Iepriecinātais Indriķis steidzās pie Diānas un Remī.
— Sagatavojieties, — viņš paziņoja, — pēc stundas ceturkšņa mēs dosimies ceļā. Nama pagalmā jūs atradīsit divus apseglotus zirgus, izmantojiet tos un klusēdami pievienojieties mūsu vadam.
Tad viņš pavēlēja sataurēt žandarmu vadu.
— Biedri, — Indriķis pavēlēja, — mans brālis admirālis, nodeva jūs manā rīcībā. Mēs dosimies noskaidrot armijas stāvokli. Uzdevums ir bīstams, bet visu labā tas jāveic. Kas vēlas piedalīties izlūkošanā?
Pieteicās visi trīssimt kareivji.
— Pateicos, bet es varu izvēlēties tikai simtu. Lai izšķir loze!
Kamēr žandarmi lozēja, Zojēzs deva brālim beidzamos norādījumus.
— Dodies līdz Šeldai. Pie Rupelmondas tu atradīsi laivas. Bet es ceru, ka līdz turienei pārtikas dēj tev nebūs jāiet.
Indriķis gribēja iet.
— Pagaidi, — Zojēzs viņu aizturēja, — tu aizmirsi galveno. Mani ļaudis sagūstījuši trīs zemniekus. Es tev došu vienu par pavadoni. Tikai neesi žēlsirdīgs: pirmajā aizdomīgajā gadījumā — lodi pierē vai dunci krūtīs.
Tad viņš brāli maigi apskāva un deva mājienu doties ceļā.
Izlūku ceļš bija grūts. Bieži vien cilvēki un zirgi grima dubļos.
Reizēm mežu ielokos manīja aizbēgam tumšus rēgus. Tie bija zemnieki, kas baidījās krist naidnieku rokās.
Vietām viņi sastapa badā mirstošus frančus, kas šai purvājā izdvesa pēdējos elpas vilcienus.
Tris stundās viņi bija nojājuši divus ljē un sasnieguši Rupelas krastu. Akmeņainais ceļš kļuva vēl grūtāks. Vairāki zirgi salauza kājas. No kraujas daži zirgi ar visiem jātniekiem iegāzās upē. No pretējā krasta viņus vairākas reizes apšaudīja, ievainojot divus kalpus un vienu žandarmu. i \
Trīs ljē no Rupelmondas žandarmi sastapa sešus franču kareivjus, kas uz uguns cepa zirga kāju, vienīgo barību, ko viņi divās dienās bija sameklējuši.
Tālāk satika vēl četrus līdzbiedrus.
Beidzot visi sasniedza Šeldas krastu. Bija tumša nakts. Žandarmi ieraudzīja divus cilvēkus, kas lūdza pārcēlāju pārvest otrā krastā.
Pārcēlājs atsacījās.
Žandarmu virsnieks prata holandiski. Viņš aizlīda priekšā un dzirdēja šādu sarunu:
— Jūs esat franči, jums ir jāmirst.
Viens bēglis pieskrēja pie pārcēlāja, satvēra tā kaklu un sauca:
— Ja nepārcelsi, mirsi!
— Turiet, turiet biedri! — iesaucās virsnieks un traucās pie upes.
Kamēr abi franči pagriezās, pārcēlājs ielēca laivā un ātri aizirās.
Bet viens žandarms iejāja jāšus upē un ar pistoles šāvienu laivinieku nogalināja.
Laiva, vidu nesasniegusi, viļņu nesta, atkal pienāca malā. Abi svešie pirmie ielēca laivā.
— Mēs esam flotes virsnieki, — viņi paskaidroja, — bet jūs, kā liekas, Onīsas žandarmi.
— Jā, monsieur. Vai nepievienosities mums?
— Labprāt.
Ilgākā apspriedē viņi nolēma doties uz Rupelas ieteku Šeldā.
— Tur atrodas vesels ciems, — kāds paskaidroja.
— Žandarmi, uz priekšu! — Indriķis pavēlēja. — Lai divi no jums vada laivu.
— Mēs vadīsim laivu, — paskaidroja viens no jūras virsniekiem.
— Labi, — Indriķis piekrita. — Tikai pie ciema esiet atkal pie mums.
— Bet ja laivu mums atņems?
— Simts soļus no ciema jūs sastapsit desmit vīrus, kas laivu apsargās.
— Uz redzi! — virsnieks atsveicinājās.
Laiva aizpeldēja.
— Savādi, šī balss man bija pazīstama, — Indriķis prātoja.
Pēc stundas viņi sīvā cīņā iekaroja spāniešu ieņemto ciemu. Gūstekņus atbruņoja un ieslodzīja. Ari citur izlika sardzi.
Vairums kareivju dabūja spāniešu pagatavotās vakariņas. Spāniešu gūstekņu cietumam pretējā namā Indriķis otrajā stāvā izvēlējās istabu Diānai un Remi.
Vakariņās nama zālē bija aicināti arī abi jūras virsnieki.
Indriķis pārlūkoja zāli.
Pie griestiem pakārtās vara lampas palsi apgaismoja plašo istabu, izplatot vairāk dūmu nekā gaismas.
Uz galda atradās kviešu maize, cūkas gaļa un alus. Ēdiens izsalkušajiem ļaudīm radīja lielisku ēstgribu.
Indriķim piedāvāja goda vietu.
Viņš apsēdās un lūdza savu biedrus sākt. Atskanēja nažu, dakšiņu un porcelāna šķīvju šķindoņa.
— Kur gan ir mūsu abi jūras virsnieki? — Indriķis ievaicājās.
— Lūk, galda galā.
Jūrnieki sēdēja vistumšākajā stūrī.
— Kungi, jūs esat visliktākajā vietā un nekā neēdat,- Indriķis
aizrādīja.
— Pateicamies grāf, mēs esam ļoti noguruši. Ja mēs dabūtu atgulties…
— Vai jūsu biedrs vēlas to pašu?
Un Indriķis vērīgi palūkojās uz otru virsnieku, kas, cepuri dziļi acīm uzmaucis, mēmi klusēja, bet šoreiz no atbildes nevarēja izvairīties.
— Jā, grāf, — viņš neskaidri atbildēja.
Jauneklis nodrebēja.
Indriķis piecēlās un piegāja pie abiem virsniekiem.
— Monsieur, — viņš sacīja pirmajam virsniekam, — vai varat man pakalpot?
— Kā grāf?
— Aplieciniet man, ka jūs neesat monsieur Orilī brālis vai arī pats Orilī.
— Orilī! — visi atkārtoja.
— Un palūdziet savu biedru pacelt cepuri, citādi es viņu dēvētu par augstību un mestos viņa priekšā ceļos
Virsnieks pacēla galvu.
— Anžū hercogs! — virsnieki iesaucās.
— Hercogs ir dzīvs!
— Kungi, — sacīja virsnieks, — jūs vēlējāties redzēt savu uzvarēto un izglābušos hercogu, nu es vairs neslēpšos. Jūs neesat maldījušies: es esmu Anžū hercogs.
— Lai dzīvo Anžū hercogs! — virsnieki uzgavilēja.
— Kungi!