Kad priekšistabā Sentmalēns izlauza durvis, Ernotons vispirms steidzās nodzēst sveci, kas apgaismoja tornīti.
Šī piesardzība noderēja tikai uz mirkli un hercogieni neapmierināja. Par laimi vai nelaimi Furnišāna kundze izmantoja pēdējo līdzekli un sāka kliegt:
— Monsieur Sentmalēn, es jūs brīdinu, ka jūs traucēsit savus draugus.
— Mēs viņiem parādīsim savas draugu jūtas, — iereibušais Pinkornē atbildēja un grīļodamies sekoja Sentmalēnam.
— Vai šos draugus nevar aplūkot? — jautāja Sentmalēns/
— Protams, aplūkosim! — citi piebilda.
Labā saimniece izspiedās cauri pūlim un tā vadonim pačukstēja Ernotona vārdu.
— Ernotons! — skali iesaucās Sentmalēns, kam šis vārds bija kā eļļa ugunī. — Ernotons! Neiespējami!
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka Ernotons ir svētulības un kautrības paraugs. Nē, nē, jūs maldāties, Furnišāna kundze.
Un Sentmalēns tuvojās otrām durvīm, gatavodamies arī tās atlauzt, kad durvis pēkšņi atvērās un uz sliešņa parādījās Ernotons, kura seja nepavisam neatgādināja svētuļus, par kuriem minēja Sentmalēns.
— Kāpēc monsieur Sentmalēns lauž durvis? — viņš jautāja.
— Tas taču ir Ernotons! — Sentmalēns iesaucās. — Es dzirdu viņa balsi, jo viņu pašu tumsā nevaru saskatīt.
— Kāpēc jūs neatbildat? — Ernotons atkārtoja.
Sentmalēns skali iesmējās. Vairāki vīri atkāpās.
— Vai jūs dzirdat, Sentmalēn?
— Ļoti labi.
— Ko jūs vēlaties?
— Noskaidrot, vai jūs tiešām atrodaties šajā mīlas viesnīcā.
— Labi. Tagad jūs to zināt. Ja būs vajadzīgs, jūs varēsit man arī pieskarties. Bet tagad lieciet mani mierā.
— Pie velna! — teica Sentmalēns. — Es nedomāju, ka jūs esat viens.
— Domājiet, ko gribat!
— O, vai jūs tiešām esat viens! — Sentmalēns pūlējās iekļūt tornītī. — Jums nebija uguns! Lieliski!
— Kungi, —Ernotons lepni ieminējās, — es pieļauju, ka jūs esat bijis piedzēries, un piedodu, bet visam ir robežas. Jokus pie malas — ejiet projām!
Sentmalēns klusēja niknās dusmās.
— Un jūs to sakāt, monsieur de Šarmēn!
— Par to nešaubāties. Es varu arī atkārtot. Kungi, aizejiet!
— Vispirms mēs apsveiksim jūsu līdzbiedru.
Sentmalēna draugi atkal sapulcējās ap viņu.
— De Monkrebo, — viņš sauca, — atnesiet sveci!
— De Monkrebo, — aizrādīja Ernotons, — sargieties mani apvainot!
Monkrebo šaubījās.
— Mūs saista zvērests, šarmēns nedrīkst pretoties. Ejiet, Monkrebo!
Monkrebo aizgāja un drīz atgriezās ar sveci, ko gribēja atdot Sentmalēnam.
— Nē, nē, — tas aizrādīja, — turiet pats, man varbūt būs vajadzīgas abas rokas.
Un Sentmalēns devās uz tornīti.
— Šis zobens skars pirmā krūtis, kurš man tuvosies! — Ernotons brīdināja un izvilka zobenu.
Saniknotais Sentmalēns gribēja darīt to pašu, bet nepaguva izvilkt ne pusi zobena, kad uz viņa krūtīm pazibēja Ernotona ieroča asmens, viņš sajuta salto dzelzi un atrāvās kā ievainots vērsis.
Bet Ernotons devās uz priekšu un draudošais zobens atkal skāra Sentmalēna krūtis.
Sentmalēns nobālēja. Ernotons varēja viņu piedurt pie sienas.
Viņš lēni ielika zobenu maksti.
— Par savu nekrietnību jūs pelnāt nāvi, monsieur, — sacīja Ernotons. — Bet mūs tiešām saista zvērests, un es jums neko nedarīšu. Dodiet ceļu, kungi!
Viņš devās uz priekšu.
— Atkāpieties, kungi!
Viņa mājiens bija karalisks.
— Nāciet, kundze, es atbildu par visu!
Uz sliekšņa parādījās aizplīvurojusies dāma un tricēdama satvēra Ernotona roku.
Jauneklis drosmīgi izgāja priekšistabā, kur viņu sagaidīja ziņkārīgie biedri.
Sentmalēns nobālējis un smagi elsdams spiedās pie sienas, sarkdams par apkaunojumu un draudiem svešās dāmas priekšā.
Viņš saprata, ka par pazemojumu ir jāatmaksā.
Kad Ernotons gāja garām, viņš izvilka dūci. Sentmalēns pacēla roku, tēmēja uz Ernotona krūtīm, bet skāra hercogienes kapuces saiti un pārgrieza maskas auklu.
Maska nokrita uz grīdas.
Hercogiene izbailēs iekliedzās. Viņa juta gar kaklu noslīdam dunča asmeni, kas to pat neievainoja.
Ernotons vēl nepaguva attapties, kad Sentmalēns bija jau pacēlis masku un Monkrebo sveces gaismā ielūkojies jaunās sievietes sejā.
— O, tā ir skaistā dāma, ko redzējām nestuvēs! — Sentmalēns rupji iesmējās. — Daudz laimes, Ernoton, jūs nemīlat vilcināties!
Ernotons jau atkal gribēja izvilkt zobenu, kad hercogiene satvēra viņa roku un iečukstēja:
— Nāciet, lūdzu, nāciet, monsieur šarmēn!
— Mēs redzēsimies, Sentmalēn! Un tad jūs izpirksit visas nelietības.
— Labi, labi! Gan mēs savus rēķinus kādreiz nokārtosim.
Šarmēns dzirdēja, bet pat nepagriezās, neviens viņiem vairs netraucēja.
Ernotons pavadīja hercogieni līdz nestuvēm, kuras sargāja divi kalpi.
Hercogiene satvēra Ernotona roku un sacīja:
— Pēc visa notikušā, pēc apvainojuma, ko jūs varonīgi mēģinājāt novērst, šeit mēs vairs nevaram satikties. Uzmeklējiet šajā nomalē kādu namu, ko var nopirkt vai nomāt, un nomierinieties — tnēs drīz vien redzēsimies.
— Vai man tagad ir jāiet? — Ernotons jautāja.
— Vēl ne, monsieur Šarmēn. Sekojiet manām nestuvēm līdz Jaunajam tiltam, jo nelietis var mani vajāt un atklāt manu mītni.
Ernotons paklausīja, bet neviens viņiem nesekoja.
Uz Jaunā tilta hercogiene pastiepa roku pie Ernotona lūpām un sacīja:
— Tagad jūs varat iet!
— Iedrošinos jautāt, kad es jūs atkal redzēšu, madame?
— Cik vien drīz jūs izpildīsit manu pavēli.
— Paļaujieties uz mani!
— Jauki! Ardievu, monsieur Ernoton.
Un hercogiene vēlreiz sniedza roku, ko jauneklis godbijīgi noskūpstīja.
— Savādi, — Šarmēns atgriezdamies prātoja. — Es šai sievietei patiku, bet viņa nemaz neuztraucās, ka Sentmalēns varētu mani nonāvēt.
Viņš paraustīja plecus.
— Tas tāpēc, ka viņa bija ļoti uztraukusies.
Bet šī atziņa nemazināja apvainojuma sajūtu. Viņš devās uz viesnīcu, lai neizrādītu, ka viņš bīstas no ķildas sekām.
Viņš nolēma pārkāpt visus zvērestus un nogalināt Sentmalēnu pēc pirmās kustības vai mājiena.
Viņu satrauca mīla un patmīļa, un viņš bija gatavs cīnīties ar desmit cilvēkiem.
Furnišāna kundze sagaidīja viņu durvīs. Viņa apskāva jaunekļa kaklu un sāka lūgt piedošanu, kaut gan viņas vīrs mēģināja pārliecināt, ka viņa nevienu nav apvainojusi, tāpēc arī nav jālūdz piedošana.
Šarmēns nomierināja Furnišāna kundzi. Viesnīcas «Drošsirdīgais bruņinieks" saimniece bija diezgan skaista, lai viņai nestu mazu upuri.
Ernotona biedri pie vakariņu galda pārrunāja notikumu. Valdīja dažādas domas.
— Es domāju, ka Sentmalēns ir vainīgs, — sacīja Hektors de Birāns, — un ja es būtu Ernotons, tad Sentmalēns gan nesēdētu pie galda, bet gulētu zem tā.
Sentmalēns pacēla galvu un paskatījās uz Birānu.
— Es savus vārdus neatsaukšu. Lūk, pie durvīm stāv cilvēks, kas domā tāpat.
Visi pavērsās pret durvīm, kur uz sliekšņa ieraudzīja bālo Šarmēnu.
Ieraugot šo rēgu, ikviens nodrebēja.
Ernotons pārkāpa slieksni, kā statuja nokāpj no pjedestāla, un devās tieši pie Sentmalēna.
— Šurp, Ernoton! Šurp, Šarmēn! Man blakus ir tukša vieta!
— Pateicos, kungi, — jauneklis atbildēja. — Es gribu sēdēt blakus Sentmalēnam.
Sentmalēns piecēlās. Visu acis pievērsās viņam.
— Es dodu jums savu vietu, monsieur, — viņš sacīja. — Es lūdzu piedot, godīgi un atklāti lūdzu piedot manu nekrietno uzvešanos. Es biju piedzēris, kā jūs aizrādījāt. Piedodiet!
Šī atzīšanās Ernotonu neapmierināja, kaut gan visi četrdesmit pieci vīri dziļā klusumā uzmanīgi tvēra katru vārdu.
Kad Sentmalēns bija beidzis, atskanēja līksmi kliedzieni, kas norādīja, ka Ernotonam jābūt apmierinātam, jo viņš bija guvis pilnīgu atmaksu.
Saprāts spieda klusēt. Bet viņš arī saprata, ka no Sentmalēna arvien jāvairās.
— Šis nelietis tomēr ir drošsirdīgs, — Ernotons sev atzinās. — Ja viņš šoreiz piekāpjas, tad arī viņš ir guvis kādu gandarījumu.
Sentmalēna glāze bija pilna. Viņš piepildīja Ernotona glāzi.
— Mieru, mieru! — kliedza no visām pusēm. — Šarmēna un Sentmalēna izlīgšanai par godu!
Šarmēns izmantoja glāžu šķindoņu un balsu kņadu, smaidīdams palocījās pret Sentmalēnu, lai nenojaustu vārdu nozīmi, un sacīja:
— Monsieur Sentmalēn, jūs jau otro reizi mani apvainojat un nedodat gandarījumu. Sargieties! Trešajā reizē es jūs nogalināšu kā suni.
— Dodu muižnieka goda vārdu, — atbildēja Sentmalēns, — ka jūsu vietā es darītu to pašu!
Un divi nāvīgākie naidnieki saskandināja glāzes kā labākie draugi.