Indriķis nevilcinādamies iznesa jauno sievieti no mājas un gribēja uzlikt savā zirgā. Bet viņa atbrīvojās no grāfa rokām un uzkāpa pati savējā.
— Ko jūs darāt! — Indriķis pārmeta. — Kā jūs novērtējat manu labo sirdi! Mums jābēg ātrāk par putniem!
Grāfiene klusēja. Viņa tik paskubināja zirgu un aizaulekšoja. Bet viņas un Remī zirgi garajā jājienā bija ļoti noguruši. Beidzot Indriķis atkal uzdrošinājās grāfieni traucēt.
— Redzat, ka mans zirgs ir daudz vingrāks. Nezaudējiet laiku. Es negribu, lai jūs uzticētos manām skavām, ņemiet tik manu zirgu, un atstājiet man savējo.
— Pateicos, — grāfiene sausi atbildēja.
— Dzirdiet, ūdens mūs appludinās! — Indriķis izmisis kliedza.
Atskanēja briesmīgs sp>rakšķiens: ūdens pārrāva ciema valni un iebrāzās
ozolu mežā.
Ar saknēm izgāztie koki, māju baļķi, tālā zviegšana un ļaužu kliedzieni ūdens brāzmā radīja tādu skaņu jūkli, ka iespaidoja arī grāfienes nedzīvo sirdi.
Viņa piespieda zirgam piešus, kurš pats, briesmas juzdams, paātrināja gaitu.
Bel plūdi tuvojās. Bēgšanas izredzes kļuva arvien mazākas.
Nams, kurā viņi bija slēpušies, aizgāja straumē kā spalva, piesietā laiva aizpeldēja kā salms, un ūdens valnis jau tuvojās bēgļiem.
Indriķis šausmās iekliedzās.
— Kāpiet nost, jūs esat pazudusi, - viņš sauca. — Varbūt, ka es vēl varu jūs glābt!
— Nē, monsieur, — grāfiene atbildēja.
— Glābiet viņu kaut ar varu, — kliedza Rem;.
Uzticamā kalpa galva jau pazuda viļņos.
Grāfiene iekliedzās un izlēca no sedliem, gribēdama mirt lidz ar Remiju.
— Remī, Remī! — viņa iesaucās.
Remi vēlreiz uzpeldēja virs ūdens un satvēra kādu koku. Viņa zirgs tam sekoja.
Indriķis satvēra grāfieni, uzrāva sedlos, un viņa zirgs aiztraucās kā bulta.
Remi savu dzīvību nenožēloja. Viņš zinaja, ka kundze tiks izglābta.
— Ardievu, ardievu! — viņš kliedza. — Es pirmais atstāju šo pasauli un steidzos pateikt Jam, kas mūs gaida, ka jūs dzīvojat!
Remi apklusa. Ūdens kalns pārklāja viņa galvu, atsviezdams savu virsotni līdz Indriķa kājām.
— Remī, es gribu mirt kopā ar tevi! — grāfiene turpināja kliegt.
— Tad mēs mirsim visi trīs. Pateicos par šo laimi!
Indriķis nolaida jauno sievieti zemē. Bet viņu satrauca dziļš mīlas žēlums, viņš no jauna satvēra grāfieni un izmisuma cīņā ar viļņiem mēģināja glābties.
Gar viņiem peldēja koki un cilvēku liki.
Viens no šiem līķiem pacēla roku un ievaidējās:
— Ardievu! Ardievu!
— Remi! — iesaucās jauneklis. — Es tevi izglābšu!
Viņš satvēra Remi aiz piedurknes un pievilka pie sevis.
Beidzot Indriķa zirgs, ciņā paguris, nogrima dzelmē.
— Tātad jāmirst, — Indriķis čukstēja. — Dievs, ņem manu tīro dzīvību!.. Bet jūs, — viņš pavērsa savu nogurušo galvu pret dievināto sievieti, — jūs ņemiet manu dvēseli, kas pieder jums.
Tajā mirklī Remī atkal pazuda viļņos. Pretošanās liktenim bija veltīga.
Kad viņš jau bija sagatavojies nāvei, atskanēja līksms kliedziens.
Remi bija aizpeldējis lidz laivai, ko plūdi bija aiznesuši no viņu naktsmītnes. Laivas dibenā gulēja airi un virve.
Viņš pasvieda virvi Indriķim. Driz vien jauneklis un grāfiene atradās laivā. Tad tajā ierāpās arī Remī.
Dzimstošās dienas pirmie stari apgaismoja pārplūdušo līdzenumu un bezmērķībā klistošo laivu.
Divi simti soļu attālumā kā sala okeānā slējās neliels pakalns.
Indriķis sāka airēt uz pakalnu, kurp tos dzina ari straume.
Beidzot viņi visi tris atradās uz sauszemes. Viņš izvilka laivu krastā. Viņi bija glābti, vismaz pagaidām.
Viņi sāka aplūkot trakojošo straumi, kurā jaucās franču kareivju un viņu zirgu līķu kaudzes un dažādie ieroči. Remī bija ievainots plecā. Viņa kundzei tikai sala.
Tālē, pie apvāršņa, viņš saskatīja tumšas ugunis.
— Grāf, kā jums šķiet, ko šīs ugunis nozīmē? — jautāja Remī.
— Man tās liekas nodevīgas.
— Kāpēc?
— Aplūkojiet šos franču kareivju līķus. Tie liecina par milzu zaudējumu, ne uzvaru. Visas slūžas ir attaisītas, vaļņi pārrauti. Franču karaspēks ir uzveikts!
— Bet šeit mēs nevaram paliki.
— Palieciet šeit, es došos meklēt glābiņu, — sacīja jauneklis.
— Nē, — grāfiene iebilda, — mēs kopā izglābāmies, kopā mirsim. Remī, jūsu roku!
Savādās sievietes pavēlei nevarēja pretoties. Indriķis paklausīja.
Plūdi bija mazliet rimuši. Viņu laiva ātri vien sasniedza kādu valni, aiz kura atradās nepārplūdusī sauszeme. Pēc stundas viņi nokļuva līdz liepu birzij, kurā ap ugunskuru sēdēja divi vai trīs simti franču kareivju, virs viņiem plīvoja Francijas karoga driskas.
Indriķi daudzi pazina personīgi. Viņu ziņkāri izjautāja, un viņš pastāstīja par brīnišķīgo izglābšanos.
Remī un viņa kundze klusēdami sēdēja attālākā stūrī. Indriķis piegāja, lai aicinātu pie uguns. Abi bija gluži slapji.
— Kur ir mans brālis? — de Bušāžs apvaicājās virsniekiem.
— Kas to lai zina! Viņš cīnījās kā lauva. Kauju viņš izcīnīja sveiks, bet vai viņš izglābās arī plūdos, nezinām.
Indriķis nogrima drūmās domās.
— Bet hercogs?
— Hercogs glābās pirmais. Viņš aizauļoja uz balta zirga ar melnu plankumu pierē. Nupat mēs redzējām šo zirgu aizpeldam straumē līdz ar daudziem citiem līķiem. Sedlu siksnā bija aizķērusies kāda jātnieka kāja un peldēja virs ūdens.
— Lielais Dievs! — iesaucās Indriķis.
— Lielais Dievs! — izdvesa Remī, kas bija pienācis pie runātājiem, tiklīdz bija izdzirdis minām hercoga vārdu.
— Un tad? — jautāja grāfs.
— Pie vaļņa mēs satvērām peldošā zirga iemauktus, pievilkām klāt un pacēlām. Mēs redzējām parādāmies hercoga balto zābaku ar zelta piesi, bet tai mirklī uzšalca jauns vilnis un vīrs pazuda. Mēs hercogu un vadoni nevarējām pat godam apbedīt.
— Troņmantinieks ir miris!
— Jūs redzat, viņš ir miris! — Remi aizrādīja savai pavadonei. — Viņš mums ir laupījis iespēju atriebties.
— Atriebība atrodas Dieva rokās. Cilvēkiem atriebība pieder tikai tad, kad Dievs to ir aizmirsis.
Grāfs ar šausmām paskatījās uz abām nesaprotamajām būtnēm, kuras viņš bija izglābis no nāves.
— Bet ko jūs domājat darīt, grāf? — vada virsnieks jautāja.
— Es?
— Jā.
— Es palikšu šeit gaidīt, līdz garām peldēs mana brāļa līķis, — jauneklis drūmi atbildēja. — Tad es izvilkšu viņu uz sauszemes, lai kristīgi apbedītu, un es zvēru, ka, tiklīdz būšu tam pieskāries, es no viņa vairs nešķiršos.
Remī maigā pārmetumā paskatījās uz jaunekli. Kopš virsnieks bija pastāstījis par Anžū hercoga nāvi, grāfiene Monsoro vairs neko nedzirdēja.
Viņa lūdza Dievu.