Kamēr viesnīcā «Drošsirdīgais bruņinieks", mieru slēdzot, atskanēja dzīru troksnis, noslēpumainajā namā bija manāma neparasta rosība.
Kalpotājs staigāja no istabas istabā, savākdams sasietās lietas un kravādams tās ceļasomās.
Tad viņš pielādēja pistoli, izmēģināja, vai duncis ir viegli izvelkams no maksts, piestiprināja to pie jostas, kur pievienoja arī pistoli, atslēgu saišķi un lūgšanu grāmato melnā iesējumā.
Pēkšņi bāla un baltā plīvurā ietīstījusies sieviete kā rēgs parādījās uz sliekšņa un maigi skumjā balsī, kas atgādināja putna dziesmu bērzu birzī, sacīja:
— Remi, vai esat gatavs?
— Gatavs, un gaidu tikai jūsu somu.
— Vai jūs domājat, ka visas šis somas varēs novietot uz mūsu zirgiem?
— Domāju gan, bet, ja vajadzīgs, es savējās varu atstāt. Vai tad tur nav viss man vajadzīgais?
— Nē, Remi, nē. Es negribu, lai jums ceļā būtu neērtības. Ak, Remi, kā es steidzos redzēt savu tēvu. Mani moka slepena sajūta, un man šķiet, ka mēs neesam redzējušies veselu mūžību.
— Bet jūs taču redzējāties pirms trim mēnešiem, — Remi aizrādīja.
— Remī, vai jūs kā ārsts neteicāt, ka mans tēvs ilgi nedusmosies?
— Jā, protams, bet tās bija tikai šaubas. Reizēm Dievs večus gluži vai aizmirst.
Abi apklusa.
— Kad jūs pasūtījāt zirgus? — beidzot noslēpumainā sieviete ievaicājās.
— Divos pēc pusnakts.
— Vai pulkstenis jau nosita vienu?
— Jā, kundze.
— Vai iela ir tukša, Remī?
— Tukša.
— Nav pat nelaimīgā jaunekļa?
— Neviena. Remī nopūtās.
— Jūs tik savādi runājat, Remī.
— Tāpēc, ka arī viņš ir apņēmies…
— Ko? — viņa nodrebēja.
— Mūs vairs neredzēt, vismaz pūlēties to darīt.
— Kurp viņš devās?
— Kurp mēs visi dosimies — pie miera.
— Miers ar viņu, — noslēpumainā sieviete noteica saltā balsi, kas skanēja kā kapa zvans, — taču…
— Taču?
— Vai tad viņam šai pasaulē vairs nekas nebija darāms?
— Viņu gaidija mila, ja tā būtu veltīts.
— Vīrietim ar viņa vārdu, stāvokli un bagātību jātic nākotnei.
— Vai jūs ticat nākotnei, madame? Jūs, kurai viņu ne par vārdu, ne gadiem, ne bagātību nav ko apskaust?
Nepazīstamās acīs iemirdzējās ļauna uguns.
— Jā, Remī, — viņa atbildēja, — es ceru… Viņa apklusa.
— Vai tas nav zirga pakavu troksnis?
— Jā, liekas gan.
— Varbūt tas ir mūsu vedējs?
— Varbūt. Bet viņš ir ieradies pārāk agri.
— Apstājas pie mūsu vārtiem, Remī.
— Tiešām.
Remī steidzīgi nokāpa lejā un uz nepacietīgo klauvēšanu jautāja:
— Kas tur ir?
— Es, — atbildēja skarba balss. — Grandšamps, barona viesmīlis.
— Mans Dievs! Jūs, Grandšamp, Parīzē! Pagaidiet, es atvēršu. Runājiet klusāk!
Un viņš atvēra durvis.
— No kurienes jūs ieradāties? — Remī pusbalsī jautāja.
— No Meridoras.
— No Meridoras?
— Jā, mīļo Remī.
— Nāciet iekšā, nāciet iekšā! Mans Dievs!
— Remī, vai ir ieradies vedējs? — augšā atskanēja sievietes balss.
— Nē, kundze, tas nav viņš.
Sieviete devās lejā.
— Kas tas? — viņa iesaucās. — Grandšamps!
— Es, kundze, — vecis skumji atbildēja.
— Tu, Grandšamp! Mans Dievs! Sajūta mani nav vīlusi! Mans tēvs ir miris!
— Jā, kundze, — viesmīlis atbildēja. — Meridora ir palikusi bez saimnieka.
Viņa triecienu pārcieta bāla, bet nekustīga un cieta.
Remī piegāja pie viņas un satvēra sievietes roku.
— Kā viņš mira? — viņa jautāja. — Pastāstiet!
— Pirms astoņām dienām baronam uznāca trešā triekas lēkme. Viņš tikai varēja izdvest jūsu vārdu… Naktī viņš jau bija miris.
Diāna pamāja vecajam kalpam, tad klusi aizgāja uz savu istabu.
— Beidzot viņa ir brīva! — Remī izdvesa. — Iesim, Grandšamp, iesim.
Diānas istaba bija pirmajā stāvā, aiz kabineta, kura logi atradās ielas pusē, bet šīs istabas vienīgais mazais lodziņš atradās pret pagalmu.
Mēbeļu bija daudz, bet tās izskatījās drūmas. Ararā austās tapetes tēloja Kristus ciešanu stāstu.
Ozolkokā griezta svētbilde, līdzīgs soliņš, uz kura nomesties ceļos, grebumiem rotāta gulta un Birges tepiķi bija viss istabas greznums.
Nebija nevienas puķes, ne dārgumu, ne zeltījuma. Zeltu un sudrabu atvietoja koks un vienkārša dzelzs. Pie sienas atradās vīrieša ģīmetne, uz kuras krita gaisma no loga iepretim pagalmam.
Diāna nometās ģīmetnes priekšā ceļos. Sirdī viņai smeldza, bet acis palika sausas.
Gleznotājs bija attēlojis gadus 28 vai 30 vecu jaunekli, kas zvilnēja gultā. No viņa puskailām krūtīm sūcās asinis. Labā roka karājās ievainota, taču vēl turēja zobena rokturi. Viņa acis jau atgādināja mironi. Viņa sejai bija tā izteiksme, kāda ir āriešiem, kad tie atstāj dzīvi, lai aizietu mūžībā.
Diāna izstiepa pret ģīmetni rokas kā pret debesu tēlu un sacīja:
— Lūdzu, pagaidi, kaut gan tava dvēsele alkst atriebības. Pie tava līķa es zvērēju atriebt nāvi ar nāvi. Bet es nedrīkstēju kļūt tēva slepkava. Tu dzirdēji, vienīgais cilvēks, ko es mīlēju, tu dzirdēji: tagad es esmu brīva! Visas saites ar zemi ir sarautas. Es piederu tikai tev. Nost segas, tumsu, slēptuves! Tagad es varu brīvi rīkoties, jo neviena aiz sevis uz zemes neatstāju, un man ir tiesības no tās aiziet.
Viņa piecēlās uz viena ceļa un noskūpstīja roku, kura, kā likās, karājās ārā no rāmja.
— Piedod manas sausās acis. Savas asaras es izraudāju pie tava kapa, acis, kuras tu tā mīlēji, ir izsīkušas. Drīz vien mēs būsim kopā.
Diāna godbijīgi piecēlās un apsēdās uz ozolkoka soliņa. Viņa nogrima drūmās domās.
— Remī, — beidzot viņa iesaucās.
Uzticamais kalps tūlīt ieradās.
— Vienīgais draugs, — sacīja Diāna, — nu mums jāšķiras.
— Kāpēc, madame?
— Jā, Remī. Atriebība no tālienes man šķita liela un cēla. No" tālienes daudz kas šķiet liels un cēls. Remī, es negribu sapostīt nevainīgu dzīvi. Atstāj mani, draugs!
Remī klausījās grāfieni de Monsoro drūms, gandrīz vai lepns.
— Madame, — viņš sacīja, — jūs nerunājat ar sirmgalvi! Es esmu divdesmit sešus gadus vecs, manī kaist dzīvības spēks. Ja es, no kapenēm izrauts līķis, vēl dzīvoju, tad tikai kāda drausmīga darba īstenošanai. Nenoraidiet mani. Es jums visur sekošu. Es jums palīdzēšu. Bet ja jūs mani padzīsit…
— Jūs padzīt! — jaunā sieviete iesaucās.— Ko jūs runājat, Remī!
— Tad es zinu, ko darīt, — jauneklis turpināja.— Tad viss beigsies ar diviem dunča dūrieniem. Viens ķers tā sirdi, kuru jūs pazīstat, otrs — manējās krūtis.
— Remī, Remī, tā nerunājiet! Tā dzīve, kuram jūs draudat, pieder man. Es pārāk dārgi esmu par viņu samaksājusi, lai piekāptos. Jūs zināt, kas notika. Un tas nav sapnis, ticiet. Tajā dienā, kad es atnācu nomesties ceļos pie viņa sastingušā līķa…
Un viņa norādīja uz gleznu.
— Tajā dienā, kad es ar lūpām skāru šo brūci, viņa izdvesa: «Atrieb mani, Diāna, atrieb!"
— Madame\
— Remī, tas nebija rēgs. Brūce sacīja to pašu, ko es tev tagad saku: «Atrieb mani, Diāna, atrieb!"
Kalpotājs klusēja.
— Tātad tu to nedrīksti.
— Klausos, madame. Arī es esmu tāpat miris kā viņš. Kas gan pavēlēja mani uzmeklēt starp līķiem istabā? Jūs. Kas izdziedēja manas brūces? Jūs. Kas mani paslēpa. Jūs, tikai jūs..Es jums klausīšu visur, tikai par šķiršanos ne.
— Jums taisnība, Remī, mēs nešķirsimies.
Remī norādīja uz ģīmetni.
— Bet atcerieties, kundze, — viņš strauji sacīja, — ka viņu nogalināja aiz nodevības, ar nodevību arī jāatriebj. O, jūs vēl nezināt, ka tajā naktī es atklāju noslēpumu — Mediči indi, florencieša Renē indi, ko sauc Aqua to fana.
— Vai tiešām?
— Nāciet, madame, nāciet palūkoties!
— Bet Grandšamps gaida! Ko gan viņš teiks, mūs vairs neatradis? Tu gan gribi vest mani lejā.
— Nabaga vecais ir nojājis sešdesmit ljē, madame. Nogurums viņu salauza, un viņš apgūlās manā gultā. Iesim.
Diāna sekoja Remī.