Kontrolē pie durvīm vajadzēja uzrādīt kartes vienu daļu, ko virsnieks salīdzināja ar otru.
Gaskonietis ar kailo galvu tuvojās pirmais.
— Jūsu vārds?
— Mans vārds? Virsnieka kungs, tas ierakstīts kartē, kur jūs salasīsit vēl kaut ko citu.
— Zinu gan, raganu dzira! Un kaut es to ari būtu aizmirsis, jūs viņu varētu pateikt, jo mēs taču esam kaimiņi un brālēni.
— Jūsu vārds? Tūkstoš velnu! Vai jums šķiet, ka man šeit ir laiks ar jums no jauna noslēgt draudzību?
— Ir jau labi. Mans vārds ir Perduks de Pinkornē.
— Perduks de Pinkornē, — Luanjaks atkārtoja un skaļi izlasīja karti.
— Perduks de Pinkornē, 1585. gada 26. oktobrī, pulkstens 12 dienā.
— Svētā Antuāna vārti, — piebilda gaskonietis, ar melno pirkstu uz karti norādīdams.
— Ļoti labi! Kārtībā! Ejiet! — atteica Luanjaks, pasteigdamies izvairīties vēl ilgāk sarunāties ar savu brālēnu. — Tagad jūsu kārta! — viņš aizrādīja vīrietim bruņās. — Jūsu karti?
— Kā, monsieur Luanjak, — tas iesaucās, — vai jūs nepazīstat sava jaunības drauga dēlu, kuru jūs desmitām reižu esat šūpojis savā klēpī?
— Nē.
— Pertinaks de Monkrebo. Vai jūs to nepazīstat?
— Dienestā es nevienu nepazīstu, monsieur. Jūsu karti?
Jauneklis bruņās pasniedza savu karti.
— Pertinaks de Monkrebo, 26. oktobrī, pulkstens 12, Svētā Antuāna vārti. Ejiet!
Tuvojās trešais gaskonietis ar sievu un bērniem.
— Jūsu karti?
Viņa paklausīgā roka tūlīt tvēra kazādas somā, kas tam karājās pie labajiem sāniem. Bet viņš meklēja velti. Bērna apgrūtināts, ko viņš turēja rokās, tas nevarēja karti atrast.
— Kāda velna dēļ jūs maisāties ar bērnu, jūs taču redzat, ka viņš traucē?
— Tas ir mans dēls Seipio, monsieur Luanjak.
— Tad nolieciet savu dēlu zemē!
Gaskonietis paklausīja. Bērns sāka raudāt.
- Tātad jūs esat precējies?
— Jā, virsnieka kungs.
— Divdesmit gadus vecs?
— Piļe mums precas ļoti jauni, monsieur Luanjak. Jūs taču arī apprecējāties astoņpadsmit gadus vecs.
— Jauki, atkal viens, kas mani pazīst, — Luanjaks noņurdēja.
Pa to laiku bija pienākusi sieva ar abiem bērniem.
— Kāpēc viņš nevar būt precējies? — viņa jautāja, izsliedamās un no saulē iedegušās pieres melnās, ceļa putekļos pieputējušās matu cirtas atbīdīdama. — Vai Parīzē vairs nemēdz precēties? Jā, viņš ir precējies, un te ir vēl divi bērni, kuri viņu sauc par tēvu.
— Jā, tie ir manas sievas dēli, monsieur Luanjak, kā arī tas prāvākais jauneklis aizmugurē. Nāc šurp, Militor, un apsveic monsieur Luanjaku.
Sešpadsmit vai septiņpadsmit gadus vecs spēcīgs un drausmīgs puisis, kas ar savām acim un degunu atgādināja vanagu, rokas aiz bifeļādas jostas aizbāzis, pienāca tuvāk. Viņš bija tērpies labā vilnas kamzoli un kalnu kazu ādas biksēs, virs viņa nekautrīgajām un juteklīgajām lūpām melnoja mazas pūkas.
— Tas ir mans padēls Militors, monsieur Luanjak, manas sievas vecākais dēls. Paklanies, Militor!
Rokas no jostas neizvilcis, Militors viegli palocījās.
— Dieva dēļ, mans kungs, jūsu karti! — Luanjaks nepacietībā iesaucās.
— Nāc palīgā, Lardij, - nosarkušais gaskonietis aicināja sievu.
Lardija atbrīvojās no rokām, kas tvērās pie viņas svārkiem, un pati
mēģināja pārmeklēt vīra somu un kabatas.
— Mēs būsim to pazaudējuši, — viņa noteica.
— Tad es pavēlēšu jūs apcietināt, - Luanjaks paskaidroja.
Gaskonietis nobāla un mēģināja aizrādīt:
— Mani sauc par Eistahiju Miroduku, mani pazīst monsieur Sentmalēns, mans brālēns.
— O, jūs esat Sentmalēna radinieks… — Luanjaks mazliet nomierinājās. — Tiešām, jūs visi esat cits cita radinieki. Pameklējiet vēlreiz sekmīgāk!
— Lardij, palūko bērnu drēbēs, — dusmu un nemiera satrauktais Eistahijs aizrādīja.
Lardija nometās ceļos pie neliela sainīša un ņurdēdama sāka to pārmeklēt.
Jaunais Seipio turpināja brēkt, un šo izdevību izmantoja viņa pusbrālis, piebāzdams tam pilnu muti ar smiltīm.
Militors nekustējās. Likās, ka ģimenes rūpes viņu nemaz neaizskāra.
— Hei, ko es redzu uz puiša piedurknes? — Luanjaks pēkšņi iesaucās.
— Jā, jā, tur jau tā ir! — Eistahijs gavilēja. — Tā ir Lardijas izdoma: viņa piešuva karti pie Militora piedurknes.
— Lai arī viņš kaut ko panes, — Luanjaks zobojās. — Un šis lielais teļš ne rokas nevar pakustināt, lai nebūtu jājūt to svars.
Militora lūpas dusmās nobāla, bet viņa seja piesarka tumši sārta.
— Teļam nav roku, — viņš, acīm dzirkstot, ļauni norūca. — Viņam ir nagi, kā visiem maniem paziņām.
— Mierā! — Eistahijs pavēlēja. — Tu taču redzi, Militor, ka monsieur Luanjaks jokodamies mūs tikai pagodina.
— Pie velna, es nejokoju, — Luanjaks atbildēja. — šim lielajam puisim vajadzēja saprast manus vārdus gluži pareizi. Ja viņš būtu mans padēls, es tam liktu nest māti, brāli un saiņus, un arī pats vēl uzsēstos mugurā un pagarinātu viņa ausis, lai pierādītu, ka viņš tiešām ir tikai ēzelis.
Uzbudinājumu, kas šiem vārdiem sekoja, izkliedēja Lardija, pasniegdama virsniekam karti. Monsieur Luanjaks to paņēma un lasīja:
— Eistahijs de Miroduks, 26. oktobri, pulkstens 12, Svētā Antuāna vārti.
— Ejiet, - viņš sacija, - un pielūkojiet, ka nepazaudējat kādu savu mērkaķi.
Eistahijs Miroduks paņēma atkal mazo Seipio rokā. Lardija atkal pieķērās viņa jostai. Abi bērni tāpat satvēra mātes svārkus. Šo pulciņu noslēdza klusais Militors.
— Pie velna! — norūca Luanjaks, nolūkodamies Eistahijā Mirodukā un viņa piederīgajos. — Monsieur Epernons gan savācis kareivju izdzimumus.
Tad viņš atgriezās un uzsauca ceturtajam:
— Tagad jūsu kārta!
Ceturtais un piektais, abi raksturīgi gaskoniešu tipi, kas saucās Šalabrs un Sentkaputels, pārbaudi izturēja bez grūtībām.
Vēl palika sestais, kas, pāža aizrādījumam paklausīdams, bija nokāpis no zirga un pasniedza Luanjakam savu karti uz Ernotona šarmēna vārda.
Kamēr Luanjaks pārbaudīja karti, pāžs, kas ari bija nokāpis no zirga, seju slēpdams, nodarbojās ar pavadas sakārtošanu.
— Vai pāžs pieder jums? - jautāja Luanjaks, ar pirkstu uz jaunekli norādīdams.
— Jūs taču redzat, kapteiņa kungs, ka viņš sakārto mana zirga iemauktus, - atbildēja Ernotons, nevēlēdamies ne melot, ne nodot.
— Ejiet, - atteica Luanjaks, kas ļoti uzmanīgi aplūkoja šarmēnu, kura seja un izturēšanās viņam izlikās daudz savādāka nekā pārējiem.
— Tas ir vismaz ciešams, — viņš nomurmināja.
Ernotons atkal uzkāpa zirgā. Viņa pāžs bija jau pasteidzies pievienoties citiem.
— Atveriet vārtus, — sauca Luanjaks, — un ielaidiet šos sešus cilvēkus ar viņu pavadoņiem.
— Uz priekšu, ātri! — pāžs pavēlēja.
Ernotons vēlreiz padevās varai, ko viņam iedvesa savādais radījums, un kad vārti bija atvērti, piespieda zirgam piešus un pāža pavadībā ieaulekšoja Svētā Antuāna priekšpilsētā.
Luanjaks pavēlēja aiz sešiem izvēlētajiem vārtus atkal aizslēgt. Pūlī atskanēja skaļa kurnēšana. Pēc vajadzīgo dokumentu iegūšanas viņi tāpat bija cerējuši iekļūt pilsētā un tagad jutās nepatīkami vīlušies.
Maitre Mitons, kas pēc nogurdinoša skrējiena klajumā pamazām bija atguvis drosmi un uzmanīgi atkal bija atvilcies savā agrākajā vietā, iedrošinājās žēloties par kareivju patvaļu.
Friāra tēvs, kuram bija laimējies atrast sievu un kurš viņas aizsardzībā tagad jutās pilnīgā drošībā, atstāstīja savai laulātajai draudzenei dienas jaunākos notikumus, tos, protams, padaridams daudz krāsainākus.
Jātnieki, no kuriem vienu mazais pāžs bija nosaucis par Majenvilu, aizjāja, cerēdami apiet ielenkuma joslu un atrast kādu spraugu, pa kuru
iekļūt pilsētā, domādami, ka pie vieniem vai otriem vārtiem varētu vairāk laimēties.
Nojautis, ka no jātnieku, pilsoņu un zemnieku sarunām vairāk nekā neiegūs, Roberts Brikē lēni tuvojās nelielai mājelei, kura vārtu sargam noderēja par mājokli un kuru apgaismoja divi logi, no kuriem viens atradās pret Parizi, otrs — pret klaju lauku.
Tiklīdz viņš bija apstājies savā jaunajā sargvietā, tā atauļoja kāds virs, nolēca no zirga, iesteidzās mājelē un drīz vien parādījās pie loga.
— Te es esmu, monsieur Luanjak, — viņš sacīja.
— Labi. No kurienes jūs jājat?
— No Svētā Viktora vārtiem.
— Jūsu saraksts?
— Pieci.
— Kur kartes?
— Lūdzu!
Luanjaks paņēma kartes, pārskatīja un uzrakstīja uz savas šīfera tāfeles skaitli pieci.
5
4
6
5
3 8
4 4
6 45
Tikpat ātri atsteidzās vēl septiņi sūtņi, un beidzot Luanjaka tāfele izskatījās šāda:
Svētā Viktora vārti
Burdē vārti Tempļa vārti
Svētā Denisa vārti
Svētā ŽaKa vārti
Sentonorē vārti
Monmartras vārti
Busī vārti
Svētā Antuāna vārti
Pavisam četrdesmit pieci.
— Tagad atveriet vārtus, un lai nāk iekšā, kas vien vēlas! — Luanjaks skaļi uzkliedza.
Vārti atvērās, un dunošā čalā milzīgais ļaužu pūlis traucās uz priekšu.
Roberts Brikē aizlaida straumi garām, tad vienaldzīgi devās cauri vārtiem, pie sevis murminādams:
— Visi šie ļaudis gribēja kaut ko redzēt, bet nekā neredzēja. Es nekā nevēlējos redzēt, un esmu vienīgais, kas kaut ko redzēja. Tas uzjautrina. Turpināsim. Kāpēc turpināt? Goda vārds, es jau tā zinu diezgan. Kāpēc man redzēt, kā monsieur Salsedu sacērt četrās daļās? Tiešām, nē! Taču par politiku es gan ieguvu kādu sajēgu. Tagad iesim pusdienās. Ja spīdētu saule, tā droši vien rādītu dienvidu. Ir laiks.
Mierīgi un grīni smaidīdams, viņš atgriezās Parīzē.