38131.fb2 ?ETRDESMIT PIECI - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 60

?ETRDESMIT PIECI - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 60

XX monsieur

Antverpenieši nemaz mierigi nevēroja Anžū hercoga naidīgo rīcību.

Antverpene ārēji bija klusa kā bišu strops vakarā, bet iekšā kūsāt kūsāja dzīvība.

Bruņoti flāmieši apstaigāja ielas, sagatavoja savas mājas izmisuma pilnai ciņai, divkāršoja sardzi un draudzējās ar Orānas prinča kareivjiem, no kuriem puse jau atradās Antverpenē, bet otra puse bija izvetota dažādās vietās.

Kad viss bija pilnīgā kārtībā, ļoti drūmā nakti Orānas princis ienāca pilsētā un apmetās pilsētas valdes namā, kur viņam viss bija jau sagatavots.

Tajā pašā vakarā, kad Anžū hercogs gatavojās uzbrukumam, Orānas princis apspriedās ar Antverpenes komandantu.

Par katru iebildumu, ko komandants izteica par Orānas prinča darbibas plānu, princis, ko dēvēja ari par Klusētāju, sparīgi pakratīja galvu.

Bet katru reizi komandants atbildēja:

—   Princi, jūs zināt, ka jāierodas monsieur. Pagaidīsim.

Šis iespaidīgais vārds lika Klusētājam savilkt pieri.

Pulkstenis nosita deviņi vakarā. Nezināšana un gaidas pārvērtās nemierā.

Daži sargi vēstīja, ka franču nometnē vērojama kustība.

Izlūks nosūtīja mazu laivu.

Tā vairs neatgriezās.

Orānas princis piecēlās un, dusmās savus brūnos ādas cimdus kozdams,

sacīja:

—            Kungi, monsieur liek mums gaidīt. Antverpeni ieņems un nodedzinās pirms viņa ierašanās.

Atgriezās sūtnis, kas bija aizgājis līdz Sentmikolai, un ziņoja, ka gaidīto vēl neviens nav redzējis.

—        Kungi, — Klusētājs iesaucās, — jūs redzat, mēs gaidām velti. Cerēsim uz citiem, bet paļausimies uz sevi. Ķersimies steidzami pie darba!

Viņš vēl nebija beidzis, kad atvērās zāles durvis, un sargs minēja tikai vienu vārdu, kas šai mirklī bija tūkstošu citu vērts:

—   Monsieur!

Tiklīdz sarga līksmā balss apklusa, zālē ienāca slaida auguma vīrs plašā mētelī un laipni sveica sapulcējušos.

Bet vispirms viņa lepnais skatiens uzmeklēja princi. Viņš piegāja pie viņa un sniedza tara roku.

Princis to cienīgi satvēra.

Pēc tam svešinieks novilka mēteli.

Viņš bija tērpies brivola ādas uzvalkā un garos ādas zābakos. Pie sāniem karājās garš zobens, bet pie jostas — mazs duncis un soma ar papīriem. Zirga asinīm notraipītie pieši neskanīgi šķindēja.

Viņš apsēdās pie apspriedes galda.

—   Monsieur, kā veicas? — viņš jautāja.

—   Aizsardzībai viss ir sagatavots.

—        Franču nometnē jau vērojama kustība, — aizrādīja pilsētas galva. — Mūsu lielgabali novietoti uz visiem vaļņiem, lai sagaidītu viņu uzbruku­mu.

—   Labi, — nepazīstamais teica.

—   Tātad sakārtots arī karaspēks.

Svešais klusēja. Likās, ka viņš gaidīja Klusētāja paskaidrojumus.

—   Bet padome domā, ka franči gatavo tikai viltus uzbrukumu.

—   Kāpēc?

—         Lai mūs sabiedētu un piespiestu ievadīt sarunas par franču virskundzību pilsētā.

Nepazīstamais atkal paskatījās uz Orānas princi. Pēdējais izlikās, ka neko neievēro.

—   Bet franči tomēr gatavojas uzbrukumam, — kāds aizrādīja.

—        Nieki, — atteica pilsētas galva. — Es aplūkoju viņu nometni ar tālskati. Kareivji gatavojās gulēt, bet hercogs savā teltī rīkoja saviem virsniekiem vakariņas.

Nepazīstamais atkal paskatījās princī. Bet Klusētājs tikai viegli pasmaidīja un tikko paraustīja plecus.

—        Kungi, — sacīja nepazīstamais, — jūs maldāties. Franči gatavo niknu uzbrukumu.

—   Nevar būt!

—        Jūsu plāni nav mierinoši. Negaidiet uzbrukumu, bet paši dodieties cīņā!

—   Pareizi! — iesaucās Orānas princis.

—   Tūlīt! — nepazīstamais turpināja. — Ir ieradušies Zojēza kuģi.

—   Kā jūs to zināt, monsieur? — atskanēja balsis.

—   Zinu. Vai jūs neticat?

—   Mēs nešaubāmies, bet ja tā ir tiesa, tad ari mēs to zinātu.

—   Kā ?

—   No mūsu upes sarga.

Tanī mirkli durvju uzraugs zālē iebīdīja kādu vīru.

—   O, tu, mans draugs? — iesaucās pilsētas galva.

—   Es, kungs.

—   Monsieur, tas ir cilvēks, kas izspiegoja ienaidniekus.

Jūrnieks pienāca tuvāk. Viņš bija gluži slapjš.

—           O, mūsu varonis, liekas, ir atgriezies peldus, — sacīja nepazīsta­mais.

—           Jā, monsieur, — jūrnieks steidzīgi atbildēja. — Bet Sekla ir plata un strauja, monsieur.

—   Runā, Ojē! — svešais aicināja.

Jūrnieks atstāstīja savu izlūku braucienu, par uzduršanos admirāļa Žojēza kuģiem, laivas nogrimšanu un laimīgo izglābšanos.

Kad Ojē bija beidzis, nepazīstamais pasniedza viņam maku ar naudu.

—           Ko nu jūs teiksit, kungi? — svešais jautāja. — Vai nu jūs ticat, ka franču karakuģi paceļ enkurus? Es būtu ļoti pārsteigts, ja viņi šonakt neuzbruktu. Kungi, sagatavojieties!

—           Bet kā gan franči uzbruks, monsieurl — pilsētas galva klaušināja.

—           Katoļticīgie kājnieki uzbruks no vienas puses. Kalvinistu jātnieki arī cīnīsies atsevišķi. Trešais būs Žojēzs ar saviem kuģiem.

—  Tad arī mēs sadalīsimies trīs pulkos.

—            Nē, apvienojiet labākos kareivjus vienā pulkā, bet pārējos tūlīt pat novietojiet uz vaļņiem un sienām. Ja jūs gaidīsit uzbrukumu, jūs būsit pazuduši.

—   Vai es neteicu to pašu? — Klusētājs aizrādīja.

—           Tātad nolemts. Jūs uzbruksit kājniekiem un jātniekiem, — svešais turpināja.

—   Bet viņu kuģi, viņu kuģi! — iesaucās pilsētas galva.

—   Jums ir seši veci kuģi un Sentmera trīspadsmit laivas.

—   Jā, jā, monsieur. Bet kā jūs to zināt?

Nepazīstamais pasmaidīja

—   Zinu. Jūrniekiem uzbrukums ir jāizšķir.

—           Jā, un mūsu jūrnieki cīnīsies varonīgi. Bet viņiem ir vajadzīgi palīgspēki.

—   Nē… Pietiek ar divdesmit drošsirdīgiem, uzticīgiem vīriem.

Šis atzinums visus pārsteidza.

—           Vai jūs gribat upurēt šos sešus kuģus un trīspadsmit laivas, lai franču floti galīgi iznicinātu?

—  Tie nav visai veci…

—           Novērtējiet tos, un jums samaksās. Kungi, jums samaksās ar jūsu pašu vekseļiem. Tie taču nav nedroši?

—           Monsieur, mēs esam tirgotāji, ne karavadoņi. Tāpēc šaubas ir piedodamas. Ņemiet mūsu kuģus un rīkojieties! — sacīja pilsētas galva.

—           Labi. Es no jūsu kuģiem sakārtošu trijstūri, kas apņems franču floti. Divdesmit airi ar ķekšiem sastiprinās naidnieka kuģus ar mūsu laivām un aizdedzinās jūsu kuģus, kas būs pildīti ar degvielām.

—  Un visa franču flote sadegs! — kliedza Klusētājs.

—           Jā, visa, — atteica svešais. — Un tad atveriet visas Šeldas slūžas un negaidītos uzbrucējus noslīciniet!

Atskanēja prieka kliedzieni.

—  Ir tikai viens šķērslis, -«- sacīja princis.

—   Kāds?

—           Ne kuģi, ne slūžu sargi neko nezina, sūtņiem vajadzētu veselu dienu, bet mums atlikusi tikai viena stunda.

—  Tas viss jau ir nokārtots, kungi.

Visus pārņēma baisa izbrīna. Tad atskanēja flāmiešu gaviļu saucieni.

Orānas princis piegāja pie nepazīstamā un sniedza roku.

—  Tātad viss ir sagatavots, monsieur? — viņš jautāja.

—   Viss. Bet, liekas, arī frančiem viss ir kārtībā.

Svešais norādīja uz virsnieku, kas ienāca zālē.

—           Monsieur un kungi, — virsnieks sacīja, — franči tuvojas pilsētai.

—   Pie ieročiem! — iesaucās pilsētas galva.

—  Pie ieročiem! — atkārtoja klātesošie.

—            Pagaidiet, kungi, jūs vēl neesat dzirdējuši galveno padomu! Negaidītā uzbrukumā pārsteigti franči bēgs, un jūs nevarēsit tiem sekot. Nost smagās bruņas! Citādi viss būs zaudēts. Nost bruņas!

Un viņš norādīja uz savām brivola ādā tērptajām platajām krūtīm.

—  Mēs redzēsimies darbā, kungi, bet tagad ejiet.

—           Pateicos, monsieur, — sacīja princis, — jūs glābjat Beļģiju un Holandi.

—   Princi, jūs pārāk glaimojat.

—           Vai jūsu augstība pacels zobenu pret frančiem? — princis jautāja.

—           Es centīšos cīnīties ar hugenotiem, — svešais atbildēja un savādi pasmaidīja. *

Šo smaidu saprata vienīgi Dievs.