Tālākajā ceļā apkārtnes aina vērtās arvien dīvaināka. Lauki, liekas, bija pārvērtušies tuksnešos. Pļavās neredzēja nevienas dzīvas radības. Neredzēja ne cilvēka, nedzirdēja ne skaņas. Daba, šķiet, gaidija vēl savus neredzētos iemītniekus.
Pienāca vakars. Uztrauktais Indriķis gaisā, kokos, debess dzīlē gribēja izprast šīs dabas vientulības mīklu.
Vienīgi tris būtnes atdzīvināja šo mēmo tuksnesi: Remī, viņa ceļa biedre un Indriķis.
Iestājās salta un tumša nakts. Šalcošais ziemeļaustrumu vējš pildīja tuksnesi ar vēl lielākām šausmām.
Remī pagriezās pret savu kundzi.
— Es neesmu bailīgs, es droši skatos acis nāvei, bet šonakt mani māc savādas drausmas. Mani kaut kas stindzina un laupa spēkus. Pirmo reizi dzivē es baidos.
— Vai viņš vēl arvien seko? — grāfiene jautāja.
— Es nerunāju par viņu, — atbildēja Remī. — Mani māc zemapziņas bailes par briesmām, no kurām mēs neizbēgsim.
Viņa ceļa biedre nolieca galvu.
— Vai jūs redzat vītolus, kas spēcīgi šūpo savas melnās galotnes? — jautāja Remī.
— Jā, redzu.
— Blakus es redzu kādu mājeli. Dosimies turp.
Remi uztraukuma dēļ grāfiene paklausīja.
Niedrains strauts tecēja tieši gar mājas lieveni. Aiz ķieģeļu namiņa atradās dārzs.
Viss bija pamests un vietuļš.
ūz viņu spēcīgajiem klauvējieniem neviens neatbildēja. Remī nogrieza vītola zaru, iebāza to starp durvīm un atslēgu, un uzgūlās ar savu ķermeņa svaru.
Durvis atvērās.
Remī drudžaini iesteidzās iekšā, ieveda savu kundzi, pēc tam durvis aizslēdza un aizsita ar naglām. Tad viņš atviegloti nopūtās. Augšējā stāvā atradās istaba ar gultu, galdu un krēslu. Tur viņš novietoja savu kundzi.
Mazliet nomierinājies, Remī nokāpa lejā un pa loga slēģa spraugu sāka novērot grāfu, kas arī bija piejājis pie mājas.
Indriķis bija tikpat drūms kā Remī. Viņš saprata, ka šai zemei draudēja kara posts ar visām drausmīgajām sekām.
Bet tad viņu nomāca citas domas.
Ko bija nolēmuši darīt Remī un grāfiene? Ko viņi meklē šajā šausmu un bēdu zemē?
Viņš piegāja gluži tuvu namam. Bet pēkšņi apstājās.
— Nē, nē, — viņš izdvesa, — es būšu moceklis līdz galam. Manas bēdas ir pārāk lielas, lai tās nezinātu. Es esmu nežēlīgi piekrāpts. Lai notiek Dieva prāts! Es mierīgi noraudzīšos, kā šī sieviete ieradīsies karaspēka nometnē, metīsies cita skavās un saldi čukstēs. „Redzi, kā es tevi mīlu!" Dievs, es gribēju mirt kā varonis, tagad es beigšu savu dzīvi kā nelga!
Viņš atcerējās Parīzes skumjās bezcerību naktis un mokošās mīlas ilgas. Arī tam visam bija beigas.
Indriķis apgūlās zem vītola un priecādamies klausījās strauta šalkoņā. Pēkšņi viņš nodrebēja. Ziemeļos iegrāvās lielgabali un vējš dūmus izklīdināja plašā tālē.
— O, ieņem Antverpeni, — grāfs nodomāja.
Veselas divas stundas viņš klausījās lielgabalu dārdoņā. Beidzot viss apklusa.
— Tagad Antverpene ir ieņemta, un mans brālis — uzvarētājs, — Indriķis priecājās. — Bet Antverpenei sekos Gente, bet tai Brige, un es vēl pagūšu nomirt slavas vaiņagots. Bet pirms nāves es vēl gribu uzzināt, kāpēc šī sieviete dodas uz franču nometni?
Pēc šīm pārdomām Zojēzs ievīstījās savā mētelī un apgūlās. Viņš jau sāka aizsnausties, kad pēkšņi viņa zirgs, kas atradās blakus, saslēja ausis un iezviedzās.
Indriķis atvēra acis.
Zirgs stāvēja, galvu pagriezis, un ostīja rītausmas dienvidaustrumu vēju.
— Kas ir? Ko tu baidies? — Indriķis ievaicājās.
Zirgs iezviedzās, nolieca galvu un kā zibens aiztrauca projām. Viņa kungs to tomēr paguva noķert.
Bet pēc minūtes Indriķis pats sāka klausīties, un bailes, kas vispirms bija nomākušas kustoni, sāka uzmākties arī cilvēkam.
Pie apvārkšņa vairākās vietās sāka celties nemitīgs, dobjš troksnis,— kā spēcīga vēja šalkoņa. Likās, ka kaut kur pret krastu brāztos milzīgs jūras paisums.
— Kas tas? — Indriķis prātoja. — Vējš? Nē. Karaspēks? Nē, nē. Ugunsgrēks? Tad varētu redzēt blāzmu, bet debesis kļuvušas vēl tumšākas.
Troksnis kļuva skaidrāks un tuvāks.
Indriķis uzauļoja kādā pakalnā un, apkārtni pārskatījis, iesaucās:
— Ko es redzu?
Zirgs un jātnieks ieraudzīja tālē baltu masu, kas izplūda pa visu bezgalīgo plašumu.
Jauneklis neziņā vēroja baismo parādību. Viņš redzēja, ka pļava pārplūda, redzēja, ka strauts izgāja no krastiem un savienojās ar balto masu.
Ūdens lēni sāka tuvoties namam.
— Kā gan es nevaru saprast! — Indriķis iekliedzās. — Ūdens pārpludina visu līdzenumu! Plūdi! Flāmi ir atvēruši slūžas!
Indriķis kā vājprātīgs metās pie nama un sāka dauzīt durvis.
— Atveriet, atveriet!
Atbildes nebija.
— Atver, Remī! — jauneklis rēca. — Atver! Es tas esmu, Indriķis de Busāžs!
— Es jau zinu, grāf, — atbildēja Remī. — Bet es brīdinu, ja jūs atlauzīsit durvis, es jūs sagaidīšu ar pistolēm rokās.
— Nemuldi, nelaimīgais! — Indriķis izmisis kliedza. — Plūdi, plūdi!…
— Nestāstiet pasakas, grāf. Jūs šai namā ienāksit tikai pār manu līķi.
— Labi!
Jauneklis paķēra kādu milzīgu akmeni un trieca durvīs.
Durvis sašķīda.
Tanī mirklī gar Indriķa ausīm aizsvilpa lode.
Indriķis uzbruka Remī.
Remī izšāva vēlreiz, bet šāviens nesprāga.
— Nemuļķojies! — grāfs uzkliedza. — Nāc šurp un paskaties!
Un viņš aizvilka Remi pie loga, kam ar dūri izsita stiklu.
— Vai nu tu redzi?
Un viņš ar pirkstu norādīja uz balto palagu, kas mirdzēja pie apvāršņa un pletās arvien platāks.
— Plūdi! — Remi izdvesa.
— Jā, plūdi! Pēc piecām minūtēm mēs vairs netiksim ārā. :i
— Madame, — Remi sāka saukt, — madamel
— Nekliedz un nebiedē viņu, Remi. Sagatavo zirgus!
— Viņš to mīl, — nodomāja Remī, — un varbūt arī izglābs. Remī devās uz stalli. Indriķis traucās augšā pa trepēm. Grāfiene jau stāvēja durvis.
Jauneklis satvēra viņu rokās kā bērnu.
Domādama, ka notiek nodevība vai varasdarbi, viņa sāka pretoties.
— Saki, pārliecini viņu, — Indriķis kliedza, — ka es viņu glābju! Remi, kas izveda zirgus, atkliedza:
— Jā, jā, viņš jūs glābj, viņš jūs izglābs! Nāciet, nāciet!