Nolēmis slepeni atstāt Navarras karaļa pili, Čiko sāka gatavoties ceļam. Viņa ceļasoma nebija visai liela. Čiko no saviem piedzīvojumiem zināja, ka ar mazāku nesamo arvien tiek tālāk. Viņa smagākais nesamais bija garš zobens.
— Izrēķināsim, cik ilgā laikā es pagūšu ar šo jaunumu nokļūt pie karaļa un kas man no šā jaunuma gaidāms.
Divas dienas pietiks, lai sasniegtu kādu pilsētu, no kurienes nosūtīt ziņnesi kaut līdz pasaules galam.
Pieņemsim, ka ši pilsēta būs Kaora, kuru tik bieži pieminēja Navarras karalis.
Tur es varēšu atpūsties, jo ari cilvēka spēkiem ir robeža.
Tātad es atpūtīšos Kaorā un no turienes ceļošu ar zirgiem.
Tagad, mīļais Čiko, galvenais — kājas, ātrums un aukstasinība. Tu, muļķi, iedomājies, ka uzdevums jau ir veikts. Nē, tu vēl esi tikai pusceļā.
Čiko nopūta sveci, pēc iespējas klusāk atvēra durvis un taustīdamies devās uz priekšu.
Čiko sekodams d'Obiakam, bija ievērojis apkārtni.
Priekšistaba, gaitenis, kāpnes, apakšā — pagalms.
Bet Čiko vēl nebija paguvis paspert ne četrus soļus, kad kaut kam uzgrūdās, tas tūlīt pielēca kājās.
Tas bija pāžs, kurš bija gulējis uz grīdas.
— Monsieur Čiko, labvaķar! — tikko pamodies, pāžs paguva iesaukties.
Čiko pazina d'Obiaku.
— O, labvakar, d'Obiak, — viņš atbildēja. — Ja vēlaties, pavirzieties sāņus, es gribu pastaigāties.
— Naktī pastaigāties pie mums ir aizliegts, monsieur Čiko.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka mūsu karalis baidās no zagļiem, bet karaliene — no mīļākajiem.
— Velns lai parauj! Mīļais d'Obiak, — Čiko laipni smaidīdams, centās pārliecināt, — es neesmu ne viens, ne otrs. Esmu sūtnis, kas ir ļoti noguris no sarunām ar karalieni latīņu valodā un no vakariņām kopā ar karali, jo karaliene ļoti labi runā latīniski un karalis dzer vīnu vēl divreiz labāk. Laidiet mani, es labprāt pastaigāšos!
— Pa pilsētu, monsieur Čiko?
— Nē, pa dārzu.
— Pa dārzu staigāt ir aizliegts vēl stingrāk, kā pa pilsētu.
— Jūs esat pārāk uzmanīgs, mīļais draugs. Vai jūs kaut kas nesaista?
— Nekas un viss.
— Vai jūs nespēlējat, varbūt esat iemīlējies?
— Spēlei ir vajadzīga nauda, monsieur Čiko. Lai iemīlētos, ir jābūt mīļākajai.
— Pareizi, — teica Čiko un sāka meklēt kaut ko kabatā.
Pāžs to pamanīja un viņu aizturēja.
— Pamēģiniet vien atcerēties, mīļais draugs, — viņš turpināja, — un es esmu gatavs ķildoties, ka jums būs zināma kāda skaistule, kurai es lūdzu nopirkt saiti vai rozes.
Un Čiko iedeva pāžam desmit pistoles, kas nebija apgrieztas kā bearnieša eki.
— O, monsieur Čiko, — atbildēja pāžs, — tūlīt redzams, ka jūs esat ieradies no Francijas galma. Tad man nav ko iebilst. Ejiet vien, tikai netrokšņojiet.
Čiko nelika atļauju atkārtot vēlreiz. Viņš kā ēna izlīda gaitenī, bet pēc tam uz trepēm. Lejā viņš ieraudzīja virsnieku, kas, krēslā sēdēdams, gulēja.
Virsnieks bija atslējies pret durvīm, un, viņu neaizskarot, nekā nevarēja iziet.
— Ak tu, laupītāj pāž, — Čiko norūca, — tu to zināji un mani nebrīdināji!
Turklāt par nelaimi virsnieks, liekas, tikai snauda: viņš mainīja gan roku, gan kāju stāvokli un vienreiz pat rokas savicināja, draudēdams
pamosties.
Čiko meklēja kādu spraugu, caur kuru ar garo kāju un spēcīgo roku palīdzību varētu izkļūt ārā, neatverot durvis un netraucējot virsnieku.
Beidzot viņš pamanīja meklēto.
Tas bija vaļējs logs, kas varbūt bija atstāts, lai ielaistu dārzā svaigo gaisu, bet varbūt arī tāpēc, ka Navarras karalis kā slikts saimnieks neatzina par vajadzīgu ielikt spraišļus.
Čiko sataustīja sienā izdobumus un pa tiem kā pa kāpieniem nokļuva pie loga, netrokšņodams vairāk par sausu lapu.
Bet logs nebija piemērots Čiko pleciem un vēderam, un, lai izlīstu pa logu, viņa vēderam vajadzēja krietni saplakt un pleciem sarauties.
Viss beidzās ar to, ka Čiko, izbāzis pa logu galvu un vienu plecu un nolaidis kāju, kas atbalstījās uz sienas iedobuma, karājās starp debesīm un zemi un netika ne uz priekšu, ne atpakaļ.
Tā viņš velti pūlējās, kamēr vairākās vietās saplēsa kamzoli un ievainoja ādu.
Viņa stāvokli visvairāk apgrūtināja zobens, kura rokturis bija aizķēries aiz palodzes.
Čiko izmantoja visus spēkus, pacietību un veiklību, lai atraisītu zobena siksnas sprādzi, bet uz tās balstījās viņa krūtis. Beidzot viņam izdevās izbāzt roku ačgārni un izvilkt zobenu no maksts. Viņa tievais ķermenis ieguva svabadāku telpu. Viņš atbrīvoja maksti, un zobens nokrita uz akmens bruģa. Tam sekoja Čiko, kura kritienu mazināja garās rokas.
Šā cilvēka cīņa logā nevarēja norisināties bez trokšņa. Piecēlies Čiko stāvēja aci pret aci ar kādu kareivi.
— Mans Dievs, vai jūs nesasitāties, monsieur Čiko? — tas apvaicājās, atbalstam pasniegdams savas musketes laidni.
— Atkal! — Čiko izdvesa.
Bet atcerējies kareivja izpalīdzību, viņš piebilda:
— Nē, mans draugs, nesasitos!
— Paldies Dievam! — teica kareivis. — Es gan nebūtu ticējis, ka to, ko jūs izdarījāt, varētu veikt nepārsitot galvu. Patiesi, jūs vien to varējāt izdarīt, monsieur Čiko.
— Kāds velns te pateica manu vārdu? — jautāja pārsteigtais Čiko, pūlēdamies aizlavīties projām.
— Es jūs šodien redzēju pilī un apjautājos, kas ir tas garais monsieur, kas sarunājas ar karali. Man atbildēja, ka tas esot monsieur Čiko. Tā es uzzināju jūsu vārdu.
— Ļoti patīkami, — Čiko piekrita, — bet tā kā es steidzos, tad atļauj…
— Ko jūs vēlaties, monsieur Čiko?
— Vai atļausi tevi atstāt šeit un turpināt ceļu?
— Bet naktīs no pils nav brīv iziet. Par to ir dots rīkojums.
— Tu taču redzi, ka es izeju. Varbūt, ka man ir atļauts.
— Tas ir pierādījums. Bet…
— Bet?
— Jums jāatgriežas pilī, monsieur Čiko.
— Nē, nē, draudziņ!
— Kāpēc ne?
— Vismaz pa šo ceļu gan ne. Tu taču redzi, cik tas ir neizdevīgs.
— Ja es būtu virsnieks, es jums jautātu, kāpēc jūs izvēlējāties tieši šo ceļu? Bet mani tas neinteresē: es esmu vienkāršs kareivis. Bet jums tomēr ir jāatgriežas. Atgriežieties, monsieur Čiko, es jūs lūdzu!
Kareivis tik sirsnīgi lūdza, ka viņa lūgums Čiko aizkustināja.
Beidzot Čiko izņēma no kabatas desmit pistoles un sacīja:
— Tu esi pārāk vērīgs, lai nesaprastu, ka es neesmu galīgi zaudējis savu mēteli, kas šo ceļu izbaudījis tikai vienu reizi. Kas gan notiktu ar manu tērpu, ja es šo ceļu ietu vēlreiz? Man būtu jāstaigā gluži kailam, bet tas nav pieklājīgi, sevišķi galmā, kur tik daudz jaunu un skaistu sieviešu, sākot ar karalieni. Atlaid, draugs, mani pie drēbnieka.
Un viņš pasniedza kareivim desmit pistoles.
— Pasteidzieties, monsieur Čiko, pasteidzieties!
Un kareivis paslēpa naudu.
Izgājis uz ielas, Čiko pārbaudīja apkārtni un nolēma, ka viņam jādodas pretējā virzienā, jo lai nokļūtu līdz pilij, viņš bija izgājis cauri visai pilsētai.
Skaidrā zvaigžņotā nakts bēgšanu nesekmēja. Čiko ar nožēlu atcerējās Francijas vētrainās naktis, kurās varēja staigāt pa Parīzi, neatšķirot priekšmetus tālāk par četriem soļiem. Bez tam viņa dzelžainie zābaki klaudzēja uz akmeņainajām ielām kā zirga pakavi.
Viltīgais sūtnis nepaguva nogriezties pirmajā šķērsielā, kad uzdūrās sardzei.
Čiko pats apstājās, iedomādamies, ka slēpšanās varētu radīt aizdomas.
— Labvakar, monsieur Čiko! — sardzes priekšnieks viņu apsveica, ar zobenu kareivīgi sveicinādams. — Vai neesat nomaldījies? Ja vēlaties, es tūlīt pavēlēšu aizvest jūs uz pili.
— Kas par velna burvībām! Vai tad tiešām Nerakā visi mani pazīst? — Čiko nodomāja. — Savādi!
Tad viņš gluži mierīgi un skaji piebilda:
— Nē, virsnieka kungs, jūs maldaties. Es nemaz neeju uz pili.
— Velti! — virsnieks godbijīgi atbildēja.
— Kāpēc, monsieur?
— Pilsoņiem bez īpašas atļaujas un luktura naktīs aizliegts iziet, izņemot svarīgos gadījumos.
— Atvainojiet, šis\rīkojums uz mani neattiecas, — atbildīja Čiko.
— Neattiecas?
— Jā, es neesmu šīs pilsētas iemītnieks.
— Protams, bet jūs tajā atrodaties. Ar vārdu «pilsētas iedzīvotāji" nav jāsaprot tie, kas šeit dzimuši, bet gan tie, kas šeit dzīvo. Jūs taču nevarat noliegt, ka dzīvojat Nerakā, ja es jūs satieku Nerakas ielās.
— Tas jau viss ir taisnība, bet par nelaimi es steidzos, un es lūdzu — esiet žēlsirdīgs.
— Jūs apmaldīsities, monsieur Čiko. Neraka ir plaša pilsēta, jūs nokļūsit kādā bedrē. Es jums labāk došu pavadoni. Atļaujiet trim maniem ļaudīm pavadīt jūs līdz pilij.
— Es jums jau teicu, ka uz pili neeju.
— Kurp tad jūs ejat?
— Es naktīs nevaru gulēt un gribu pastaigāties. Neraka ir miesta pilsēta. Es vēlos ar to iepazīties.
— Jūs pavadīs, kurp vien vēlaties, monsieur Čiko. Kareivji, šurp!
— Es jūs lūdzu, mīļais virsnieka kungs, nelaupiet man pastaigāšanās baudu. Es mīlu staigāt viens.
— Jūs var nogalināt laupītāji.
— Man ir zobens.
— O, jums ir zobens. Es sākumā to neievēroju. Bet ar ieroci jūs aizturēs naktssardze.
Čiko saprata, ka sīkumos ar virsnieku nav vērts ielaisties, viņš aizveda to sāņus un sacīja:
— Jūs esat jauns un skaists, Jūs zināt, kāds bargs patvaldnieks ir mīla.
— Bez šaubām, monsieur Čiko, bez šaubām.
— Un, mani gaida mīla, jauneklīt. Man jāapmeklē kāda dāma.
— Kur viņa dzīvo?
— Pilsētā.
— Vai viņa ir jauna?
— Divdesmit trīs gadus veca.
— Vai skaista?
— Kā Afrodīte.
— Apsveicu, monsieur Čiko!
— Tātad jūs mani laidīsit?
— Vai tas tiešām ir nepieciešams?
— Gauži nepieciešams!
— Nu, tad ejiet ar'.
— Protams, bez pavadoņiem? Jūs sapratīsit, ka dāmu nedrīkst kompromitēt.
— Protams! Ejiet, monsieur Čiko, ejiet! /
— Jūsu raksturs nav galīgi sabojāts. Bet kā jūs mani pazīstat?
— Es redzēju jūs sarunājamies ar karali.
— Lūk, ko nozīmē mazpilsēta! — Čiko nodomāja. — Ja es Parīzē būtu tik pazīstams, man ne vienreiz vien kamzoļa vietā vajadzētu lāpīt pašam savu ādu!
Un Čiko satvēra jaunā virsnieka roku, kurš apvaicājās, kādā virzienā viņš dosies.
— Uz Ažānas vārtiem, — Čiko atbildēja. ~ Nenomaldieties!
— Vai tad pa šo ielu man nav jāiet?
— Nē, ejiet pa labi. Vēlu aiziet bez klizmām.
— Pateicos.
Un Čiko jautrā omulībā steidzās projām.
Viņš vēl nebija nogājis simts soļus, kad satika naktssargu.
— Traki apsargāta pilsēta! — Čiko noņurdēja.
— Stāviet! — policijas ierēdnis ierēcās.
— Skaidrs, ka ar mani jokojas, — uztrauktais Čiko nodomāja. Un viņš gribēja turpināt ceļu.
— Sargieties, monsieur Čiko, — ierēdnis brīdināja.
— Sargieties, monsieurl
— Sargieties nomaldīties. Jūs kļūdas dēļ ejat uz vārtiem.
— Turp es arī gribēju nokļūt.
— Tad es jūs aizturēšu, monsieur Čiko.
— Panāciet tuvāk, monsieur, lai kareivji nedzird, ko es jums teikšu.
— Klausos, — ierēdnis sacīja.
— Karalis man nodeva ziņojumu Ažēnas vārtu sardzes virsniekam.
— O! — ierēdnis izbrīnā izdvesa.
— Tas jūs pārsteidz?
— Jā. .
— Ja jūs mani pazīstat, jūs tas nevarētu pārsteigt.
— Es jūs pazīstu, jo galmā redzēju kopā ar karali. Čiko nepacietībā mīņājās.
— Ar to pietiek, lai jums pierādītu, ka Viņa Majestāte man uzticas.
— Protams, protams. Es jūs vairs neaizturēšu, monsieur Čiko.
"Cik jocīgi un smieklīgi," nodomāja Čiko, "es mīņājos uz vietas. Lūk, beidzot ari vārti, liekas, ka Ažēnas vārti. Pēc piecām minūtēm es būšu jau ārā no pilsētas."
Viņš patiki sasniedza ceļa aizšķērsli, pie kura pastaigājās sargkareivis ar musketi plecā.
— Klausies,\ mans draugs, — sacīja Čiko, — vai tu nevari pavēlēt atvērt aizšķērsli?
— Es nepavēlu, monsieur Čiko, — sargkareivis pamācīdams atbildēja, — jo es esmu vienkāršs stundinieks.
— Ari tu mani pazīsti? — saniknotais Čiko apvaicājās.
— Jā, monsieur Čiko. Šorīt es biju sardzē galmā un redzēju jūs sarunājamies ar karali.
— Nu, mans draugs, ja jau tu mani pazīsti, tad es tev varu pateikt* ka tavs karalis man uzdeva svarīgu pienākumu Ažēnā. Tāpēc atver vismaz vārtus.
— Labprāt, monsieur Čiko, bet man nav atslēgu.
— Kam tad tās ir?
— Sardzes virsniekam.
Čiko nopūtās.
— Kur ir virsnieks? — viņš jautāja.
— Viņš tūlīt iznāks, — kareivis atbildēja un pavilka zvana saiti pie sardzes virsnieka dzīvokļa.
— Kas tur? — kāds logā ievaicājās.
— Šis monsieur vēlas, lai atver aizšķērsli.
— O, monsieur Čiko! — virsnieks iesaucās. — Piedodiet, ka es liku jums gaidīt, es tūlīt iznākšu.
Čiko niknumā sāka kost sev pirkstos.
— Vai gan negadīsies neviens cilvēks, kurš mani nopērtu? Šī Neraka ir kā lukturis, bet es — kā aizdegta svece.
Virsnieks parādījās durvīs.
— Atvainojiet, monsieur Čiko, — viņš sacīja, steidzīgi pienākdams, — es gulēju.
— Nakts jau ir domāta gulēšanai, — Čiko teica. — Esiet tik laipns, monsieur, un lieciet atvērt aizšķērsli. Es gan nevaru gulēt, karalis, jūs taču zināt, ka jūsu karalis mani pazīst?..
— Kātad! Es redzēju, ka jūs šorīt ar Viņa Majestāti sarunājāties.
— Pareizi, — Čiko noņurdēja. — Jūs mani pie karaļa redzējāt, bet nedzirdējāt, ko mēs runājām?
— Nē, monsieur Čiko, nedzirdēju.
— Karalis man pavēlēja doties uz Ažēnu kādā ļoti svarīgā lietā. Šis taču ir Ažēnas aizšķērslis?
— Jā.
— Aizslēgts?
— Kā redzat.
— Lūdzu, pavēliet atslēgt.
— Tūlīt, monsieur Čiko. Antenas, Antenas, pasteidzies
Čiko atslēgt vārtus!
Čiko nopūtās kā peldetājs, kas piecas minūtes pabijis tem ūdens. Vārti iečīkstējās, — vārti, kas Čiko veda uz paradīzi. Aiz šiem vārtiem
viņš redzēja brīvības dzīli.
Viņš draudzīgi palocījās pret virsnieku un devās \xzļ vārtiem.
— Pateicos, — viņš sacīja. — Sveiki!
— Sveiki, monsieur Čiko! Laimīgu ceļu!
Čiko vēl paspēra dažus soļus.
— O, — virsnieks satvēra Čiko piedurkni. — Ep aizmirsu palūgt jūsu pasi.
— Kādu pasi?
— Jūs esat kareivis, monsieur Čiko, un droši vien zināsit, kas ir pase. Jūs zināsit, ka no Nerakas nevar iziet bez pases.
— Kam šī pase ir jāparaksta.
— Karalim. Ja karalis jūs sūta, tad viņš nebūs aizmirsis arī pasi.
— Jūs par maniem vārdiem šaubāties? — iesmējās Čiko, acīm kvēlojot, jo viņš paredzēja galīgu neizdošanos, un dusmas viņā modināja drausmīgas domas: nonāvēt virsnieku, sargkareivi un izbēgt pa atvērtajiem vārtiem, nebēdājot par sagaidāmo ložu lietu.
— Es nebūt nešaubos, monsieur Čiko, sevišķi par jūsu stāstu. Bet jūs taču sapratīsit, ja jau karalis ir jums uzdevis…
— Personīgi, monsieur, personīgi!
— Tieši tad Viņa Majestātei vajadzēja zināt, ka jums jāiet cauri aizšķērslim.
— Deviņi velni! — iesaucās Čiko. — Protams, ka vajadzēja zināt!
— Rīt no rīta man jānodod priekšniekam izceļotāju saraksts.
— Kas ir jūsu priekšnieks?
— Monsieur de Mornē. Viņš ar sardzi nejokojas, monsieur Čiko.
Čiko, rūgti smaidīdams, jau sāka berzēt sava zobena rokturi, kad,
pievērsies vārtiem, ievēroja, ka tos vēl aizsprostoja režģis, kas viņu aizkavētu, ja viņš virsnieku un sargkareivi arī nogalinātu.
— Es esmu piemuļķots! — Čiko klusi nopūtās. — Esmu pazudis!
Un viņš pagriezās.
— Es pavēlēšu jūs pavadīt, monsieur čiko? — jautāja virsnieks.
— Pateicos, nav vērts, — atbildēja Čiko. Viņš devās atpakaļ, bet viņa mokas vēl nebija beigušās.
Viņš satika policijas ierēdni, kas apvaicājās:
— Vai jūs savu uzdevumu jau izpildījāt, monsieur Čiko?
Tālāk viņu satika virsnieks un uzsauca:
monsieur
— Labvakar, monsieur Čiko! Kā klājas skaistajai dāmai? Vai esat apmierināts ar Neraku, monsieur Čiko?
Beidzot tai\pašā vietā stāvēja ari kareivis un viņu galīgi saniknoja.
— Jūs esat ^zvēlējies sliktu drēbnieku — viņš jūsu kamzoli vēl vairāk sabojājis.
Čiko negribēja iet agrāko ceļu un negribēja pili atgriezties kails: viņš apgūlās pie durvīrtļ un izlikās par aizmigušu.
Driz vien durvis ^tvērās, un nosalušais Čiko iegāja pili.
Viņa uztrauktā seja aizkustināja pāžu, kas ari atradās savā vietā.
— Mīļais monsieur Čiko, — viņš sacīja, — vai nevēlaties, lai es šo mīklu izskaidroju.
— Turi muti, nelieti! — Čiko norūca.
— Karalis jūs tā mīl, ka negribēja jūs tik drīz laist projām.
— Un tu, laupītāj, to\zināji un mani nebrīdināji?
— O, monsieur Čiko, nevarēju — valsts noslēpums.
— Bet par ko es tev iedevu naudu, blēdi?
— Valsts noslēpums maksā dārgāk par desmit pistolēm, monsieur Čiko.
Čiko iegāja savā istabā un aiz īgnuma tūlit aizmiga.