Divu lielgabala šāvienu atstatumā no cietokšņa Navarras karaļa nelielais karaspēks apmetās brokastīs.
Divas stundas pēc brokasta bija nolemtas kareivju un virsnieku atpūtai.
Divas stundas pēc saules rieta Indriķis pavēlēja saaicināt visus virsniekus viņa teltī.
Viņš bija ļoti bāls un viņa rokas drebēja.
— Kungi, — viņš iesāka, — mēs ieradamies ieņemt Kaoru. Bet Kaora jāieņem uzbrukumā, vai jūs dzirdat,uzbrukumā? Izlaužat ceļu ar dzelzi un saviem ķermeņiem! Maršals Bīrons, kas zvērējis nogalināt visus hugenotus, stāv no šejienes četrdesmit piecas jūdzes. Vezēns būs viņam jau ziņojis par mūsu ierašanos. Pēc piecām vai sešām dienām viņš būs mūsu aizmugurē. Viņam būs līdzi desmit tūkstoši vīru, un mēs atrādīsimies starp divām ugunīm. Ja mēs ieņemsim Kaoru, mēs to sagaidīsim tāpat, kā mūs tagad sagaida Vezēns, tikai mums vairāk laimēsies. Pretējā gadījumā viņam pietiks koku, kur pakārt visus hugenotus, un mēs būsim spiesti sagādāt viņam šo prieku. Tāpēc pretī naidniekam, kungi! Es pats jūs vadīšu.
Karaļa runa atstāja labu iespaidu: kareivji atbildēja priecīgiem kliedzieniem, virsnieku acīs kvēloja kareivīgas ugunis.
— Liels balamute, — Čiko prātoja. — Ar rokām viņš gan to neizdarītu. Nekas, palūkosim, kā viņam» veiksies.
Navarras nelielais karaspēks sakārtojās gājienam. Karalis pienāca pie Čiko.
— Piedod, draugs, — viņš sacīja, — ka es tevi krāpu par vilku medībām. Bet karalis Indriķis negrib maksāt par savas māsas Margo pūru, un Margo apraud savu mīļo Kaoru. Ģimenes laimes dēļ jāizpilda sievas vēlēšanās, un es mēģināšu Kaoru ieņemt.
— Kāpēc viņa nevēlas mēnesi, ja jūs esat tik pakalpīgs vīrs? — Čiko zobojās.
— Viņas dēļ esmu gatavs visu izmēģināt, mīļais Čiko, — atbildēja bearnietis. — Es tā mīlu savu dievināto Margo.
— Palūkosim, kā jums veiksies!
— Čiko, nezobojies par nabaga bearnieti. Ja es nobīšos un tu to pamanīsi, nesaki ne vārda.
— Ja jūs nobīsities?
— Jā.
— Ja jau jums tāda daba, kāpēc jūs uzņematies līdzīgas lietas?
— Ko lai dara, ja ir vajadzīgs!
— Vezēns ir briesmīgs cilvēks!
— Es viņu labi pazīstu.
— Viņš nesaudzē nevienu.
— Tu tā domā, Čiko?
— Es esmu pārliecināts. Vienalga — vai sarkana, vai balta spalva pie cepures, viņš tikai kliedz: uguni!
— Tu domā par manu balto cepuri?
— Jā, sire, un tā kā jums vienīgojam ir tādas krāsas cepure..,
— Tad?
— Es ieteiktu to noņemt.
— Bet, mans draugs, es to tikai tāpēc uzliku, lai mani pazītu, un, ja es to noņemšu…
— Tad?
— Tad nesasniegšu savu mērķi, mījais Čiko.
— Tātad jūs cepuri nenoņemsit?
— Nenoņemšu!
Šos vārdus teikdams, Indriķis drebēja vēl vairāk, ne kā ar virsniekiem sarunājoties.
— Pārdomājiet, kamēr vēl ir laiks, — aizrādīja Čiko, nesaprazdams vārdu un kustību pretrunību. — Tā jūs nevarat kāpt zirgā.
— Vai es esmu ļoti bāls, Čiko? — karalis apvaicājās.
— Kā līķis.
— Labi!'
— Kā, labi?
— Būs labi!
Šai mirklī atskanēja cietokšņa lielgabala šāviens, kam sekoja musketu šāvieni. Ar to Vezēns atbildēja uz priekšlikumu padoties.
— Zirgu! Manu zirgu! — Indriķis skarbā balsī pavēlēja. Čiko skatījās un klausījās, bet neko nesaprata. Indriķis tūlīt nevarēja uzlēkt zirgā.
— Čiko, kāp arī tu zirgā. Vai tad tu vairs neesi karavīrs?
— Nē, sire.
— Tad dosimies kopā aplūkot kauju.
Čiko paraustīja plecus un uzlēca skaistā spāņu zirgā, ko viņam pieveda karaļa kalpi.
Indriķis aizaulekšoja. Čiko viņam sekoja.
Savā mežā karaspēka priekšā Indriķis pacēla cepures sejas aizsargu.
— Attiniet karogu! Jauno karogu! — viņš drebošā balsī uzsauca.
Gaisā uzvijās jauns karogs ar Navarras un Burboņu ģerboņa smaili.
Baltā karoga vienā pusē bija izšūtas zelta ķēdes zilā laukumā, bet otrā pusē — zelta lilijas.
— Lūk, jaunais karogs, kas cietīs negodu, — nodomāja Čiko.
Šai brīdī, kā atbilde Čiko domām, atskanēja lielgabala šāviens, un lode, nolidojusi desmit soļus garām karalim, izšķaidīja veselu kājnieku rindu.
— Deviņas raganas! — iekliedzās karalis. — Vai tu redzi, Čiko?
Un viņa zobi drebēja.
— Viņam kļūst nelabi! — Čiko nosprieda.
Pēkšņi Indriķis piespieda piešus un baltais zirgs pieauļoja simts soļus no cietokšņa sienas, ko apgaismoja sarkanas liesmas, kuras jundīja lielgabali.
Mornē no sava kunga neatkāpās ne soli.
Čiko viņiem sekoja.
Trijiem vadoņiem traucās pakaļ iedvesmotie jaunie muižnieki hugenoti un kliedza:
— Lai dzīvo Navarra!
Priekšgalā jāja vikonts Tirēns ar žagaru saini uz zirga kakla.
Ikviens piesteidzās un zem paceļamā tilta izraktajā grāvī iesvieda sasietos žagarus. Grāvis drīz vien piepildījās.
Lielgabalnieki, no četrdesmit vīriem trīsdesmit zaudējuši, bija paguvuši palikt zem cietokšņa vārtiem sprāgstvielas.
Lielgabalu šāviņi un musketu lodes svilpoja ap Indriķi kā ugunīga vētra. Vienā mirklī ap viņu gulēja divdesmit līķi.
— Uz priekšu, uz priekšu! — viņš kliedza, iejādams lielgabalnieku vidū. Kad viņš aizsniedza grāvja malu, pirmais sprāgstvielu lādiņš iedragāja vārtus divās vietās.
Lielgabalnieki aizdedzināja otru lādiņu.
Kokā parādījās jauna sprauga. Bet tai pašā mirklī visās trijās spraugās parādījās arkebūzu stobri un apbēra kareivjus un virsniekus ar lodēm.
Ļaudis krita ap karali kā nopļautas vārpas.
— Sire, — Čiko aizmirsies aicināja, — sire, Dieva dēļ, atstājiet šo elli.
Mornē klusēja. Viņš lepojās ar savu drošsirdīgo skolnieku, kas centās
viņu pat pārspēt.
Pēkšņi Indriķis juta, ka viņa pieri pārklāj salti sviedri un acis sāk aizmigloties.
— Nolādētais raksturs! — viņš iesaucās. — Bet tu jau nu neuzvarēsi!
Viņš nolēca no zirga un uzkliedza:
— Cirvi, cirvi!
Un ar spēcīgu roku viņš sāka cirst musketu stobrus, ozolkoka nocietinājuma paliekas un vara savienojumus.
Beidzot nogāzās viens baļķis, tad puse vārtu, tad daļa sienas, un iebrukumā traucās simtiem karavīru kliegdami:
— Navarra, Navarra! Kaora ir mūsu! Lai dzīvo Navarra!
Čiko uzmanīja karali. Viņš bija ar to zem vārtu spraišļa, kur Indriķis bija ieskrējis kā viens no pirmajiem. Bet pēc katra šāviņa viņš redzēja, ka Navarrus karalis satrūkstas.
— Deviņas raganas! — Indriķis pārskaities kliedza. — Vai tu vēl esi redzējis līdzīgu gļēvuli, Čiko?
— Nē, sire, — Čiko atbildēja, — es vēl nekad neesmu redzējis tādu gļēvuli kā jūs! Tas ir drausmīgi!
Tanī brīdī Vensena kareivji mēģināja aizdzīt Indriķi un viņa priekšpulkus no vārtiem un apkārtnes namiem.
Indriķis tos sagaidīja ar zobenu rokā.
Bet ielenkto bija daudz, un tiem izdevās Indriķa karaspēku aizdzīt pāri grāvim.
— Deviņas raganas! — karalis kliedza. — Mans karogs atkāpjas! Tad es pats to nesīšu!
Un viņš izrāva karogu no karognesēja rokām, pacēla gaisā un pirmais iejāja pilsētā, gandrīz vai sapīdamies karoga platajās krokās.
— Bīsties, drebi nu, gļēvuli! — viņš sauca.
Lodes šķindēja pret viņa bruņām un plosīja karogu.
Tirēns, Mornē un simti citu ielauzās pilsētā un traucās pakaļ karalim.
Lielgabali apklusa. Tagad vajadzēja cīnīties vīram pret vīru.
Ieroču šķindoņu, musketu šāvienus un dzelzs žvadzoņu nomāca Vezēna balss.
— Rociet grāvjus! Aizsprostojiet ielas! Šaujiet no namiem! — viņš kliedza.
— O, ielenkums ir beidzies, nabaga Vezēn, — noteica Tirēns, kas varēja saklausīt komandanta pavēles.
Un viņš izšāva no pistoles un ievainoja Vezēnu rokā.
— Tu maldies, Tirēn, — atbildēja Vezēns. — Kaora var izturēt vēl divdesmit tādus aplenkumus. Un ja jūs vienu esat īstenojuši, tad vēl tomēr paliek deviņpadsmit.
Vezēns aizstāvējās piecas dienas un naktis, atkāpdamies soli pa solim, atstādams ielu pēc ielas.
Par laimi Navarras Indriķa austošajai slavai, Vezēns pārāk uzticējās cietoksnim un Kaoras karaspēkam un neziņoja maršalam Bīronam.
Šīs piecas dienas Indriķis komandēja kā vienkāršs virsnieks un cīnījās kā īsts kareivis. Šīs piecas naktis viņš atpūtās uz akmeņiem un pamodās ar cirvi rokā.
Katru dienu ieņēma ielas, laukumus vai šķērsielas. Katru nakti ielenktie mēģināja atgūt dienā zaudēto.
Beidzot ceturtās dienas nakti šķita, ka nogurušais pretinieks ļaus hugenotu karaspēkam atpūsties.
Bet tagad uzbruka Indriķis, ieņēma kādu nocietinātu vietu, un zaudēja septiņus simtus vīru.
Gandrīz vai visi labākie virsnieki bija ievainoti.
Tirēnu plecā bija ievainojusi arkebuzas lode, Mornē galvu bija ķēris akmens, un viņš tik tikko bija paglābies no nāves.
Vienīgi karalis bija neskarts. Bailes tagad aizstāja pārgalvīga pārdrošība.
Vēl vajadzēja ieņemt tikai komandanta māju. Indriķis devās turp. Viņu pavadīja drūmais Čiko, kas šajās piecās dienās bija redzējis jaunā valdnieka nama rēgu, kurš vēstīja par Valuā bojāeju.
— Par ko tu domā,,Čiko? — jautāja karalis, pacēlis sejas aizsargu un it kā sūtņa dvēselē ieskatīdamies.
— Sire, — Čiko skumji nomurmināja, — es domāju, ka jūs esat īsts karalis.
— Bet es, sire, teikšu, — iesaucās Mornē, — ka jūs esat bezprātis. Jūs bez cimdiem un atsegtu seju stāvai tieši ložu lietū! Palūkojiet, vēl viena lode!
Šajā mirkli tiešām kāda lode norāva Indriķa cepurei vienu spalvu.
Karali ielenca desmit Vensēna personīgās sardzes kareivji. Viņiem nebija izejas, un tie šāva tieši virsū un ne vienu nesaudzēja.
Karaļa zirgu nogalināja. Mornē zirgam ievainoja kāju.
Karalis nokrita, un pret viņa krūtīm pavērsās desmit zobenu.
Vienīgi Čiko bija palicis neievainots.
Viņš nolēca zemē, traucās uz priekšu un tik veicīgi sāka vicināt savu zobenu, ka tuvākos uzbrucējus piespieda atkāpties.
Tad viņš piecēla zirga sedlojumā iestrēgušo Indriķi, nodeva viņam savu zirgu un teica:
— Sire, esiet liecinieks Francijas karalim, ja es arī izņēmu pret viņu zobenu, tad tomēr ar to nevienam nepieskāros.
Indriķis ar asarām acīs apskāva Čiko.
— Deviņas raganas! — viņš sauca. — Tu-būsi mans, Čiko! Tu dzīvosi, tu mirsi ar mani, mans bērns!
— Sire, es kalpoju tikai savam karalim, — atbildēja Čiko. — Laime viņu atstāj, bet es palikšu viņam uzticīgs arī nelaimē. Ļaujiet man viņam kalpot, neatņemiet viņam pēdējo draugu!
— Čiko, es tev paklausu! Tu man esi dārgs, un pie Francijas Indriķa tavs draugs būs Navarras Indriķis.
— Pateicos, sire, — Čiko vienkārši atbildēja un godbijīgi noskūpstīja karaļa roku.
— Tagad tu redzi, ka Kaora ir mūsu, — karalis sacīja. — Monsieur Vezēns mūs piespieda nogalināt visus viņa kareivjus. Bet es drīzāk likšu iet bojā visiem manējiem un arī pats- miršu, nekā atkāpšos.
Šie draudi nebija vajadzīgi. Tirēna vadībā karaspēks Vezēnu sagūstīja.
Pilsēta padevās.
Indriķis satvēra Čiko aiz rokas un ieveda viņu kādā sašautā namā, kur sūtnim pasniedza vēstuli Francijas karalim.
Vēstuli sliktā latīņu valodā, karaļa diktētu, bija rakstījis Mornē, un tā beidzās ar šādiem vārdiem:
„Tavs aizrādījums man noderēja. Es savējos pazīstu, pazīsti tu savus piekritējus. Čiko pastāstīs pārējo".
— Tagad, mīļais draugs, — Indriķis turpināja, — apskaujiet mani, bet sargieties notraipīties, jo es esmu notašķījies ar asinīm kā gaļas tirgotājs. Es jums kaut ko piedāvātu, bet pēc jūsu acīm jau redzu, ka jūs to nepieņemsit. Ņemiet manu gredzenu: es jums dāvinu to un vairāk neaizturu. Steidzieties uz Franciju! Ar savu piedzīvojumu stāstu jūs gūsit teicamas sekmes.
Čiko paņēma gredzenu un devās projām. Viņam vajadzēja trīs dienas, lai pārliecinātos, ka nav sapņojis un nepamodīsies dārzā pie sava nama Parīzē, kur monsieur Žojēzs bija skandinājis mīlas serenādi.