Pēc stundas ceturkšņa Indriķis atgriezās. Tumsā grūti saredzamajā pakalnā viņš bija saskatījis prāvu franču karaspēka nodaļu.
Lēzenais līdzenums pamazām palika sausāks. Visu klāja dūksnājs. Kad izklīda migla, atklājās bēdīga aina: piecdesmit netīri jātnieki mēģināja nokļūt līdz tuvējam ciemam vai pakalnam. Viņi pūta savu žēlabaino tauri.
Kad vējš galīgi izklīdināja miglu, Indriķis uz pakalna ieraudzīja lepnus Francijas karogus.
Ap pusdienu Indriķis jāšus mēģināja nokļūt līdz franču nometnei. Ceļš bija bīstams, bet neviens viņu neaizturēja.
Tajā pašā laikā pakalnu atstāja otrs jātnieks un devās viņam pretim.
Abu lielās franču armijas atlieku vēstneši drosmīgi turpināja ceļu, kas nemaz neizrādījās tik bīstams.
Beidzot abi jātnieki atradās divsimt soļu attālumā viens no otr?
— Francija! — iesaucās jātnieks no pakalna un pacēla savu cepuri ar balto spalvu.
— Tu! — iesaucās Indriķis.
— Brāli, tu! — attrauca otrs jātnieks.
Zirgi traucās uz priekšu, un, kareivjiem abās pusēs skaļi gavilējot, brāļi apskāvās.
Ciems un pakalni kļuva tukši. Visi devās uz abu brāļu atrasto ceļu.
Drīz vien abas nometnes savienojās. Uz ceļa, kur visi bija cerējuši atrast nāvi, stāvēja trīs tūkstoši franču un sauca:
— Lai dzīvo Francija!
— Biedri, — kāds virsnieks aizrādīja, — sauciet: lai dzīvo admirālis, jo viņš mūs izglāba!
— Lai dzīvo admirālis! — atskanēja jūsmīgas gaviles.
— Kur ir hercogs? — Zojēzs jautāja brālim.
— Liekas, ka miris.
— Vai šī vēsts ir ticama?
— Kāds virsnieks redzējis viņa noslīkušo zirgu un pazinis viņa zābaku.
— Lūk, nelaimīga diena Francijai!
Pēc divām stundām Zojēzs, taurēm skanot, iegāja ciemā un novietoja karaspēku. Visur kareivji viņu sagaidīja kā cēlāko glābēju. Kad brāļi beidzot palika vieni, admirālis jautāja:
— Bet kā tu nokļuvi Flandrijā?
— Dzīve Parīzē man apnika, un es devos meklēt tevi, — paskaidroja Indriķis.
— Aiz mīlas?
— Nē, aiz izmisuma. Bet nu es vairs nemīlu.
— Tu esi prātīgs, brāl… Šī sieviete nebija tevis vērta. Viņas mīla, ja tu to arī būtu ieguvis, vairs neatalgotu tavas ciešanas.
Indriķis satvēra brāļa roku.
— Tu esi netaisns, Zojēz!
— Nē.
— Tu šo sievieti nepazīsti!
— Un arī negribu pazīt.
— Cik tu laimīgs, ka nemīli. Bet lai paliek mīla. Parunāsim par kara darbību. Ko tu domā darīt?
— Palikt uz vietas šajā izdevīgajā nocietinājumā un izsūtīt nelielu nodaļu izlūkos.
— Uztici man šīs nodaļas vadību.
— Nē, tas ir bīstami, Indriķi. Es negribu, ka tu mirtu tik vienkāršā vai nelietīgā nāvē.
— Neliedz, es būšu uzmanīgs, Zojēz, un solu atgriezties.
— Labi, tagad es saprotu.
— Ko?
— Tu gribi pamēģināt, vai slava nemīkstinās tavas nepielūdzamās skaistules sirdi.
— Varbūt.
— Tā ir taisnība. Reizēm sievietes pretojas lielai mīlai, bet padodas niecīgam spožumam.
— Vai es varu doties ceļā jau šovakar?
— Jā, Indriķ! Mēs nevaram vilcināties.
— Cik cilvēku tu dosi?
— Simtu.
— Vari dot arī mazāk.
— Nē. Bet tikai ievēro, ka tev jācīnās ar līdzīgu naidnieku, neļauji sevi pārspēkam vienkārši nokaut.
. Apsolu! Vai tev nav kādu slepenu pavēlu?
— Neizpaud, ka hercogs ir miris. Pavairo manus spēkus, un, ja atrod hercogu, (aunā cilvēka un nožēlojamā karavadoņa līķi, liec to ievietot ozola šķirstā un apbedīt Sentdenā.
— Labi. Vai tas ir viss?
— Viss.
— Cik- tu esi labs!
Jaunek)i vēlreizi apskāvās un šķīrās.