>
Vēsā naktī divi ceļinieki teicamos zirgos izjāja no Briseles un devās uz Malēnu.
Viņi jāja blakus, bez mēteļiem, kas atradās aiz sedliem, bez ieročiem, izņemot flāmu nazi, kura dzelzs zaigoja pie viena ceļinieka sāniem.
Abi jāja klusēdami. Pēc ģērbiem viņi atgādināja pikardiešus, kas tanī laikā nodarbojās ar tirdzniecību starp Franciju un Flandriju.
Uz mēness apspīdēta ceļa daudzi viņus noturēja par godīgiem tirgotājiem, kas dodas nakts atpūtā.
Patiesībā jātnieki bija grāfiene Monsoro un viņas pavadonis Remi.
Tanī bridi salta vēja pūsma sadrebināja ceļotājus.
— Jūs trīcat, madame, — sacīja Remi, — uzvelciet mēteli.
— Nē, Remi, pateicos. Tu zini, es vairs neko nejūtu.
Remi pievērsa acis debesim un apklusa. Tā viņi turpināja ceļu.
Kad Remi apstājās, lai pārbaudītu apkārtni, grāfiene jautāja:
— Vai tu tnums aizmugurē neko neredzi?
— Nē.
— Arī to jātnieku ne, kurš mūs panāca Vaiensjenā, kurš tik ilgi mūsos noraudzījās?
— Neredzu.
— Bet man likās, ka es būtu viņu redzējusi, izjājot no Mansas.
— Es to redzēju pie Briseles.
— Tu saki — pie Briseles?
— Jā. Bet viņš palika pilsētā.
— Remī, — grāfiene čukstēja, — Remī, vai tev neliekas, ka viņš līdzīgs…
— Kam, madame?
— Nelaimīgajam jauneklim?
— Nē, nē, madame, — Remī steidzās iebilst, — nepavisam. Kā gan viņš varēja uzzināt, ka mēs esam atstājuši Parīzi un jājam pa šo ceļu?
— Kā viņš uzzināja mūsu dzīvokļa maiņu Parīzē?
— Nē, nē, viņš mums neseko.
Atkal iestājās klusums. Vienīgi zirgu pakavu duna traucēja nakts mieru. Tā pagāja divas stundas.
Kad jātnieki iejāja Vilvordā, Remī atskatījās. Ceļa līkumā atskanēja pakavu troksnis. Viņš pūlējās kaut ko saskatīt tumsā. Troksnis apklusa, nekas netraucēja valdonīgo klusumu. Viņi iejāja pilsētā.
— Remī, — sacīja grāfiene, — jūs esat nemierīgs, kas ir?
— Mēs atpūtīsimies. Es raizējos par jūsu veselību, madame.
— Dari kā zini, Remi.
— Griežat viņā ielā, es redzu palsu lukturi. Tur būs viesnīca.
— Vai jūs nekā nedzirdējāt?
— It kā zirgu soļus. Bet es varēju ari maldīties. Taču es palikšu, lai pārliecinātos.
Grāfiene, nekā nebilduši, iegrieza savu zirgu garā šķērsielā. Remi nokāpa, palaida zirgu, lai tas seko grāfienei, bet pats aizslēpās aiz kāda spraišļa.
Grāfiene pieklauvēja pie viesnīcas durvīm, kuras atvēra modra kalpone. Tad viņa atdarīja vārtus un ielaida zirgus stallī.
— Es gaidu biedru, — sacija grāfiene, — un pagaidīšu tepat pie uguns. Kalpone nolika zirgiem salmus, aizslēdza staļļa durvis, atgriezās virtuvē
un apgūlās.
Remī drīz vien sagaidīja jātnieku. Tas jāja ļoti uzmanīgi un pie luktura paslēpās.
Remī satvēra nazi.
— Tas ir viņš, — viņš čukstēja, — viņš mums vēl arvien seko. Jātnieks sakrustoja rokas, viņa zirgs izstiepa kaklu un smagi elsa. Viņš klusēja. Bet viņa skatienā varēja vērot, ka viņš šaubījās, vai doties
uz priekšu vai palikt viesnīcā.
— Viņi ir devušies tālāk, — viņš pusbalsī nolēma, — dosimies arī mēs. Un viņš turpināja ceļu.
Remī atgriezās viesnīcā.
— Nu, vai mums kāds sekoja? — grāfiene apvaicājās.
— Neviens. Esmu maldījies.
Viņi pamodināja nabaga kalponi, kas labprāt sagādāja vakariņas. Remī līdz ar kundzi piesēdās pie galda. Viņš ielēja glāzi vīna, ko mazliet skāra lūpām, nolauza pāris maizes drumslas un tad atslējās pret krēsla atzveltni.
— Kā, jūs vairs neēdīsit? — jautāja kalpone.
— Nē, pateicos.
Remi apēda kundzes pamesto maizes gabalu un izdzēra vīna glāzi.
— Bet vai gaļu jūs neēdīsit?— kalpone aizrādīja.
— Nē, pateicos.
Kalpone sakrustoja rokas. Remī redzēja, ka šāda rīcība viņu apvaino, un nometa uz galda sudraba naudas gabalu.
— O, tas ir pārāk daudz, — kalpone iesaucās.
— Ņemiet, mīļā, — sacīja ceļiniece. — Mēs maz ēdam, bet negribam mazināt jūsu peļņu.
Kalpone nosarka, un asaras aizmigloja viņas acis. Svešā kundze runāja tik skumji.
— Sakiet, vai uz Malēnu ir kāds sānceļš? — jautāja Remi.
— Ir, bet nelabs. Ir arī teicams lielais ceļš.
— Zinu. Bet man jājāj pa otru.
— Sievietei būs grūti. Šodien no ciemiem uz Briseli dodas daudz ļaužu.
— Uz Briseli?
— Jā, pagaidām pārvietojas.
— Pārvietojas? Kāpēc?
— Tā pavēlēts.
— Kas? Vai Orānas princis?
— Nē, monsieur.
— Kas tas tāds?
— Nezinu.
— Kas pārvietojas?
— To pilsētu, ciemu un lauku iedzīvotāju, kam nav slūžu un vaļņu.
— Savādi, — Remī noteica.
— Ari mēs rītausmā dosimies ceļā. Remī un grāfiene saskatījās.
— Ko darīt? — pavadonis jautāja.
— Mēs tūliņ dosimies uz Malēnu! — viņš nomurmināja. — Jauneklis atrodas priekšā… un, ja viņš mūs gaida… Gan redzēsim!
Tā kā zirgi nebija atsegloti, viņi drīz vien devās ceļā. Ritausma viņus sastapa Dīlas krastos.