Kad karalis bija aizgājis, Margerita kopā ar ārstu Šīraku tūlīt devās uz savas galma dāmas istabu. Kad viņi iegāja pie nabaga Fosēzas, to, bālu un ziņkārīgo ielenktu, mocīja kuņģa sāpes, kas bija tik spēcīgas, ka Fosēza nevarēja izteikt ne vārda.
Fosēza bija tikko divdesmit vienu gadu veca. Viņa bija slaida, tīkami noaugusi, ar zilām acīm un iesarkaniem matiem. Viņas augums bija vingrs un saistīja ar maigumu un ziedošo vijīgumu. Viņa jau trīs mēnešus neatstāja istabu, sūdzēdamās par nespēku, un gulēja gultā.
Šīraks gandrīz ar varu aptaustīja pulsu.
Izbiedētā Fosēza atslējās spilvenos un pateicās savai valdniecei par parādīto godu.
Margerita bija vēl bālāka par Fosēzu. Aizskarta lepnuma sāpes ir stiprākas par slimības ciešanām.
— Ko jūs jūtat? — Širaks apvaicājās.
— Sāpes kuņģī, ārsta kungs, — nabaga meitene atbildēja. —• Bet ticiet, tas nekas, ja vien miers…
— Miers, madmaiselle! — karaliene ievaicājās.
Fosēza sāka raudāt.
— Neskumstiet, — Margerita turpināja. — Viņa Majestāte mani lūdza jūs apmeklēt un nomierināt.
— Pateicos, augstība!
Šīraks atlaida Fosēzas roku un sacīja:
— Tagad es jūsu slimību zinu.
— Zināt? — Fosēza drebēdama izdvesa.
— Jā, mēs zinām, ka jūsu ciešanām ir jābūt šausmīgām, — Margerita piebilda.
Fosēzas bailes palielinājās.
Margerita pamāja un Šīraks atstāja istabu. Fosēza tik tikko nepaģība.
— Klausieties, — Margerita viņai sacīja, — kaut gan jūs pēdējā laikā rīkojaties pret mani kā pret svešinieci, kaut gan katru dienu man vēsta, ka jūs mani krāpjat ar manu vīru…
— Es, kundze?
— Nepārtrauciet mani! Kaut gan jūs savos godkāres nodomos esat aizgājusi jau pārāk tālu, taču draudzība, ko es jūtu pret visām galma dāmām, mani spiež jums šai nelaimē palīdzēt.
— Kundze, es zvēru…
— Nemelojiet. Man jau tā ir diezgan nepatikšanu. Nelaupiet godu sev un arī man, jo arī es rūpējos par jūsu labo vārdu. Esiet vaļsirdīga, un es būšu jums īsta māte.
— O, jūsu augstība! Vai jūs tiešām ticat tenkām?
— Piesargieties mani pārtraukt, madmaiselle, jo laiks ir dārgs. Es jums sacīju, ka Šīraks jūsu slimību ir atminējis. Priekšistabā Širaks patlaban visus pārliecina, ka jūs esat saslimusi ar tīfu. Ja es pagūšu, es jūs aizvedīšu uz Masdaženuā, kur mēs būsim tālu no karaļa un gandrīz vai vienas. Bet karalis dosies medībās, kur paliks vairākas dienas. Bet Masdaženuā mēs atstāsim tad, kad jūs to varēsit.
— Jūsu augstība! — kaunā nosarkusi Fosēza iesaucās. — Ja jūs ticat tenkām, ko par mani stāsta, tad ļaujiet man labāk mirt.
— Jūs slikti saprotat manu laipnību, madmaiselle, un pārāk paļaujaties uz karali, kurš mani lūdza jūs neatstāt.
— Karalis!… Karalis tā sacīja?
— Vai jūs apšaubāt manus vārdus? Es jūsu atrunām būtu noticējusi, ja nebūtu redzējusi jūsu slimības cēloni un sāpju dēļ nenojautusi krīzes tuvumu.
Šai mirklī Fosēza aiz sāpēm kļuva gluži zaļa un lēkmē atkrita gultā. Margerita brīdi uzlūkoja viņu bez dusmām, bet arī bez līdzcietības.
— Vai jūs ari tagad gribat, lai ticu jūsu atrunām? — viņa jautāja nabaga meitenei, kad tā atkal varēja piecelties.
Fosēzas sejiņa izskatījās tik nomocīta, acis tik saraudātas, ka pat Katrīnas sirds būtu iežēlojusies.
Tai mirklī likās, ka pati debess būtu iežēlojusies par nelaimīgo bērnu. Atvērās durvis, un istabā steidzīgi ienāca Navarras karalis.
Indriķis šai naktī negulēja. Pastrādājis dažās stundas ar Mornē un norīkojis nepieciešamo medībām, viņš steidzās uz galma dāmu paviljonu.
— Kas ir? — viņš ienākdams apvaicājās. — Vai Fosēza vēl arvien cieš?
— Redzat, madame, — meitene, savu mīļāko ieraudzījusi, iesaucās, — redzat, karalis nav teicb ne vārda, un es darīju labi, jums neatzīdamās.
— Šis, — Margerita pārtrauca, — lūdzu, pārtrauciet šo pazemojošo ziņu. Es domāju, ka saprotu, kāds gods ir nojaust Fosēzas stāvokli. Pasakiet viņai, ka man viss ir zināms un ka no manis nav ko slēpt.
— Mana meita, — Indriķis ierunājās neslēptā maigumā, — vai jūs vēl arvien liedzaties?
— Noslēpums nepieder man vienai, — paklausīgais bērns atbildēja, — un, kamēr jūs neesat atļāvis…
— Fosēzai ir laba sirds, - Indriķis bilda sievai, — lūdzu, piedodiet viņai. Bet jūs, bērns, uzticieties savai karalienei. Es ceru jums abām pateikties.
Un Indriķis cieši saspieda Margeritas roku.
Tanī mirklī sāpju lēkme satrauca Fosēzu kā maigu liliju nolauž negaidīta vēja brāzma. Uz nabaga meitenes deniņiem un lūpām parādījās sviedri un putas, kas liecināja par krīzi.
Izbiedētais un aizkustinātais Indriķis metās pie Fosēzas un apskāva viņu.
— Fosēza, mīļā Fosēza! — ceļos pie cietējas gultas nokritis, viņš čukstēja.
Klusā un saīgusi Margerita atbalstīja kvēlojošo pieri pret loga stiklu.
Fosēza tik tikko varēja pacelt rokas, lai apskautu sava mīļākā kaklu, tad viņa ar lūpām piekļāvās tā sejai, domādama, ka mirst un ka savā pēdējā skūpstā viņa atdos Indriķim visu savu mīlu.
Tad viņa paģība.
Bālais Indriķis klusēdams nolieca galvu pie viņas tērpa, kas drīz vien varēja kļūt par nabaga cietējas līķa drānām.
Margerita piegāja pie gultas.
— Piecelieties, sire, un netraucējiet man veikt manu pienākumu! — viņa augstsirdīgi aizrādīja.
Indriķis baidījās saprast viņas vārdu nozīmi un nekustējās.
— Nebaidieties, sire, es esmu stipra, jo ievainots ir tikai mans lepnums. Pret sirdi es nevarētu cīnīties, bet šajā gadījumā mana sirds nav iespaidota.
Indriķis pacēla galvu.
— Cietiet klusu, sire, — Margerita pastiepa roku, — citādi man būs jādomā, ka jūsu padevība ir tikai aprēķins. Mēs esam brālis un māsa, mēs abi saprotamies.
Indriķis pieveda viņu pie Fosēzas un meitenes ledaino roku ielika Margeritas sakarsušajā rokā.
— Ejiet, sire, ejiet, — karaliene skubināja. — Dodieties medībās. Jo jūs vairāk galminieku paņemsit līdzi, jo mazāk ziņkārīgo paliks pie šīs meitenes gultas.
— Bet priekšistabā es nevienu neredzēju, — Indriķis iebilda.
— Visi domā, ka meitene slimo ar mēri, — Margerita pasmaidīja. — Pasteidzieties meklēt mierinājumu citur!
— Es iešu, — Indriķis piekrita, — es medīšu par mums abiem.
Un vēlreiz maigi palūkojies uz nekustīgo Fosēzu, viņš izskrēja no istabas.
Priekšistabā viņš paberzēja pieri, it kā pēdīgo nemiera ēnu aizdzīt gribēdams. Tad viņš smaidīdams iegāja pie Čiko, kas gulēja ar savilktām dūrēm.
— Laiks, draudziņ, ir laiks, — viņš purināja aizmigušo sūtni. — Pulkstenis jau divi!
— Jūs mani saucat par draugu, sire? Vai jūs mani neturat par karali Gīzu.
— Nē, jūs man esat mīļš, — atbildēja karalis.
— Un tomēr padariet mani par savu gūstekni! Sire, jūs necienāt starptautiskos likumus.
Indriķis sāka smieties. Gudrais Čiko nevarēja savaldīties, lai nesekotu karaļa paraugam.
— Tu esi jucis. Kāds velns tevi atveda šurp? Vai tevi slikti uzņēma?
— Pārāk labi, — atbildēja Čiko. — Es te jūtos kā zoss aizgaldā. Visi tik glaimo — monsieur Čiko, mīļais monsieur Čiko! Bet apgriež spārnus un aizslēdz aizšķēršļus.
— Čiko, tici man, tu neesi tik trekns, lai derētu manam galdam, — Indriķis pakratīja galvu.
— Jūs šorīt esat ļoti jautrs, sire\ Kas gan ir noticis?
— Tāpēc jau es arī atnācu pie tevis, lai tev to pateiktu. Es dodos medībās, bet pirms medībām es arvien esmu jautrs. Bet tagad celies, draudziņ, celies!
— Kā, jūs ņemsit mani līdzi, sire?
— Tu būsi mans vēsturnieks, čiko.
— Vai man jāpieraksta izdevušos šāvienu skaits?
— Jā.
Čiko pakratīja galvu.
— Ko tu purini galvu?
— Es zinu, ka līdzīga jautrība nekad labi nebeidzas.
— O!
— Jā, pēc saules…
— Pēc saules?..
— Pēc saules arvien seko lietus, zibens un pērkons. Indriķis smaidīdams noglaudīja bārdu un teica:
— Ja gadīsies vētra, mans mētelis ir diezgan plats — varēsi paslēpties. Izgājis priekšistabā, karalis uzsauca:
— Zirgu! Un pasakiet monsieur Mornē, ka es esmu gatavs.
— Kā? Vai Mornē būs medību pārzinis? — Čiko ievaicājās.
— Mornē šeit ir viss, mīļais Čiko, — atbildēja Indriķis. — Navarras karalis nav tik bagāts, lai netaupītu. Man viens cilvēks aizvieto daudzus.
— Jā, viens, bet labs! — Čiko nopūtās.
Kā Navarrā medī vilkus
Vērojot sagatavošanos, Čiko bija jāatzīst, ka Navarras karaļa medības nebija tik greznas, kā Francijas karaļa rīkotās.
Ne vairāk par divdesmit vai piecpadsmit muižniekiem, starp tiem arī Turēnas vikonts, sastādīja visu karaļa svītu.
Un tā kā šie muižnieki ne vienmēr varēja atļauties ne tikai nevajadzīgos, bet arī nepieciešamos izdevumus, tad viņi nebija tērpušies parastajos medību tērpos, bet gan bruņās. Tāpēc Čiko vajadzēja pabrīnīties, vai Gaskoņas vilki nebija apbruņoti ar musketēm un lielgabaliem.
Indriķis šo netiešo jautājumu bija dzirdējis un, pie Čiko piegājis, sacīja:
— Nē, mans dēls, Gaskoņas vilkiem nav ne musketu, ne lielgabalu. Bet viņiem ir nagi un zobi, un, tos medījot, dažreiz var gan saplēst zīda mēteli un mežģīnes, bet bruņas — nekad.
— Tas, protams, ir arguments, — atbildēja Čiko, — taču ne visai pārliecinošs.
— Ko lai dara, — Indriķis iebilda, — labāku nevarēju iedomāties.
— Vajadzēs samierināties.
— Tu dusmojies, ka tevi tik agri uzmodināju, lai vestu līdzi medībās?
— Nudien dusmojos. Es neesmu mednieks, bet jūs jau priecājaties, cik katram no divdesmit medniekiem iznāks vilku.
— Smejies vien, smejies!
— O, sire!
— Bet ievēro, ka tu neesi pieticīgs. Bearna ir daudz mazāka par Franciju. Tur karalis arvien izjāj ar diviem simtiem pavadoņu, bet es tikai ar divdesmit. Bet dažreiz šeit atgadās tas, kas nenotiek Francijā: dažkārt muižnieki, izdzirduši, ka es dodos medīt, atstāj savas pilis un pievienojas manai svītai.
— Jūs redzēsit, sire, ka man gan nebūs laime to redzēt, — Čiko aizrādīja.
— Kas zina! — Indriķis zobgalīgi teica.
Pēc pusstundas ilga jājiena no Nerakas, kad viņi jau atradās klajā laukā, Indriķis pielika pie acīm roku, lai labāk pārlūkotu tāli.
— Kas ir? — Čiko jautāja.
— Jā, es neesmu maldījies! Palūko, mīļais Čiko, vai tu Muāras virzienā neredzi jātniekus?
Čiko piecēlās sedlos.
— Jā, tie ir jātnieki, — viņš apstiprināja, — bet ne mednieki.
— Nav mednieki?
— Nē, viņi ir bruņojušies kā Rolands un Amadīss.
— Mēteļi vien par neko vēl neliecina, mīļais Čiko. Mēteļi vien nepadara par medniekiem.
— Bet es tur redzu gandrīz vai divus simtus cilvēku, — Čiko iesaucās.
— Kas par to, mans dēls? Muāra teicami maksā savas nodevas.
Čiko ziņkāre auga.
Aptuveni divi simti piecdesmit jātnieku klusēdami pievienojās karalim. Ikviens bija labi apbruņojies un jāja labā zirgā.
Viņus pavadīja iespaidīgs virs, kas cienīgi piejāja pie Indriķa un noskūpstīja viņam roku.
Pa braslu visi pārjāja pāri Zērai. Starp 2ēru un Garonnu viņus sagaidīja vel kāds simts jātnieku. Viņu vadonis pievienojās Indriķim un, liekas, atvainojās, ka nav atvedis vairāk viru. Indriķis sasveicinājās.
Drīz vien visi sasniedza Garonnu un devās tai pāri tādā pašā veidā kā pāri Zērai.
Bet tā kā Garonna ir daudz platāka, tad soļus piecdesmit vajadzēja peldēt. Taču otru krastu visi sasniedza bez kādiem starpgadījumiem.
— Pie velna! — iesaucās Čiko. — Jūsu vingrinājumi ir savādi, sire! Kaut gan jums ir tilti gan augšpus, gan viņpus Ažānas, jūs dodaties pāri peldus.
— Mīļais Čiko, mēs esam mežoņi, un mežoņiem daudz kas ir piedodams. Mans nelaiķa brālis Kārlis dēvēja mani par meža kuili. Bet meža kuilis nekad nenovēršas sāņus. Es attaisnoju savu palamu. Ja atgadās upe, dodos pāri. Ja savā priekšā sastopu pilsētu, apēdu to kā cepumu.
Par šiem bearnieša jokiem visi sāka smieties.
Nesmējās tikai monsieur Mornē, kurš jāja blakus karalim. Viņš apmierinājās ar smaidu, kas liecināja par viņa teicamo omu.
— Mornē šodien ir ļoti apmierināts, — iepriecinātais Indriķis iečukstēja Ciko ausi. — Viņš par manu joku pasmaidīja.
Čiko nevarēja saprast, par ko vairāk smietiēs: vai par kungu, kas pūlējās sasmīdināt savu kalpu, vai par kalpu, ko tik grūti varēja uzjautrināt?
Bet Čiko galvenā jūtoņa bija izbrina.
Pusjūdzi aiz Garonnas no meža izjāja trīs jātnieki.
— O, vai šie kungi aiz greizsirdības negrib traucēt jūsu medības? — Čiko apvaicājās Indriķim.
— Tu atkal maldies, mans dēls, — atbildēja Indriķis. — Tie ir mūsu sirsnīgākie draugi no Pimerolas.
— Bet, sire, driz jums cilvēku būs vairāk nekā vilku mežā, kurā mājo vilki.
— Čiko, es sāku domāt, ka tie visi pulcējās, lai godinātu Francijas karaļa sūtni, — sacīja Indriķis.
Čiko bija pārāk gudrs, lai nepamanītu, ka kopš kāda laika viņu mīlēja izjokot.
Viņš gandrīz vai saskaitās.
Vakarā viņi ieradās Moruā, un vietējie muižnieki, it kā jau iepriekš par karaļa ierašanos zinādami, bija sagatavojuši bagātu mielastu.
Čiko vakariņās ņēma dzīvu dalību, jo kopš Nerakas neviens neko nebija ēdis.
Indriķim bija sagatavots labākais kauss pilsētā. Puse jātnieku novietojās uz ielas Indriķa nama priekšā, otra puse apmetās aiz pilsētas.
— Kad mēs nonāksim medibu vietā? — Čiko apprasījās Indriķim.
— Tu esi pārāk ziņkārīgs! — atbildēja karalis.
— Nepavisam ne. Bet jāzina taču, kurp mēs dodamies.
— Ritā no rita uzzināsi. Bet gaidīdams liecies gulēt pa kreisi. Palūkojies pa labi — Mornē nezaudē laiku: viņš jau guļ.
Tiklīdz ausa gaisma, zirgu pakavu troksnis pamodināja Čiko un Navarras karali.
Vecs un cienījams muižnieks, pats vēlēdamies apkalpot karali, atnesa maizi ar medu un dzēriena krūzi.
Vecā muižnieka kalpi apkalpoja Mornē un Čiko.
Pēc brokastīm atskanēja taurētāja sauciens: „Zirgos!"
— Zirgos, zirgos! — iznācis no nama, atkārtoja karalis.
Čiko izbrīnā redzēja, ka Indriķa pasvitai vēl bija pievienojušies pieci simti jātnieku.
šie pieci simti bija ieradušies naktī.
— Tā jau vairs nav svita, — viņš aizrādīja karalim, — tas jau vesels karaspēks.
— Pacieties, pacieties, — Indriķis aizrādīja.
Lorertā pievienojās seši simti kājnieku.
— Kājnieki! — iesaucās Čiko.
— Nepavisam ne, — Indriķis atsmaidīja. — Tie ir mani vanagu mednieki.
Čiko savilka uzacis. Kopš šā brīža viņš klusēja.
Divdesmit reizes Čiko ienāca prātā domas par bēgšanu. Bet Čiko pavadīja goda sardze, acīmredzot, godinot Francijas sūtni.
Goda sardzei bija aizrādīts, ka Čiko ir ievērojama persona, un desmit jātnieki atkārtoja katru viņa kustību.
Čiko tas nepatika, un viņš lūdza Indriķi viņu no tāda goda atbrīvot.
— Pats esi vainīgs, mans bērns, — Indriķis atbildēja. — Kāpēc no Nerakas gribēji aizbēgt! Es baidos, ka tu arī tagad to vari izdarīt.
— Sire, zvēru, ka es to pat negribu mēģināt.
— Ticu!
— Es jūtu, ka tā es nogrēkotos.
— Jūti?
— Jā, jo tagad es saprotu, kāpēc jūs vēlaties paturēt mani pie sevis. Es redzēšu daudz saistoša.
— Priecājos, ka mēs saprotamies.
Tanī mirklī viņi iejāja Monkī, kur kājniekiem pievienojās četri lielgabali.
— Sirey šejienes vilki, droši vien, ir sevišķi radījumi, — Čiko sacīja karalim. — Vai tad lielgabali lemti viņiem, sirel
— O, tu arī tos ievēroji. Monkī iedzīvotāji karsti mīl vazāt šos Spānijā pirktos un slepeni atvestos lielgabalus visur līdzi, arī uz medībām.
— Kad mēs būsim galā?
— Rīt.
— Rīt!
— Tad mēs nokļūsim Kaorā?
— Jā.
— Bet ja jums, sire, ir jātnieki, kājnieki un lielgabali, kāpēc jūs aizmirsāt paņemt savu karaļa karogu? Tad mēs šiem zvēriem būtu parādījuši īstu godu.
— Tas nav aizmirsts, Čiko, tikai putekļu dēļ paslēpts audeklos. Bet ja tu vēlies to redzēt, es tev parādīšu. Attīt karogu! — karalis pavēlēja. — Monsieur Čiko grib aplūkot Navarras ģerboni.
— Nē, nē, nav vajadzīgs, — Čiko noraidīja. — Lai paliek vien satīts.
— Labi. Gan jau tu viņu redzēsi, — karalis piekrita.
Otro nakti pavadīja Katisā gandrīz vai tāpat kā pirmo. Čiko neviens vairs nesekoja. Viņš apstaigāja pilsētu un aizgāja līdz priekšsardzei. No
visām pusēm ieradās piecdesmit, simts un pusotra simta lieli pulciņi un pievienojās karaspēkam. Šai naktī sapulcējās kājnieki.
— Labi, ka mēs nedodamies uz Parīzi, — nodomāja Čiko, — citādi līdz turienei mēs sapulcētu simts tūkstošu lielu armiju.
Otrā dienā pulksten astoņos rītā tūkstoš kājnieku un divi tūkstoši jātnieku lielais karaspēks tuvojās Kaorai.
Bet pilsēta gatavojās aizstāvēties, jo iedzīvotāji bija brīdinājuši de Vezēnu.
— O, mums ir aizsteigušies priekšā, — iesaucās karalis, kam Mornē paziņoja šo jaunumu. — Nepatīkami!
— Mums būs jāizdara īsta aplenkšana, sire, — sacīja Mornē. — Mēs nogaidīsim, līdz mums vēl pievienojas kādi divi tūkstoši, lai vismaz izlīdzinātu spēkus.
— Sapulcēsim kara padomi, — sacīja Tirēns, — un ierīkosim ierakumus.
Čiko vēroja un klausījās visu gluži izbijies.
Navarras karaļa bēdīgais un ļaunais izskats liecināja, ka viņš ir slikts karotājs, un tas Čiko mazliet nomierināja.
Indriķis klusēdams noklausījās visus padomus.
Pēkšņi viņš pacēla galvu un pavēloši sacīja:
— Kungi, lūk, kas jādara. Mums ir trīs tūkstoši vīru, un divus jūs vēl gaidāt, monsieur Mornē?
— Jā, sire.
— Tas būs pieci tūkstoši. Pareizā aplenkumā divos mēnešos no viņiem nonāvēs vienu vai pusotru tūkstoti. Viņu nāve nepatīkami iespaidos pārējos, un mums būs jāatkāpjas. Atkāpjoties mēs zaudēsim tūkstoti. Ziedosim labāk piecus simtus un ieņemsim Kaoru tūlīt.
— Kādā veidā, sire? — jautāja Mornē.
— Mēs dosimies uz tuvākajiem Kaoras vārtiem. Šai gājienā mēs zaudēsim divus simtus vīru, bet būsim sasnieguši vārtus.
— Bet pēc tam, sire?
— Sasnieguši vārtus, mēs tos uzspridzināsim un iebruksim pilsētā. Pārējo izšķirs Dievs.
Čiko izbailēs palūkojās uz Indriķi.
— Nezaudēsim laiku, kungi! — Indriķis pavēlēja. — Uz priekšu, kuri mani mīl!
Čiko piegāja pie Mornē, ar kuru ceļā nebija paguvis parunāties, un pačukstēja:
— Vai jūs vēlaties, lai jūs visus nogalina, arī karali?
— Viņa augstībai ir teicamas bruņas!
— Es gan neticu, ka karalis būs tik nepacietīgs un pats dosies uz šo slaktiņu!
Mornē paraustīja plecus un novērsās.
— Nē, — Čiko noteikti nolēma, — es Mornē labāk cienu guļam, ne nomodā, klusējam, ne runājam. Tad viņš ir daudz pieklājīgāks.