus dedzīgos skatus pievērsa kartēm, plāniem un vēstulēm, kuras padomnieks viņam rādīja.
Karalis aizdedzināja vairākas sveces un sāka rakstīt un atzīmēt uz kartēm.
— Ai, ai! — nopūtās Čiko. — Tad tāda ir Navarras karaļa patīkamā nakts! Ja tās visas šai līdzīgas, tad Valuā Indriķim nāksies pavadīt visai sliktas naktis.
Šai mirklī aiz viņa atskanēja soļi. Tas bija pāžs, kas viņu bija gaidījis galerijā.
Nevēlēdamies, ka viņu pieķer klausoties, Čiko izslējās un palūdza puisēnam savu istabu.
— Sekojiet man, monsieur, — d'Obiaks sacīja.— Man uzdots jūs pavadīt līdz jūsu istabām.
Un viņš pavadīja Čiko otrā stāvā, kur viņam bija sagatavotas atsevišķas istabas.
Čiko vairs nešaubijās. Tagad viņš zināja pusi vārdu mīklai, kā dēvēja Navarras karali.
Viņš negāja gulēt, bet drūms un saīdzis apsēdās gultā, kamēr mēness apspīdēja ielejas un zvaigznes atspulga rāmajā ūdenī.
— Indriķis ir īsts karalis, — Čiko drūmi prātoja, — Indriķis rīko sazvērestību. Viņa pils, parks, pilsēta, kas viņu apņem, province, kas apņem pilsētu, viss briest sazvērestībā. Visas sievietes iemīlējušās, bet politikā visi vīrieši lolo nākotnes cerības.
Indriķis ir viltīgs. Viņa spējas ir apbrīnojamas. Viņam ir sakari, ar viltus zemi Spāniju. Kas zina, varbūt viņa laipnā atbilde Spānijas sūtnim
gluži pretēja viņa domām. Varbūt, ka viņš šo sūtni brīdināja, pamirkšķinādams acis vai pamādams norunātu āmi, ko es nespēju ievērot?
Indriķis tur spiegus, viņš tiem maksā ar saviem un cita līdzekļiem. Šie ubagi bija pārģērbušies muižnieki. Naudas gabali bija noteiktas zīmes, kā vienam ar otru sazināties.
Indriķis izlikās gaisīgs un iemīlējies. Kamēr citi domā, ka viņš nododas mīlas intrigām, viņš naktis pavada darbā ar Mornē, kas nekad neguļ un mīlas nepazīst.
Zinu, ko es gribēju zināt, un tagad zinu!
Karalienei Margeritai ir mīļākie, ko karalis zina. Viņš tos pazīst un nedusmo, jo var viņus vai visus izlietot savā labā.
Viņš nav kareivīgs, kāpēc tam vajadzīgi labi virsnieki, bet būdams nabags, viņš atļauj tiem pašiem gādāt līdzekļus.
Indriķis Valuā man apgalvoja, ka nemēdzot gulēt. Pie velna! Viņš rīkojas pareizi!
Laime, ka šis neuzticīgais Indriķis ir labs muižnieks, kam Dievs devis intrigu garu, bet ne vīrišķību.Stāsta, ka Indriķis baidoties musketu troksni, un kad jaunībā viņš kalpoja armijā, tas seglos varēja nosēdēt tikai piecpadsmit minūtes.
— Par laimi! — Čiko atkārtoja. — Ja mūsu laikos tādam politiķim būtu vingra roka, viņš pārvaldītu visu pasauli.
Gīzam ir viss: viņš ir politiķis un pulkvedis, bet viņu visi jau pazīst kā varonīgu un viltīgu bruņinieku. Bet par bearnieti nevienam nav nekādas jausmas. Vienīgi es viņu atminēju.
Un Čiko paberzēja rokas.
— Nu, — viņš turpināja, — mīkla ir atminēta un mūsu uzdevums veikts. Kamēr viņš strādā vai guļ, es klusām atstāšu pilsētu. Ceru, ka daudz nebūs sūtņu, kas varēs lielīties, ka veikuši savu uzdevumu jau pirmajā dienā. Tātad prom no Nerakas uz Franciju!
Un viņš sāka piestiprināt piešus, kurus bija noņēmis, dodoties pie karaļa.