Vensēnā tik drosmīgi izvairījies no briesmām, karalis atgriezās Luvrā domīgs un norūpējies, nodevās lūgšanām un aizmirsa pateikties virsniekiem un padevīgajiem sargiem, kas viņu bija glābuši no bīstamās situācijas.
Viņš ātri noģērbās un apgūlās, it kā steigdamies nomierināties, lai gūtu spēkus nākamai dienai.
Epernons, kas palika karaļa guļamistabā ilgāk par citiem, cerēdams iegūt valdnieka pateicību, atstāja to visai saīdzis.
Luanjaks, kas stāvēja aiz durvīm un gaidīja Epernona pavēles, tās nesaņēmis, griezās pret četrdesmit pieciem un skarbi sacīja:
— Jūs vairs karalim neesat vajadzīgi, kungi. Ejiet gulēt!
Pulksten divos no rītā visa Luvra gulēja dziļā miegā.
Atgadījumu rūpīgi noklusēja, un par to neviens neuzzināja. Parīzieši mierīgi gulēja, nenojauzdami, ka viņi tik tikko nebija pieredzējuši valdnieka nama maiņu.
Epernons arī nedevās izjādē pa pilsētu, bet sekoja sava pavēlnieka priekšzīmei un klusēdams apgūlās.
Vienīgi Luanjaks, ko pat zemestrīce nebūtu traucējusi izpildīt pienākumu, apstaigāja šveiciešu un franču kareivju sardzi.
Šai naktī par trim niecīgiem pārkāpumiem sodīja kā par vislielākajiem noziegumiem.
Otrā rītā Indriķis parasto divu šķīvju vietā izēda četrus šķīvjus buljona un pavēlēja ataicināt O un Vilkjēru, lai tie ierastos sastādīt jauno finansu ediktu.
Beidzot pulkstenis nosita trīs pēcpusdienā.
Karalis lika pasaukt Epernonu.
Viņam atbildēja, ka hercogs apskata vieglo kavalēriju.
Viņš prasīja pēc Luanjaka.
Luanjaks aplūkoja no Limožas atvestos zirgus.
Visi gaidīja, ka šī divkārtējā neveiksme karali saniknos.
Bet tas nenotika. Indriķis sāka svilpot savu iemīļoto mednieku dziesmiņu, ko labā omā arvien darīja.
Viņš lika pasniegt pusdienas un pavēlēja lasīt garīga satura grāmatas.
Tad viņš grezni saģērbās un devās uz savu kabinetu, kur viņu gaidīja viss galms.
Galminieki bija kā kalnu iemītnieki, kas nojauta vētras tuvošanos un beigas: vēl neviens karali nebija ne redzējis, ne dzirdējis.
Abas karalienes māca nemiers.
Bālā un skumjā Katrīna saņēma sveicienus un runāja strauji un skarbi.
Luīza de Vodemona neko neredzēja un nedzirdēja. Bija mirkļi, kad jaunā sieviete tik tikko nezaudēja samaņu.
Karalis ienāca.
Visi ievēroja viņa dzirkstošās acis un sārto seju.
Tas liecināja par viņa šķietami labo omu, kas drūmajās sejās atstāja to pašu iespaidu, ko saules stars uz rudenī nodzeltējušām lapām.
Tanī brīdī viss iemirdzējās zeltā un iekvēlojās purpurā.
Indriķis tik laipni noskūpstīja roku savai mātei un sievai, it kā viņš būtu tikai Anžū hercogs, pateica tūkstošiem cildinājumu dāmām, kas no līdzīgām laipnībām bija atradušas, un pats personīgi piedāvāja viņām žāvētus augļus.
— Visi baidījās par jūsu veselību, mans dēls, — sacīja Katrīna, uzmanīgi vērdamās karali, it kā gribēdama pārliecināties, vai sejas krāsa ir vienkāršs sārtums un vai labā oma nav tikai izlikšanās.
— Un visi ir maldījušies, madame, — atbildēja karalis. — Es vēl nekad neesmu juties tik vesels.
— Kādam laimīgam gadījumam jāpateicas par jūsu veselības uzlabošanos? — Katrīna nemierīgi apvaicājās.
— Tam, ka es daudz smējos, — karalis atbildēja.
Galminieki saskatījās, it kā karalis būtu izteicis kaut ko neprātīgu.
— Daudz smējāties? Jūs varat daudz smieties? — Katrīna sausi jautāja. — Tas tiešām norāda, ka jūs esat laimīgs. Bet par ko jūs tik jautri smējāties?
— Vaķar vakarā es biju izbraucis uz Venzēnas mežu.
— Zinu.
— Jūs zinājāt?
— Jā, mans dēls, es par jums interesējos. Ceru, ka nebūšu pateikusi neko jaunu.
— Es izbraucu uz Venzēnas mežu. Braucot atpakaļ, mani lāpneši ziņoja, ka ceļā mirdzot pretinieku karaspēka musketes.
— Ienaidnieka karaspēks uz Venzēnas ceļa?
— Jā, māmiņ.
— Kur?
— Iepretim jakobīņu klostera dīķim, blakus mūsu labās svainienes mājai.
— Blakus hercogienes Monpansjē mājai? — Luiza de Vodemona iesaucās.
— Jā, blakus Belesbatai. Es drošsirdīgi tuvojos, lai cīnītos, un ieraudzīju…
— Mans Dievs, turpiniet sire\ — sacīja tiešām uztrauktā karaliene.
Katrīna salti valdījās.
— Ieraudzīju veselu mūku brālību, — turpināja karalis, — kas ar ieročiem rokās un īstiem kara saucieniem mani sveica.
Kardināls de Zojēzs iesmējās. Viss galms sekoja viņa piemēram.
— Smejieties, smejieties vien, — sacīja karalis. — Francijā ir desmit tūkstoši mūku, un vajadzības gadījumā es viņus pārvērtīšu desmit tūkstoš musketieros. Tad es jūs, kardināl, iecelšu par šo noskūto musketieru pavēlnieku.
— Es to pieņemu, sire. Jums es arvien esmu gatavs kalpot.
Karaļa un kardināla sarunas laikā dāmas palocīdamās viena aiz otras
atstāja istabu. Karaliene ar savām pavadonēm viņām sekoja.
Palika tikai māte karaliene. Indriķa jautrībā viņa bija atminējusi vēlēto mīklu…
— Karaliene, — karalis pēkšņi ierunājās, — kas gan noticis ar jūsu brāli Busāžu?
— Nezinu, sire.
— Nezināt?
— Es viņu gandrīz vai nemaz neredzu, es viņu nemaz neredzu, — atbildēja kardināls.
— Es esmu šeit, sirel — no istabas dibena atskanēja skumja balss.
— Lūk, viņš! — iesaucās Indriķis. — Nāciet šurp, grāf!
Jauneklis paklausīja.
— Goda vārds, katrs cilvēks teiks, ka tas neesat jūs, bet jūsu ēna, — karalis izbrīnā aizrādīja.
— Sire, viņš daudz strādā, — norūca kardināls, pats pārsteigts par brāļa pārmaiņu vienā nedēlā.
Busāžs bija bāls kā vaska tēls. Tērpa zīds un mežģīnes tik tikko slēpa kalsno un novārgušo ķermeni.
— Nāciet šurp, mīļais, — sacīja karalis.
— Pateicos, kardināl, par lasīšanu. Līdzīgos gadījumos es aicināšu tikai jūs.
Kardināls saprata, ka Indriķis grib palikt divatā ar Busāžu, un aizgāja.
Zālē palika tikai māte karaliene, Epernons un Busāžs.
Pie durvīm stāvēja Luanjaks.
Karalis apsēdās un sacīja Busāžam:
— Grāf, kāpēc jūs slēpjaties aiz dāmām? Vai jūs nezināt, ka mums arvien patīk jūs redzēt?
— Sire, es neprotu izrādīt savu pateicību, — jauneklis, godbijīgi palocīdamies, atbildēja.
— Kāpēc jūs vairs neredz Luvrā? Es par jums sūdzējos jūsu brālim kardinālam, kas izrādījās ļoti izglītots.
— Ja Jūsu Majestāte mani neredzēja, tad tikai tāpēc, ka negribējāt paskatīties kabineta attālākajā stūrī. Es arvien tur stāvu, jums izejot. Es arī esmu klāt, kad Jūsu Majestāte pamostas, un godbijīgi jūs sveicu, kad atgriežaties no valsts padomes sēdes. Šis pienākums man ir svēts, un es to arvien izpildīšu.
— Un tas tevi tā skumdina? — Indriķis draudzīgi jautāja.
— Jūsu Majestāte nedrīkst tā domāt, — jauneklis atbildēja.
— Nē, tu un tavs brālis, jūs abi mani mīlat.
— Sirel
— Un arī es jūs mīlu. Busāž, zvēru, ka tu būsi laimīgs, kad arī es vairs nesaukšos par Francijas karali.
— Es — laimīgs? Sire, tas nav iespējams, — jauneklis rūgti atteica.
— Kāpēc ne?
— Mana laime nav atkarīga no cilvēkiem.
— Busāž, — karalis turpināja, — es būšu jūsu vecākais brālis. Uzticieties man, ticiet, ka mana vara atradīs zāles visam, izņemot nāvi.
— Sire, — jauneklis nokrita ceļos, — sire, nemulsiniet mani. Manas bēdas nav dziedināmas, jo tās ir mans vienīgais prieks.
— Busāž, jūs esat neprātīgs, ar savām iedomām jūs sevi nonāvējat.
— Zinu, sire, — jauneklis mierīgi atbildēja.
— Vai tā nav mīla? — karalis mazliet nepacietīgi iesaucās.
— Šo laimi man neviens nevar sagādāt.
— Par ko tu skumsti?
— Tāpēc, ka nevaru šo laimi iegūt.
— Pamēģini, mans bērns. Tu esi bagāts, jauns un tīkams. Kura sieviete gan var pretoties skaistumam, mīlai un jaunībai? Tādas sievietes nav, Busāž, un nevar būt. Neskumsti. Es tev palīdzēju, kā palīdzēju tavam brālim. Simts tūkstoš ekiju mani nesaistīs.
Busāžs satvēra karaļa roku un noskūpstījato.
— Ja Jūsu Majestātei kādreiz vajadzēs manas asinis, — viņš sacīja, — es tās ziedošu līdz pēdējai pilei, lai pierādītu pateicību par labvēlību, no kuras tāpat atsakos.
Indriķis III īgni novērsās.
— Tiešām, — viņš sacīja, — Žojēzi ir stūrgalvīgāki par Valuā. Viens katru dienu staigā ar bālu seju un zilganām acīm. Man būtu lielisks galms, ja visi izskatītos līdzīgi!
— Sire, neraizējieties! — jauneklis iesaucās. '— Drīz vien mana seja būs drudžaini sārta, un visu domās, ka es esmu laimīgākais cilvēks pasaulē.
— Bet es zināšu patiesību, stūrgalvi, un skumšu.
— Vai es drīkstu iet? — Busāžs jautāja.
— Jā, mans bērns, ej un esi vīrišķīgāks.
Jauneklis noskūpstīja karaļa roku, palocījās mātei karalienei, lepni pagāja garām Epernonam un izgāja ārā.
Tiklīdz viņš bija pārkāpis slieksni, karalis uzsauca:
— Aizslēdziet durvis, Nembū!
Šveicietis pavēli izpildīja.
Tad karalis piegāja pie hercoga Epernona, uzsita tam pa plecu un
sacīja:
— Lavelet, šovakar tu izdalīsi saviem četrdesmit pieciem naudas balvu un atlaidīsi viņus papriecāties. Viņi mani izglāba.
— Izglāba! — Katrīna izbrīnā iesaucās.
— Jā, māmiņ. Pajautājiet Epernonam!
— Es pajautāšu jums pašam, tas būs prātīgāk.
— Tad klausieties! Mūsu mīļā svainiene, jūsu drauga, hercoga Gīza, māsīca… Nevairieties, nevairieties, viņš ir jūsu draugs.
Katrīna pasmaidīja.
Karalis redzēja šo smaidu, savilka lūpas un turpināja:
— Jūsu drauga Gīza māsa vakar bija sarīkojusi man slazdus.
— Slazdus?
— Jā, vakar vakarā mani tik tikko nesagūstīja.
— Kas? Hercogs Gīzs?
— Jūs neticat?
— Nē, neticu.
— Epernon, izstāsti māmiņai visu notikumu. Ja es turpināšu, viņa tikai raustīs plecus, bet es saskaitīšos. Sveika, māmiņ! Mīliet Gīzu, cik vien jums tīk. Tikai atcerieties, ka Salseds jau dabūja baudīt moku ratu!
— Protams.
— Lai arī Gīzs to neaizmirst.
Karalis paraustīja plecus un atgriezās savās istabās.
XIII
Baltā un sarkanā spalva
Pulkstenis rādīja astoto vakara stundu. Brikē vientuļais namiņš skumji slējās pret mākoņainajām debesīm.
Sis nams, sava saimnieka pamests, bija īsts kaimiņš noslēpumainajam namam, par kuru mēs jau runājām un kas pacēlās tieši iepretim.
Netālu atskanēja skaļa tērauda šķindoņa, neskaidras balsis un zviegšana, it kā alu niķi veiktu kādu darbu.
Šis troksnis saistīja kādu jaunekli violetā cepurē ar sarkanu spalvu un pelēkā mētelī. Skaistais kavalieris bridi nostāvēja klausīdamies, bet tad domīgs pievērsās Roberta Brikē mājai.
Gluži pretēju mūziku radīja trauku troksnis, pavāru un viesnīcas «Drošsirdīgais bruņinieks" saimnieka Furnišāna kliedzieni, kurš rūpējās par sagatavotajiem ēdieniem. Spiedzēja bija Furnišāna kundze, kas uzraudzīja savu istabu iekārtošanu.
Jauneklis violetajā cepurē palūkojās uz uguni, paostīja cepešu smaržu, paskatījās caur logu aizķariem un atkal pagāja nost, lai visu atkārtotu no jauna.
Bet šī šķietami bezrūpīgā pastaiga nekad nepārsniedza zināmas robežas. Tā bija ūdens tērce, kas tecēja pāri ielai no Roberta Brikē mājas uz noslēpumaino namu.
Aiz robežas stāvēja cits jauneklis melnā cepurē ar baltu spalvu un violetā mēteli. Viņš kā sargkareivis bija satvēris zobenu un ar bargu skatienu aplūkoja pirmo jaunekli.
Likās, ka jauneklis ar sarkano spalvu otru nemaz nemanīja, ko gan bija grūti iedomāties, lai gan viņu ļoti saistīja «Drošsirdīgā bruņinieka" viesnīca.
Beidzot jauneklim ar balto spalvu pacietība zuda, un viņš, lai saistītu sarkanās spalvas īpašnieku, to pagrūda.
Jauneklis pacēla galvu un sava pretinieka sejā vēroja neizsakāmu īgnumu.
Tas viņā radīja atziņu, ka viņš jaunekli kaut kā traucē. Viņā pamodās vēlēšanās uzzināt — kā.
Jauneklis uzmanīgi aplūkoja Brikē namu. Tad viņš paskatījās uz pretējo māju.
Beidzot viņš pagrieza cilvēkam ar balto spalvu muguru un pievērsās maitre Furnišāna pavarda ugunij.
Cilvēks ar balto spalvu, apmierināts par sava pretinieka atkāpšanos, sāka staigāt no vakariem uz rītiem, turpretim sarkanā spalva staigāja no rītiem uz vakariem. Vienīgi mazā tērcīte viņus norobežoja no saduršanās ar degunu pret degunu.
Baltā spalva acīm redzamā nepacietībā saskrulēja savas mazās ūsiņas.
Sarkanā spalva izlikās pārsteigta, bet pēc tam no jauna sāka skatīties uz noslēpumaino namu.
Tad staigāšana turpinājās.
Kā divi vēja dzīti mākoņi jaunekļi beidzot atkal tuvojās tērcei un šoreiz apstājās viens otram iepretim, gatavi drīzāk nomīt viens otra kājas, bet nepiekāpties.
Nepacietīgākais — baltā spalva — pārkāpa pāri tērcei un piespieda sarkano spalvu atkāpties. Tas šādu pārdrošību nebija paredzējis un tik tikko nezaudēja līdzsvaru.
— O, mīļais monsieur, vai jūs esat zaudējis prātu vai ari vēlaties mani apvainot?
— Mīļais monsieur, es gribēju jums atgādināt, ka jūs mani traucējat! Man pat likās, ka jūs to jau nojautāt.
— Nepavisam ne, mīļais monsieur, jo es parasti nekad neievēroju, to ko nevēlos ievērot.
— Bet ir tomēr tādi priekšmeti, o jūs ievērojat, ja tie pamirdz acu priekšā.
Jauneklis atmeta savu mēteli un izvilka zobenu, ko apspīdēja mēness, kas tanī brīdī parādījās starp mākoņiem.
Sarkanā spalva nepakustējās.
— Var domāt, ka jūs savu zobenu izvelkat pirmo reizi, — viņš paraustīja plecus. — Jūs tik steidzīgi gribat uzbrukt cilvēkam, kas neaizsargājas.
Sarkanā spalva mierīgi pasmaidīja, kas pretinieku vēl vairāk sakaitināja.
— Kāpēc jūs man traucējat staigāt pa šo ielu?
— Tāpēc, ka man tas nepatīk.
— Jums tas nepatīk?
— Protams.
— Jūs neviens netraucē! Vai jums karalis ir atļāvis staigāt tikai pa Brisē ielu?
— Kas jums par daļu?
— Kas man par daļu? Es esmu uzticams pavalstnieks un savus pienākumus ievēroju.
— Jūs zobojaties!
— Varbūt! Jūs draudat?
— Es jums jau teicu, ka jūs man traucējat, un, ja jūs neaiziesit labprātīgi, es lietošu varu.
— To mēs vēl redzēsim, mīļais monsieurl
— Velns lai parauj! Es jau gaidu veselu stundu!
— Monsieur, es jūs brīdinu. Ja jau jūs vēlaties, es labprāt iemīļošu zobenus, bet neaiziešu.
— Mīļais monsieur, — baltā spalva savicināja zobenu, — mani sauc grāfs Indriķis de Busāžs. Es esmu hercoga Žojēza brālis. Es jums vēlreiz jautāju: vai jūs gribat aiziet?
— Mīļais monsieur, — sarkanā spalva atbildēja, — mans vārds ir vikonts Ernotons de Šarmēns. Jūs man netraucējat un varat palikt.
Busāžs mirkli padomāja, tad ielika zobenu makstī un sacīja:
— Atvainojiet, mīlas dēļ es esmu zaudējis prātu.
— Arī es esmu iemīlējies, — atbildēja Ernotons, — bet es gan sevi neatzīstu par vājprātīgu.
Indriķis nobālēja.
— Jūs arī esat iemīlējies?
— Jā.
— Un jūs atzīstaties?
— Vai tas ir kāds noziegums?
— Un tā, ko jūs mīlat, dzīvo šajā ielā?
— Jā.
— Dieva dēļ, monsieur, sakiet, ko jūs mīlat!
— O, Busāž, jūs ļoti labi zināt, ka muižnieks nedrīkst atklāt noslēpumu, no kura tikai puse pieder viņam.
— Pareizi. Atvainojiet, monsieur Šarmēn. Bet zem saules nav nelaimīgāka par mani.
Šajos jaunekļa vārdos bija tik daudz īstu jūtu un izmisuma, ka aizkustinātais Ernotons sacīja:
— Tagad es saprotu, ka mēs esam sāncenši.
— Liekas gan.
— Hm! — Ernotons nopūtās. — Ja jau tā, tad man ir jābūt vaļsirdīgam.
Zojēzs nobālēja un ar roku pieskārās pierei.
— Man nolikta satikšanās, — Ernotons atzinās.
— Satikšanās?
— Jā.
— Šajā ielā?
— Šajā ielā.
— Jums ir zīmīte?
— Skaista rokraksta īpašnieka parakstīta.
— Sievietes rokraksta?
— Ne, vīrieša.
— Vīrieša? Ko tas nozīmē?
— Man nolikta satikšanās ar sievieti, bet zīmīti ir parakstījis vīrietis." Tas nav vis noslēpumaini, bet gan cildeni: viņai droši vien ir sekretārs.
— Viņa! — Indriķis izdvesa. — Turpiniet, lūdzu turpiniet!
— Jūs tā lūdzat, ka es nevaru atteikt. Es jums pateikšu zīmītes saturu.
— Klausos.
— Jūs redzēsit, vai tā ir līdzīga jūsējai.
— Diezgan, monsieur, apžēlojieties! Es neesmu saņēmis nevienu zīmīti… man nav nolikta satikšanās.
Ernotons izvilka no maka mazu zīmīti un sacīja:
— Lūk, zīmīte… bet tādā tumsā neko nevaru saskatīt. Taču es saturu atceros. „Monsieur Ernoton! Mans sekretārs jums paziņos, ka es labprāt vēlos ar jums satikties. Jūsu labās īpašības esmu pienācīgi novērtējusi." Pēdējais teikums ir pat pasvītrots.
— Un jūs gaidāt?
— Es gaidu.
— Tātad jums ir jāatver durvis?
— Nē, no loga jāatskan trīs svilpieniem.
Indriķis drebēdams uzlika roku uz Ernotona pleca, ar otru norādīja uz noslēpumaino māju un jautāja:
— No turienes?
— Nē, — atbildēja Ernotons, norādīdams uz viesnīcas «Drošsirdīgais bruņinieks" tornīti.
Indriķis priekā iekliedzās.
— Palieciet sveiki, mīļais monsieur, — jauneklis satvēra sarkanās spalvas roku.
• Pēc īsa mirkļa piebilda:
— Piedodiet par manu nepieklājību! Mīlētājam pasaulē ir tikai dievinātā sieviete. Es biju iedomājies, ka arī jūs gribat viņu satikt.
— Man nav ko piedot, — Ernotons smaidīdams sacīja, — jo arī es nodomāju tāpat.
— Un jūs bijāt tik pacietīgs, tik pacietīgs, ka neko neteicāt? O, jūs nemīlat!
— Es negribēju uztraukties, bet mazliet noskaidrot apstākļus. Šīs sabiedrības dāmas ir tik iedomīgas, bet noslēpumainība ir tik valdzinoša!
— Jūs tā nemīlat kā es, monsieur Šarmēn, bet tomēr…
— Tomēr?
— Tomēr jūs esat daudz laimīgāks.
— Tātad tajā namā dzīvo cieta sirds?
— Monsieur Šarmēn, es jau mīlu trīs mēnešus, bet neesmu dzirdējis pat viņas balsi.
— Velns lai parauj! Bet atvainojiet…
— Ka ir?
— Vai nedzirdējāt svilpienu?
— Tiešām.
Jaunekļi sāka klausīties. No «Drošsirdīgais bruņinieks" viesnīcas atskanēja otrs svilpiens.
— Grāf, — sacīja Ernotons, — jūs piedosit, ja es jūs atstāšu.
Atskanēja trešais svilpiens.
Ernotons ātri aizsteidzās, un viņa sarunas biedrs redzēja, kā viņš iegrima ielas ēnā, tad parādījās pie apgaismotās viesnīcas «Drošsirdīgais bruņinieks" un pazuda.
Jauneklis ar balto spalvu bija kļuvis vēl drūmāks, jo bija pamodies no vienaldzības, un sacīja:
— Iesim pieklauvēt, kā parasti, pie nolādētajām durvīm, kuras nekad neatveras.
Un Busāžs grīļodamies tuvojās noslēpumainā nama durvīm.
XIV durvis atveras
Tuvojoties noslēpumainā nama durvīm, nabaga Indriķi sāka nomākt parastā nedrošība. '
— Drošāk! — viņš sevi skubināja. —Pieklauvēsim!
Viņš paspēra vēl soli.
Tad viņš lēni pieklauvēja trīs reizes, bet, kad namā viss palika klusu, nopūtās:
— Ardievu, bargais nams! Ardievu līdz rītdienai!
Viņš nolieca galvu līdz durvju slieksnim un uzspieda tam tik sirsnīgu skūpstu, kas būtu aizkustinājis pat cieto granītu. Taču šā nama iemītnieku sirdis bija vēl nežēlīgākas.
Tad viņš, kā parasti, devās projām.
Bet tiklīdz viņš bija paspēris divus soļus, kad nokrakšķēja atslēga, durvis atvērās, un kalpotājs noliecās viņa priekšā.
— Labvakar, monsieur, — viņš sacīja skarbā balsī, kas Busāžam atgādināja eņģeļa balsi. — Ko jūs vēlaties?
— Es tā mīlu, — jauneklis atbildēja, — ka nezinu, vai vairs varu mīlēt. Mana sirds ir tā pukstējusi, ka nezinu, vai tā vairs pukst.
— Vai nevēlaties apsēsties un parunāties? — kalpotājs godbijīgi aicināja.
— Protams!
Kalpotājs pamāja. Indriķis viņam paklausīja, kā paklausītu Francijas karalim vai Romas ķeizaram.
— Runājiet, monsieur, — sacīja kalpotājs, kad viņi bija apsēdušies.
— Mans draugs, — Busāžs atbildēja, — mēs nesarunājamies pirmo reizi. Es jau daudzas reizes esmu sargājis jūsu ielas stūri, es jums piedāvāju tik daudz zelta, ka vismantkārīgākais cilvēks būtu apmierināts. Jūs redzējāt manas mokas, bet palikāt vienaldzīgs, vismaz es to nojutu. Šodien jūs pats uzaicināt mani pateikt, ko vēlos. Kas gan ir noticis! Kādu jaunu nelaimi slēpj šī pēkšņā pakalpība?
Kalpotājs nopūtās. Rupjā āriene, acīmredzot, slēpa jūtīgu sirdi.
Indriķis šo nopūtu dzirdēja un kļuva drošāks.
— Jūs zināt, — viņš turpināja, — ko un kā es mīlu. Jūs redzējāt, kā es sekoju kādai sievietei, kā ieķļuvu viņas namā, kaut gan viņa mēģināja slēpties. Taču visu laiku es neesmu lietojis ne varu, ne rupjus vārdus, ķo varētu ierosināt izmisums un jaunības straujums.
— Pareizi, monsieur, — kalpotājs piekrita, — to atzīst arī mana kundze.
— Atzīstiet, — Indriķis turpināja, cieši satverdams kalpotāja roku, — atzīstiet, vai es kādā vakarā nevarēju izlauzt durvis, lai tik palūkotos dievinātojā sievietē, lai tikai pateiktu, ka viņu mīlu.
— Arī tas ir taisnība!
— Beidzot, — jaunais grāfs neizsakami skumji un kautri turpināja, — es šai pasaulē kaut ko nozīmēju, man ir slavens vārds, es esmu bagāts, mani aizstāv pats karalis. Nupat karalis mani uzaicināja uzticēt viņam manu skumju iemeslu.
— O, — kalpotājs nemierīgi izdvesa.
— Bet es nevēlējos, — jauneklis steidzās paskaidrot, — nē, es visu noraidīju, visu, lai lūgtu šīs durvis atvērt, zinādams, ka tās nekad netiks atvērtas.
— Grāf, — sacīja kalpotājs, — sieviete, kuru jūs pielūdzat, nemaz nav tik nejūtīga un cietsirdīga, kā jūs iedomājaties. Ticiet man. Viņa cieš vairāk par jums, saprot jūsu sāpes un jūt līdz ar jums.
— O, kaut pienāktu diena, kad viņas sirdi pārņemtu tāda pat mīla kā manējo! Un ja viņas mīlas vietā tad piedāvās tikai līdzcietību, es būšu atriebts.
— Grāf, varbūt, ka šī sieviete izjutusi lielāku mīlas kaisli kā jūs. Varbūt, ka šī sieviete tā mīlējusi, kā jūs nekad nemīlēsit.
Indriķis pacēla rokas pret debesīm un iesaucās:
— Ja tā mīl, tad mīl visu dzīvi!
— Vai jums kāds ir teicis, ka viņa vairs nemīl, grāf?
— Viņa mīl! Mīl! Ak Dievs!
— Jā, viņa mīl. Bet neesiet pret to cilvēku greizsirdīgs. Šis cilvēks jau ir miris. Mana kundze ir atraitne, grāf, — kalpotājs aizrādīja, cerēdams ar to jaunekļa sāpes nomierināt.
Un tiešām, kā uz burvju mājiens šie vārdi atdeva viņam elpu, dzīvību un cerību.
— Dieva dēļ, — viņš sacīja, — neatstājiet mani! Viņa ir atraitne? Tad viņa tāda kļuvusi nesen, un gan viņas asaru strauti reiz izsīks. Viņa ir atraitne! Mans draugs, viņa nevienu nemīl kā vien mironi, ēnu, vārdu. Ja viņa mīl mirušu, tad viņa arī mani iemīlēs… Nožēla ir slimība, un kas to pārcieš, kļūst vēl spēcīgāks un dzīvespriecīgāks.
Kalpotājs papurināja galvu.
— Mana kundze mirstošajam zvērējusi mūžīgu uzticību. Es zinu, ka viņa turēs vārdu.
— Es gaidīšu kaut vai desmit gadus! — iesaucās Indriķis. — Dievs viņai neļaus nomirt skumjās vai izdarīt pašnāvību. Ja viņa nenomira, tad var dzīvot, un ja viņa dzīvo, es varu cerēt.
— Jā, viņa dzīvoja! Viņa dzīvoja ne dienu, mēnesi vai gadu. Viņa nodzīvojusi septiņus gadus. Vai jūs domājat, ka viņa bauda dzīvi? Nekad, grāf, nekad! Arī mana sirds kļuvusi vienaldzīga.
— O, šis laimīgais, apskaužamais mironis, viņas vīrs…
— Tas nebija viņas vīrs, bet mīļākais! Bet tādai sievietei dzīvē var būt tikai viens mīļākais.
— Draugs, draugs, — iesaucās jauneklis, pārsteigts par vienkāršā cilvēka gara diženumu, — palīdziet, man!
— Es? Klausieties, grāf, ja es zinātu, ka jūs varētu būt varmācīgs, es jūs nosistu ar šo roku.
Un viņš izvilka no mēteļa krokām vīrišķīgu roku, kas varēja piederēt divdesmit piecus gadus vecam jauneklim, kaut gan viņa sirmie mati un salīkušais stāvs liecināja par sešdesmitgadīgu sirmgalvi.
— Un ja es uzzinātu, — viņš turpināja, — ka mana kundze jūs mīl, arī viņa mirtu. Tagad, grāf, mēs esam izrunājušies un nepūlieties vēl ko uzzināt. Goda vārds, esmu pateicis visu, ko varēju teikt.
Indriķis satriekts piecēlās un sacīja:
— Pateicos par līdzjūtību. Tagad es esmu izšķīries.
— Tagad jūs, grāf, varat iet un atstāt mūs liktenim, kas ir drausmīgāks par jūsējo.
— Jā, es iešu, — jauneklis sacīja, — un uz mūžu!
— Saprotu: jūs gribat mirt.
— Kāpēc gan liegties? Es bez viņas nevaru dzīvot.
— Grāf, pašnāvība ir ļaunākā nāve.
— Cilvēkam manos gados, ar manu vārdu un bagātību ir visskaistākā nāve mirt par tēviju un karali…
— Ja jūs nevarat ciest, ja jums dzīvē vairs nav ko nožēlot, mirstiet, grāf. Es jau sen būtu nomiris, ja nebūtu notiesāts dzīvot.
— Ardievu, — Busāžs sniedza roku, — pateicos. Uz redzēšanos citā pasaulē!
Un pametis pie dziļi aizkustinātā kalpotāja kājām pilnu maku ar zeltu, viņš aizsteidzās.
Senžermenadeprē baznīcā pulkstenis nosita pusnakts stundu.