Pilsētā tika izsludināta kara trauksme. Drīz vien sāka graut lielgabali, kas pārsteidza frančus, jo tie bija cerējuši ieņemt pilsētu negaidītā uzbrukumā.
Bet varbūt varēja ielenkt vārtus un aizbērt grāvjus! Lielgabalu uguns tumsā daudz nekaitēja.
Pēkšņi cietokšņa vārti un atbīdāmās durvis atvērās un parādījās bruņoti vīri. Zobens šķinda pret nazi, šķēps pret durkli, pistoļu un musketu uguns apgaismoja asiņainās sejas.
Ne kliedzienu, ne vaidu: flāms cīnījās niknumā, francūzis īgnumā.
Kad visā savā šaušalīgajā nejēdzībā sākās roku cīņa, no Sentmeras atskanēja lielgabalu šāvieni, bet virs pilsētas pacēlās blāzma.
Franči domāja, ka tur strādāja Zojēzs ar saviem kuģiem. Bet patiesība bija cita.
Zojēza flote klusi peldēja pret straumi uz pilsētu. Visi bija kaujas gatavībā. Admirālis uz sava kuģa uzmanīgi vēroja miglaino upi.
No tumsas iznira pamestas, vientuļas slūžas. Tad parādījās flāmu kuģi. Arī tie klusēja. Franči priecājās par naidnieku nevērību. Tikai jaunais admirālis nenojauta slepenu viltību.
Beidzot admirāļa kuģis skāra ienaidnieka laivu radīto šķērsli, kad pēkšņi daudzi neredzamu roku mesti ķekši satvēra franču kuģus.
Zojēzs nodomāja, ka flāmi piedāvā cīņu un pavēlēja matrožiem naidnieka ķekšus nostiprināt. Tad viņš paķēra kādu cirvi un pirmais traucās uz ienaidnieka pusi.
— Uz cīņu, uz cīņu! — Zojēzs sauca.
Virsnieki un matroži viņam sekoja. Bet neviens neatbildēja, neviens nepretojās.
Tikai trīs laivas aizslīdēja pa upi kā trīs aizkavējušies putni.
Pēkšņi Žojēzs zem kājām izdzirda neskaidru troksni un saoda sēra smaku.
Tagad viņš saprata: kuģis dega.
— Atpakaļ, atpakaļ! — atskanēja kliedzieni.
Visi traucās prom. Žojēzs aizgāja pēdējais. Dega visa flāmu flote un liesmu jūra apņēma franču kuģus.
Matroži steidzās atsvabināties no saitēm, bet darbs bija grūts.
Pēkšņi atskanēja divdesmit šāvieni: šāva sakarsušie, ar pulverī pildītie flāmu flotes lielgabali.
Liesmas kā milzu čūskas uzvijās franču kuģu mastos un sāka laizīt vara plāksnēm apkaltos sānus.
Sprāga pulvera noliktavas un tad arī paši kuģi.
Žojēzs visu laiku vēl cīnījās, bet tagad redzēja, ka cīņa ir veltīga. Viņš pavēlēja nolaist laivas un doties uz kreiso krastu.
Admirālis atstāja savu galeru tikai tad, kad beidzamais matrozis atradās laivā.
Viņi vēl nebija aizsnieguši krastu, kad admirāļa galera uzlidoja gaisā, apmirdzot upi un pilsētu.
Gņa turpinājās, kaujoties vīram pret vīru.
Kalvinistu jātnieki izdarīja brīnumus. Viņu priekšā visi atkāpās. Bet ievainotie flāmi ar zobeniem pārdūra zirgu vēderus.
Kaut gan frančus pabalstīja jātnieki, viņi tomēr sāka pagurt. No pilsētas pieplūda arvien jauni spēki un uzbruka Anžū hercoga kareivjiem.
Pēkšņi atskanēja kliedzieni:
— Anžū! Francija!
Tas bija Žojēzs ar saviem matrožiem. Viņi bija ieradušies atriebties par franču floti.
Admirāļa ļaudis cīnījās varonīgi un flāmu vads, kam viņi uzbruka, drīz vien bija iznīcināts. Viņi devās tālāk.
Kalvinistu jātnieki pārspēka priekšā bija spiesti atkāpties.
Fransuā cīnījās kā lauva. Pēkšņi viņš saņēma vēsti par flotes iznīcināšanu. Viņš uztraucās. Flote būtu nodrošinājusi atkāpšanos.
Hercogs pavēlēja jātniekiem uzbrukt vēlreiz. Cīņa turpinājās.
Tanī brīdi no pilsētas skaistā zirgā izjāja cilvēks, ko dēvēja par monsieur.
Viņš bija tērpies melnās tērauda bruņās. Aiz viņa sekoja pieci simti jātnieku, ko tam bija nodevis Orānas hercogs.
Pats Klusētājs vadīja citu jātnieku nodaļu.
Melnais jātnieks ielauzās Žojēza matrožu pūlī.
Flāmi viņu pazina. Atskanēja saucieni:
— Monsieur, monsieurl
Žojēzs ieraudzīja melno jātnieku un devās tam pretim.
Viņu zobeni šķīla dzirkstis.
Žojēzs cirta spēcīgi, bet nepareizi. Kāds naidnieka dūriens ķēra viņa krūtis un viegli ievainoja plecu, kas sāka asiņot.
— O, šis cilvēks ir francūzis, viņš ir mācījies pie mana paukošanas skolotāja.
Nepazīstamais gribēja pazust.
— Bet ja tu esi francūzis, — Žojēzs turpināja, — tad tu esi nodevējs.
Sākās nikna divkauja, kurā, lai gan admirālis cīnījās ļoti veikli,
nepazīstamais tik tikko neguva uzvaru, kad atskanēja sauciens:
— Monsieur, lai paliek divkauja, steidzieties pie mums!
Svešais paskatījās un redzēja, ka kalvinistu jātnieki vajā flāmus.
Tanī brīdi jātnieku pulks uzbruka Žojēza matrožiem, melnais jātnieks izlietoja burzmu un pazuda.
Pēc pusstundas franči atkāpās un metās bēgt.
Hercogs cerēja sasniegt Briseli, lai atpūstos, iegūtu pārtiku un savāktu jaunu karaspēku.
Tani mirklī hercogs vēl nenojauta, ka simtiem nelaimīgu kareivju aprīs ūdens jūra, aiznesot līķus okeānā, vai nosējot Brabantes plašos laukus.
Anžū hercogs apmetās brokastot starp Hebonenu un Hekhutu.
Visi ciemi bija pamesti, viss bija izvākts un iznīcināts. Pārtikas nebija. Ļaudis un vadoņus mocīja bads.
— Ceļā, kungi, ceļā! — hercogs pavēlēja virsniekiem.
— Mums nav spēka, mēs mirstam badā, augstība.
— Bet jūs vēl esat dzīvi un, ja paliksit šeit, pēc stundas varat nomirt.
Visi devās ceļā.
Anžū hercogs devās pa priekšu, Sentenāns vadīja vidējo pulku, Žojēzs viņam sekoja.
Taču nometnē vēl palika divi tris tūkstoši kareivju, kas bija ievainoti un līdz nāvei noguruši. Viņus sagaidīja droša nāve.
Anžū hercogam sekoja nepilni trīs tūkstoši spēcīgāko kareivju, kas vēl varēja cīnīties.