Trīs svilpieni bija norunātā zīme laimīgajam Ernotonam.
Piegājis pie nama, jauneklis pie durvīm sastapa Furnišāna kundzi, kas smaidīdama sagaidīja viesus.
Furnišāna kundze savās tuklajās, baltajās rokās vēl grozīja ekiju, ko tur nupat bija ielikusi cita balta, bet daudz maigāka un mazāka roka.
Viņa palūkojās uz Ernotonu un aizsprostoja durvis.
Ernotons norādīja, ka grib ieiet.
— Ko jūs vēlaties, mīļais monsieur? — viņa jautāja.
— Es gribētu zināt, vai jūs, mīļo saimniecīt, no šā tumšā loga nedzirdējāt trīs svilpienus?
— Dzirdēju.
— Lieliski! Šie trīs svilpieni aicināja mani.
— Jūs?
— Mani.
— Tā ir pavisam cita lieta. Bet jums jādod godavārds.
— Muižnieka godavārds, godātā Furnišāna kundze.
— Tad es ticu. Ienāciet, skaistais kavalier, ienāciet!
Un viņa uzveda Ernotonu viesnīcas «Drošsirdīgais bruņinieks" visslepenākajā un krāšņākajā tornītī.
Grezni izkrāsotās, mazās durvis atvērās uz priekšistabu, bet no turienes uz pašu tornīti, kas bija iekārtots ar segām un mēbelēm daudz valdzinošāk nekā to šai Parīzes nomalē varēja iedomāties.
Furnišāna kundze cieši sekoja jauneklim, iebīdīja viņu tornītī, pamirkšķināja acis un aizgāja.
Sveci labajā rokā turēdams, Ernotons apstājās un noliecās sveicienam.
Vienas rožainas vaska sveces apgaismotā tornīša valdzinošā krēslā viņš ieraudzīja daiļu sievietes augumu, kas varēja radīt ja ne mīlu, tad arvien ievērību un vēlēšanos.
Spilvenos zvilnēdama, zīdā un mežģīnēs satīstījusies, šī sieviete, kuras mazā kājiņa nokarājās uz dīvāna malas, sveces liesmā sadedzināja mazu alvejas zaru, brīžiem to paostīdama un piedūmodama matus un tērpa krokas.
No viņas kustībām Ernotons vēroja, ka tā jutusi viņu ienākam.
Taču viņa nepagriezās.
— Madame, — jauneklis pūlējās būt maigs un pateicīgs, — madame, jūs aicinājāt savu padevīgo kalpu, nu viņš ir šeit.
— O, tas esat jūs, monsieur Ernoton? Lūdzu, sēdieties!
— Piedodiet, madame, man vispirms jāpateicas par parādīto godu.
— Bet jūs taču nezināt, monsieur Šarmēn, kam pateicaties. Es vismaz domāju, ka jūs to nezināt.
— Madame, — jauneklis lēni tuvojās dāmai, — jūsu seja slēpta maskā, jūsu rokas slēpj cimdi, un, kad es ienācu, jūs paslēpāt arī kājiņu, tā vien man jau laupīja prātu. Es zinu, kā lai jūs pazīstu… Vajadzēs uzminēt.
— Un jūs uzminējāt?
— Jūs esat tā, pēc kuras ilgojas mana sirds, ko mana fantāzija tēlo jaunu, daiļu, dižciltīgu un bagātu, tik cēlu, ka viss man liekas sapnis, ne patiesība.
— Ko jūs runājat? — viņa iesaucās, nevērīgi novilkdama cimdu, lai parādītu savu mazo, pievilcīgo rociņu.
— Es teicu, ka jūs neredzējis, zinu, kas jūs esat, un varu pateikt, ka jūs mīlu.
— Tātad jūs jau iepriekš varējāt pateik, ka tieši mani jūs gribējāt sagaidīt?
— Ja ne prāts, tad sirds būtu to pateikusi.
— Jūs mani pazīstat?
— Jā.
— Savādi, ka jūs, tik tikko no provinces iebraucis, jau pazīstat Parīzes dāmas.
— Pagaidām es pazīstu tikai vienu.
— Mani?
— Jā.
— Kā jūs mani pazināt?
— No jūsu balss, jūsu vingruma un skaistuma.
— Varbūt no balss, ko neprotu pārmainīt. No vingruma? Es to pieņemu par komplimentu. No skaistuma? Par to vēl jāšaubas.
— Kāpēc?
— Jūs taču mani vēl neesat redzējis.
— Es jūs redzēju tanī dienā, kad jūs ievedu Parīzē, kad jūs atradāties man tik tuvu, ka jūsu krūtis skāra manu plecu, kad jūsu elpa dedzināja manu kaklu.
Ernotons gribēja satvert nepazīstamās roku, kuru viņa tūlīt paslēpa.
— Dārgais, — viņa izdvesa. — Es esmu izdarījusi briesmīgu muļķību.
— Kādu?
— Kādu! Jūs sakāt, ka mani pazīstat, un jautājat, kādu muļķību es esmu izdarījusi.
— O, jūsu priekšā es esmu pārāk niecīgs, jūsu augstība.
— Dieva dēļ, cietiet klusu, monsieur… Kas jums?
— Ko es esmu noziedzies? — izbiedētais Ernotons vaicāja.
— Jūs mani redzat maskā un…
— Un?
— Un, ja es uzlieku masku, tad gribēju palikt nepazīta, bet jūs mani saucat par augstību. Paveriet labāk logu un izkliedziēt manu vārdu visai ielai.
O, piedodiet, piedodiet! — Ernotons lūgdams nokrita ceļos. — Es ticēju, ka šīs sienas klusēs.
— Jūs esat pārāk uzticīgs.
— Madame, es esmu iemīlējies!
— Un esat pārliecināts, ka arī es jūs mīlēšu?
Apvainotais Ernotons piecēlās.
— Nē, — viņš atbildēja.
— Ko tad jūs domājat?
— Ka jums ir sakāms kaut kas svarīgs, ka jūs negribējāt mani pieņemt ne Gīzu pilī, ne Belesbates viesnīcā, bet izvēlējaties slepenu namiņu šajā nomalē.
— Ko es jums teikšu?
Viņas balsī pazibēja nemiers.
— Kā lai es zinu? Varbūt kaut ko par Majēnas hercogu?
— Tam man ir sūtņi, mīļais monsieur, kas rītvakar man pateiks daudz vairāk par jums, jo vakar jūs teicāt, ka neko vairāk nezināt.
— Varbūt, ka jūs gribējāt iztaujāt par vakarnakts notikumu?
— Kas par notikumu? Ko jūs runājat? — viņa ievaicājās, krūtīm līksmi drebot.
— Par Lotringas muižnieku sagūstīšanu.
— Lotringas muižnieki ir apcietināti?
— Divpadsmit cilvēki, kas nejauši bija nokļuvuši uz Vensenas ceļa.
— Kas ved arī uz Skazonu, kur, šķiet, stāv Gīza karaspēks. Jūs kā galminieks varēsit man tiešām pastāstīt, kāpēc šos muižniekus apcietināja.
— Es — galminieks?
— Bez Šaubām. E^ to noskaidroju. Kur jūs esat dzimis?
— Ažānā.
— Man liekas, ka Ažāna ir Gaskoņā.
— Laikam gan.
— Tagad jūs sapratīsit, ka, redzot jūs Salseda sodīšanas dienā pie Svētā Antuāna vārtiem, es atceros jūsu auguma daiļumu?
Ernotons nosarka un nopūtās.
— Bet kad jūs atnesāt Majēnas hercoga vēstuli, jūs man likāties manā gaumē!
— Augstais Dievs! Jūs mani izzobojat!
— Nē, — viņa pārtrauca, pirmo reizi pavērsdama pret Ernotonu aiz maskas kvēlojošās acis, kamēr straujā kustība tikko elpojošajam jauneklim parādīja visu šīs sievietes auguma līniju saldkaislo burvību.
— Mans Dievs!
— Vai tad jūs neatzināties, ka mīlat mani?
— Kad es atzinos, es nezināju, kas jūs esat, bet tagad, ceļos nometies, esmu gatavs lūgt piedošanu.
— Tagad jūs sākat muļķoties, — viņa nepacietīgi iesaucās.
Ernotons nokrita ceļos.
— Runājat, kundze, runājat! Sakāt, ka tas nav joks, bet patiesība.
— Jūs esat manā gaumē, — viņa rūgti atbildēja Ernotonam un sakārtoja ģērba krokas. — Es nemīlu atteikties no savām iegribām, bet nemīlu arī maldīties. Ja mēs būtu līdzīgi, viss norisinātos daudz ērtāk, bet tagad mums jānorunā, kā savādāk satikties. Tagad jūs zināt visu. Esat manis cienīgs, tas ir viss, ko es prasu.
Ernotons kaisa solījumu dedzībā.
— Neuzbudinājāties, monsieur Šarmēn, neuzbudinājāties, — nesaprotamā sieviete aizrādīja. — Varbūt, ka man patika tikai jūsu vārds. Esmu pārliecināta, ka mana aizrautība par jums nebūs ilga. Es nemīlu arī iedomīgus vīriešus. Es cienu padevīgus cilvēkus. Atcerieties to visu, skaisto jaunekli.
Ernotons bija zaudējis prātu: šie augstsirdīgie vārdi, maigie un kaisles pilnie mājieni, ievērojamās sievietes laipnība viņu reibināja un baidīja.
Viņš atsēdās blakus skaistajai un lepnajai sievietei, kas nepretojās, un izstiepa roku, lai pabāztu to zem spilvena, uz kura gulēja dižciltīgā.
— Liekas, jūs mani nesapratāt, monsieur, — viņa aizrādīja. — Es nemīlu vaļības. Kādreiz droši vien es jums atļaušu saukt mani par savējo, bet tagad es jums šīs tiesības vēl neesmu devusi.
Ernotons piecēlās bāls un saskaities.
— Atvainojiet, kundze, — viņš sacīja, — liekas, ka es protu tikai muļķības. Protams, es vēl nezinu Parīzes paražas. Pie mums, divi simti ljē no šejienes, ja sieviete saka: mīlu, — tad viņa ari nekā neliedz. Viņa vīrieti nepazemo. Jums tiesības to darīt kā parīzietei un princesei. Es saprotu.
Sieviete gulēdama klusēja. Viņa novēroja, vai jaunekļa īgnums pārvērtīsies īstās dusmās.
— Liekas, jūs skaistaties? — viņa lepni ievaicājās.
— Jā, kundze, bat pret savu gribu. Es jūs patiesi mīlu. Man vajadzīga jūsu sirds, un es sev nekad nepiedošu, ka esmu bijis uzmācīgs. Runājiet. Būšu arvien pakalpīgs.
— Nekad nekā nevajag pārspīlēt, monsieur Šarmēn. Tagad jūs esat salts kā ledus, bet nupat kvēlojāt kā liesma. Nekad nesakiet sievietei, ka gribat viņu, ka gribēsit, bet sakiet viņai tādu mīlu, kā sieviete to vēlas.
— Klausos, kundze.
— Rimstieties. Es negribu tēlot karalieni. Ņemiet manu roku, vienkāršas sievietes roku.
Ernotons godbijīgi satvēra skaisto roku.
— Ko jūs darāt? — hercogiene jautāja.
— Es?
— Kāpēc jūs neskūpstāt? Jūs esat prātu zaudējis. Vai jūs gribat, lai kļūstu nepacietīga?
— Bet jūs tikko…
— Tad es atņēmu, bet tagad…
— Tagad?
— Tagad es dodu.
Ernotons roku cienīgi noskūpstīja.
— Muļķis!
— Jūs pati esat vainīga. Jūs man liekat krist galējībās. Bailes nonāvē kaisli. Es jūs dievināšu, bet nemīlēšu un neuzticēšos.
— Es to nemaz nevēlos. Tad jūs būtu bēdīgs mīļākais. Palieciet Ernotons de Šarmēns. Es esmu niķīga. Goda vārds! Vai jūs pats neteicāt, ka es esot skaista? Katrai skaistai sievietei ir savi niķi. Cieniet tās, nebaidieties no manis, un kad es pārāk dedzīgajam Ernotonam aizrādīšu būt aukstasinīgākam, tad to nojaušiet manās acīs.
Viņa piecēlās.
Jauneklis uztvēra viņu savās skavās, un hercogienes maska pieskārās Ernotona lūpām. Bet viņa savus vārdus attaisnoja, jo cauri maskai viņas acis dzirkstīja drūmus negaisa zibeņus.
Ernotons atlaida rokas un viņa straujums norima.
— Labi, — sacīja hercogiene, — mēs vēl redzēsimies. Tiešām, jūs man patīkat, monsieur Šarmēn.
Ernotons palocījās.
— Kad jūs esat brīvs? — viņa nevērīgi jautāja.
— Ļoti reti, kundze.
— Jā, dienests ļoti nogurdina.
— Kāds dienests?
— Jūs taču esat Viņa Majestates gvards?
— Es kalpoju muižnieku vadā.
— Liekas, tie visi ir gaskonieši?
— Visi.
— Cik viņu ir? Man teica, bet es piemirsu.
— Četrdesmit pieci.
— Savāds skaits! Vai ar nodomu?
— Liekas, ka gadījuma pēc.
— Un jūs sakāt, ka šie četrdesmit pieci karali nekad neatstāj.
— Es to neesmu teicis.
— O, tad es esmu pārklausījusies! Bet jūs teicāt, ka esat ļoti nodarbināts?
— Jā, mēs pavadām karali izbraukumos vai medībās, bet vakaros sargājam Luvru.
— Vakarā?
— Jā, kundze.
— Katru vakaru?
— Gandrīz katru.
— Un ja nu jūs visi šovakar nebūtu atnākuši, es nekā nezinātu, un domātu, ka esmu pieķerta.
— O, kundze, jūsu dēļ esmu gatavs darīt visu!
— Veltīgs darbs! Es to nevēlos. Dariet savu darbu. Es esmu brīva un par visu parūpēšos. Bet kāpēc jūs šovakar esat brīvs? — viņa pasmaidīja.
— Šovakar es pats gribēju lūgt mūsu kapteinim Luanjakam atļauju aiziet, kad atlaida visus četrdesmit piecus.
— Ar ko tāda labvēlība?
— Liekas, atmaksa par nogurdinošo dienestu vakar Vensenā.
— O! — hercogiene bezrūpīgi iesaucās. — Klausieties, Šarmēn, — viņa maigi turpināja, ka jaunekļa sirds noreiba siltā priekā, — kafru reizi, kad esat brīvs, paziņojiet to šīs viesnīcas saimniecei. Kāds mans cilvēks zīmīti paņems.
Hercogiene ar roku aizskāra Ernotona plecu.
— Jūs esat pārāk laba, kundze!
— Klausieties, — viņa sacīja. — Kas tas par troksni?
No apakšējā stāva tiešām atskanēja piešu šķindoņa, vārtu durvju troksnis un dobja balsu kņada.
Ernotons paskatījās pa durvīm priekšistabā un paklausījies sacīja:
— Mani biedri atnākuši pakavēt laiku.
— Bet kāpēc tieši šai viesnīcā?
— Tāpēc, ka viesnīcā «Drošsirdīgais bruņinieks" viņi Parīzē pirmo reizi satikās, tāpēc, ka viņi iemīļojuši maitre Furnišāna vīnu un cepumus, un varbūt arī viņa kundzes tornīšus.
— O! — hercogiene viltīgi pasmaidīja, — jūs par šiem tornīšiem runājat kā piedzīvojis cilvēks.
— Es še esmu pirmo reizi. Bet jūs…
— Es tos izvēlējos apkārtnes vientulības dēļ. Mans Dievs, jūsu biedri ir pārāk trokšņaini!
Gaskoniešu saceltā kņada tiešām pārvērtās elles troksni.
Pēkšņi uz tornīša trepēm atskanēja Furnišāna kundzes balss:
— Monsieur Sentmalēn! Monsieur Sentmalēn!
— Kas ir? — atbildēja jauneklis.
— Neejat augšā, monsieur Sentmalēn, lūdzu neejiet augšā!
— Kāpēc ne? Vai šovakar visa jūsu viesnīca nepieder mums, mīļā Furnišāna kundze?
— Visa viesnīca, bet ne tornīši.
— Jauka atbilde! Arī tornīši pieder namam! — atskanēja vairākas balsis, starp kņrām Ernotons pazina arī Perduka de Pinkornē un Eistahija Miroduksa bal$i.
— Nē, nē! Tornīši pieder man! — Furnišāna kundze turpināja. — Netraucējiet to iemītniekus.
— Arī es esmu tornītī un jūs tagad mani traucējat.
— Sentmalēns! — Ernotons nemierīgi izdvesa, pazīdams šā cilvēka vaļību.
— Dieva dēļ! — Furnišāna kundze lūdzās, — neejiet tur!
— Furnišāna kundze, — sacīja Sentmalēns, — tagad ir pusnakts, visām ugunīm pulkstens deviņos jābūt nodzēstām, bet jūsu tornītī es redzu uguni. Šos noteikumus var pārkāpt vienīgi karaļa necienītāji. Es gribu tos redzēt!
Sentmalēns turpināja virzīties uz priekšu. Viņu pavadīja daudzi gaskonieši.
— Mans Dievs! — iesaucās hercogiene. — Mans Dievs! Mans Dievs! Monsieur Šarmēn, vai šie cilvēki tiešām iedrošināsies ienākt!
— Ja viņi arī iedrošināsies, tad es esmu šeit. Nebaidieties.
— O, viņi atlauž durvis!
Sentmalēns vairs negribēja atkāpties. Viņš trieca kāju plānajās durvis, kas sašķīda divās daļās.
Furnišāna kundze nekad nebija domājusi, ka viņas mīlas ligzdas piedzīvos tik nelūgtus viesus.