Remī iegāja blakusistabā, piespieda grīdā kādu slepenu atsperi un atvēra lūku.
Aiz durvīm varēja saskatīt šauras, melnas kāpnes. Remī pasniedza Diānai roku, un abi sāka kāpt lejup.
Kāpņu divdesmit pakāpieni noveda viņus melnā un mitrā pagrabā, kurā mēbeļu vietā bija krāsns ar lielu kuldu, četrstūrains galds, divi niedru krēsli un daudzas glāzes un burkas.
Šo drūmo mītni apdzīvoja vienīgi kaza un daži putni, bet tie drīzāk līdzinājās jēgiem.
Krāsnī kvēloja gaistošas liesmas. Pa caurumu sienā izplūda biezi melni dūmi.
No kuldā novietotā trauka lēni atdalījās dzeltens šķidrums, kas pilēja baltā stikla burkā.
Diāna pie savādās ierīces apstājās bez bailēm un izbrīna. Likās, ka šo sievieti vairs nekas nevarēja iespaidot.
Remī aizdedzināja spuldzi, kas dega ar zilganu gaismu.
Tad viņš piegāja pie akas, kas bija izrakta pagraba klonā un ne ar ko nebija iežogota, garā virvē piesēja spaini un nolaida ūdenī. Pēc brīža Remī izvilka spaini ar ļoti dzidru ūdeni.
— Nāciet šurp, madame, — Remī aicināja.
Diāna pienāca.
Remī spainī iepilināja vienu pili šķidruma no stikla caurules, un mirklī viss ūdens kļuva dzeltens. Tad krāsa izgaisa, un pēc desmit minūtēm ūdens atkal bija pavisam skaidrs.
Remī paskatījās uz Diānu.
— Kas ir? — viņa ievaicājās.
— Pamērcējiet šai šķidrumā puķi, cimdu, mutautiņu, ziepes, ielejiet traukā, no kura ņem ūdeni zobu skalošanai, roku vai sejas mazgāšanai, un jūs redzēsit, ko redzējāt karaļa Kārļa IX galmā: puķe nosmaks savā smaržā, cimds nošudēs pieskaroties, ziepes nonāvēs, iekļūstot porās. Uzpiliniet šķidrumu svecei vai lampai: pēc pusstundas sveces vai lampas koķvilnas deglis izdvesīs nāvi, lai pēc tam degtu tikpat nevainīgi kā citas.
— Vai jūs esat par to pārliecināts, Remī? — Diāna jautāja.
— Es izdarīju mēģinājumus. Lūk, šie putni, kas negrib ne ēst, ne gulēt. Lūk, šī nedzīvā kaza. Viņi visi ir saindēti.
— Labi! Kad pienāks laiks, mēs izvēlēsimies ziedus, cimdus, lampas vai ziepes. Vai šo šķidrumu metodē traukā var turēt?
— Tas trauku saēdīs.
— Bet caurulīte var saplīst?
— Stikls ir pārāk biezs. Bet to var arī apkalt ar zeltu.
— Labi, Remī, — Diāna teica. — Vai esat apmierināts?
Viņa vārgi pasmaidīja, it kā daļu dzīves atguvusi.
— Ļoti, — jauneklis atbildēja. — Sodīt ļaunos…
— Vai dzirdat, Remī, dzirdat?
Un Diāna sāka klausīties.
— Jūs dzirdat troksni?
— Liekas, ka ir atbraukuši mūsu zirgi.
— Varbūt. Bet tagad mums tie vairs nav vajadzīgi.
— Kāpēc? Meridoras vietā mēs dosimies uz Flandriju.
— Saprotu.
Un kalpotāja acīs iemirdzējās prieks, ko varēja salīdzināt vienīgi ar Diānas smaidu.
— Bet Grandšamps? — Diāna piebilda.
— Viņam ir jāatpūšas, viņš paliks Parīzē un pārdos šo namu, kas tagad vairs nav vajadzīgs. Vēl tikai atbrīvosim dzīvniekus un iznicināsim alķīmiķa laboratoriju.
Kad viss bija nokārtots, Remi apmierināts pamāja ar roku, paņēma no savas kundzes stikla cauruli un uzmanīgi izsēja.
Šai mirklī klauvēja pie durvīm.
— Jums taisnība, tie ir mūsējie. Steidzieties viņiem atbildēt, es pa to laiku aizslēgšu lūku.
Diāna paklausīja.
Pie durvīm uz ielas viņa sastapa Grandšampu, kas bija piecēlies, lai atvērtu durvis.
Vecais bija pārsteigts, izdzirdis, ka kundze tik pēkšņi aizbrauc, turklāt neteikdama — kurp.
— Mīļais, es braucu kopā ar Remī izpildīt kādu savu solījumu. Tu nevienam nemini ne vārda, bet par visu klusē.
— Zvēru, kundze, — vecais kalps atbildēja. — Bet vai mēs vēl redzēsimies?
— Protams. Ja ne šajā, tad viņā pasaulē. Jā, Grandšamp, šis nams man vairs nav vajadzīgs. Te būs dokumenti, ar kuriem tu vari to pārdot. Ja neveicas, pamet namu un dodies uz Meridoru.
Viņa pasniedza papīrus.
— Cik es varu prasīt, madame?
— Cik gribi.
— Vai nauda jāaizved uz Meridoru?
— Paturi sev, mans mīļais.
— Tik daudz naudas!
— Protams, tu to esi pelnījis. Bet tagad paliec sveiks, — grāfiene Monsoro atvadījās no Grandšampa, kas ne labprāt gribēja palikt viens. — Lai vedējs pasteidzas.
Tad Diāna iegāja savā istabā, ar dunci izgrieza gleznu no rāmja, satina, ievīstīja zīda drēbē un ielika somā.
Tukšais rāmis vēl krasāk pauda par pārdzīvotajām ciešanām.
Remī paņēma abas somas, vēlreiz paskatījās uz ielu, lai pārliecinātos, ka nav neviena, kā tikai vedējs, palīdzēja savai bālajai kundzei uzkāpt zirgā un pusbalsī sacīja:
— Es domāju, ka šis nams patiesi ir pēdējais, kurā mēs tik ilgi nodzīvojām.
— Priekšpēdējais, Remī, — grāfiene neskanīgi atteica.
— Kas būs pēdējais?
— Kaps, Remī!