Remi bailes bija dibinātas. Nakts jātnieks bija izjādelējis ceļus, bet, nevienu nesaticis, atzina, ka meklētie ir palikuši ciemā.
Viņš negribēja atgriezties, bet apgūlās zālē, zirgu paslēpis dziļā
grāvī.
Tā jauneklis pats bija paslēpies, bet varēja visu novērot.
Šis jauneklis bija Indriķis de Busāžs, kam liktenis bija lēmis vēlreiz satikt mīļoto sievieti, no kuras viņš bija solījies bēgt.
Pēc sarunas ar Remī uz noslēpumainā nama sliekšņa, visas cerības zaudējis, Indriķis atgriezās Žojēzu pilī, nolēmis neaptraipīt savu vārdu un mirt kaujaslaukā.
Karš Flandrijā turpinājās. Viņa brālis, Žojēzas hercogs, vadīja kādu pulku un varēja palīdzēt šķirties no dzīves. Indriķis nešaubījās. Nākamā vakarā viņš atstāja tēva namu.
Indriķis cerēja laikā nokļūt pie Antverpenes ieņemšanas. Viņš sevi mierināja, ka mirs vismaz ar zobenu rokā, brāļa skavās, zem Francijas karoga. Ka viņa nāve sacels troksni, ka šis iz caurspiedīsies cauri tumsai, kurā dzīvoja noslēpumainā nama skaistule.
Šajas sapņos par nāvi viņš sasniedza Valensjēnu, kad pulkstens tornī nosita astoņi un aizslēdza pilsētas vārtus. Pie paceļamā tilta viņa zirgs tik tikko nesajāja kādu cilvēku, kas sakārtoja sava zirga seglus.
Indriķis atvainojās. Svešais griezās un tūliņ atkal novērsās. Tas bija Remī.
— O, Remī ir Valensjenā! — nodomāja Indriķis.
Viņš apstājās pie pirmās viesnīcas, pasniedza pavadu kalpotājam un apsēdās pie vārtiem.
Domīgi sēdēdams uz sola, viņš ieraudzīja tuvojamies divus jātniekus. Viens bija Remī. Viņa ceļabiedra seju slēpa plata cepure.
— Nē, es vairs nevaru palikt neziņā, — Indriķis nolēma.
Viņš sekoja jātniekiem. Tie bija pazuduši. Viņš aizskrēja līdz pilsētas vārtiem. Tie bija slēgti.
Indriķis apstaigāja visas viesnīcas, klaušināja un prašņāja, un uzzināja, ka divi jātnieki apmetušies vissliktākajā viesnīcā Befruā ielā.
Kad ieradās Indriķis, viesnīcnieks aizslēdza durvis. Jauneklis vēl paguva pamanīt, ka Remī kāpj pa trepēm.
Kad grāfs par ceļiniekiem apjautājās otrā rītā, viņam paskaidroja, ka tie jau naktī atstājuši pilsētu.
Indriķis palaida savu zirgu aulekšos un Monsā atkal panāca Remī un viņa biedru.
Viņš Remī pazina, bet pēdējais viņu nepazina: Busāžs bija tērpies kareivja mētelī un nopircis citu zirgu.
Taču uzticamā kalpa acis gandrīz vai nojauta arī šo pārvērtību, un brīdinātais biedrs paguva novērsties.
Grāfs nezaudēja drosmi. Pirmajā viesnīcā, kur apmetās ceļinieki, viņš par zeltu uzzināja visu vēlamo.
— Vai pavadonis nav sieviete? - viņš apvaicājās.
— Varbūt, - atbildēja viesnīcniece. — Tagad daudzas sievietes pārģērbušās jāj pie saviem mīļākajiem uz Flandriju.
Indriķim iesmeldzās sirds.
Varbūt tiešām Remi pavadīja savu kundzi. Varbūt viņa patiešam devās pie sava mīļākā Flandrijā!
O, kā Remi bija melojis par mūžīgo nožēlu!
Mokošu mīlas sāpju tirdīts, Indriķis turpināja jāt ceļiniekiem pa priekšu un vērot viņu gaitas.
Briselē Indriķis ievāca ticamākas ziņas par Anžū hercoga sākto karu. Iegūtās nelabvēlīgās vēstis viņu pamudināja steigties uz Antverpeni.
Viņš tikai nesaprata, kāpēc Remī un viņa pavadone turpināja to pašu ceļu. Vai viņiem visiem trim bija kopīgs mērķis?
Zālē noslēpies, Indriķis gaidīja ceļiniekus. Kad tie pajāja garām jauneklim, grāfiene patlaban sakārtoja matus, ko viesnīcā nebija paguvusi.
Indriķis viņu ieraudzīja, pazina un tikko neievēlās grāvi, kurā viņa zirgs mierīgi plūca zāli.
Ceļinieki aizjāja.
Maigo jaunekli pārņēma dusmas. Viņš bija cerējis, ka noslēpumainais nams būs tikpat godīgs kā viņš pats. Tagad viņš bija piekrāpts.
Grāfs uzkāpa zirgā, stingri nolēmis vairs neslēpties, un tagad viņš sekoja jātniekiem bez mēteļa un aizsargcepures.
Viņš vēl nebija nojājis ne piecsimt soļu, kad Remī viņu pamanīja.
Ari grāfiene nepalika vienaldzīga.
— O, Remi, vai tas nav tas jauneklis? — viņa ievaicājās.
— Nedomāju. Viņš atgādina valoņu kareivi, kas dodas uz Amsterdamu.
— Vienalga, es nevaru nomierināties.
— Nebaidieties, madame. Ja tas ir grāfs de Busāžs, tad jūs viņu jau pazīstat un zināt, cik viņš ir pieklājīgs.
— Lūk, jau Malēna! Es ieteiktu mainit zirgus un tad steigties uz Antverpeni, — grāfiene pēc brīža aizrādīja.
~ Nav vajadzīgs. Dosimies uz tālē redzamo ciemu Vilbroku. Tā mēs izvairīsimies no ļaužu ziņkārības un iztaujāšanas.
— Jāsim!
Viņi nogriezās pa to pašu taku.
Beidzot abi sasniedza Vilbroku.
Visas mājas bija tukšas. Ielās klīda pamesti suņi un kaķi.
Remi velti izklauvējās pie divdesmit mājām. Indriķis pie pirmā nama nogaidīja, ko ceļinieki nolems.
— Kundze, — sacija Remi, — mēs atrodamies kara postažā. Mūs droši vien sagūstīs kāda franču vai flāmu banda. Ja jūs būtu vīrietis, es runātu citādi, bet jūs esat jauna un skaista dāma. Jums būs divkārt jābaidās par savu dzīvību un godu.
~ Kas man ir dzīvība! — atbildēja grāfiene.
— Ja ir mērķis, dzīvība ir viss! ~ iebilda Remi.
— Labi. Ko jūs gribat darit? Rīkojieties, Remi.
— Es domāju palikt šeit, — kalpotājs teica. — Te mēs gūsim patvērumu. Man ir ieroči. Mēs aizstāvēsimies vai paslēpsimies.
— Nē, Remī, nē! Man jāturpina ceļš. Mani nekas neaizkavēs! — grāfiene neatlaidās.
— Labi, jāsim! — Remi piekrita
Un viņš klusēdams spieda zirgam piešus sānos.
Ceļiniece viņam sekoja, un Indriķis de Busāžs, kas reizē ar viņiem bija apstājies, atkal turpināja ceļu.