Šie izsaucieni princi sabiedēja.
— Klusāk, klusāk, kungi! — viņš aizrādīja. — Es priecājos, ka esmu izglābies, bet, ja jūs mani nebūtu pazinuši, es pats nebūtu devies pazīstams.
— Kā, augstība? Mēs skumām par jūsu nāvi, jūs to redzējāt un nekā nebūtu teicis? — Indriķis iebilda.
— Nepazīts es daudz ko varēju novērot. Es varēju dzirdēt pat manu bēru runas.
— Jūsu augstība!
— Tiešām, tiešām!
Uz mirkli iestājās klusums.
— Cik cilvēku jūs vadāt, de Busāž? — hercogs apvaicājās.
— Simts piecdesmit.
— O, simts piecdesmit pret divpadsmit tūkstošiem. Tā ir attiecība pie Kannām, kungi.
— Princi, — sacīja Indriķis, — ja mūsu kauju var pielīdzināt kaujai par Kannām, tad mēs esam laimīgāki par romiešiem, jo neesam zaudējuši savu Paulu Emīlu.
— Zvēru, ka Žojēzs bija Antverpenes Pauls Emīls, kas tāpat būs gājis bojā. Vai ne, grāf?
— Nē, viņš ir dzīvs, — Indriķis atbildēja.
— Jo labāk! Kur viņš ir? Es gribu viņu apskaut!
— Viņa nav Šeit, augstība.
— Ievainots?
— Nē, vesels.
— Bet aizbēdzis. O!
— Mans brālis izglābis dzīvību trīs tūkstošiem cilvēku un atrodas kādā ciemā, bet mūs izsūtīja izlūkos.
Hercogs nobālēja.
— Žojēzs izglābis trīs tūkstošus cilvēku! Lai dzīvo Žojēzs! Citādi es atgrieztos Francijā gluži viens. Viss ir zaudēts: slava, gods. Ha, ha, ha!
Pēc šiem smiekliem iestājās smags klusums.
— Bet kā gan Dievs izglāba jūsu augstību? — ievaicājās Indriķis.
— Izbēgu.
— Jūs jokojat, augstība.
— Nē, zvēru! Nejokoju. Vai tu domā, ka tas ir smieklīgi?
— Ko gan citu varēja darīt, grāf? — Orilī steidzās piebilst.
— Klusu, Orilī, — hercogs aizrādīja, — pajautā Senteņāna ēnai, vai nebija jābēg!
Orilī nolieca galvu.
— Kungi, es jums varu pastāstīt, kā Senteņāns mira. Kad viss bija zaudēts, viņš pie manis piejāja ar pieciem simtiem jātnieku. Senteņāns gribēja uzbrukt. Es atraidīju. Viņš nepiekāpās. Mēs samainījām zirgus un viņš aizjāja. Taču viņš nesastapa naidniekus, bet ūdeni. Eņāns ar saviem kareivjiem noslīka, izdarīdams man vēl vienu pakalpojumu. Es varēju visus pārliecināt, ka ir noslīcis Anžū hercogs! Bet flāmiem atriebsimies, mēs atriebsimies, kungi! Es savākšu tādu armiju, kādas pasaulē vēl nav bijis.
— Bet līdz tam, augstība, uzņemieties mana vada vadību, - aizrādīja Indriķis.
— Labi, — hercogs piekrita. — Un vispirms es jums pavēlu krietni paēst, un jums sevišķi, monsieur Busāž.
— Pateicos, es neesmu izsalcis, augstība.
— Tad ejiet pārbaudīt sargus!
— Klausos, augstība.
— Bet par manu atgriešanos lai zina vienīgi virsnieki.
— Labi, augstība.
De Busāžs izgāja no zāles.
Hercogam likās savādi, ka tik dižciltīgs cilvēks kā Busāžs uzņēmies tik niecīgas izlūku nodaļas vadību. Pirmais mēģināja šo savādību noskaidrot.
Apstākļus paskaidroja Enīsas žandarmu priekšnieks, kas nekā ļauna nenojauta un tāpēc gribēja būt vaļsirdīgs.
— Man šķiet, ka Busāžs vispirms ir gribējis pakalpot tēvijai.
— Vispirms? Bet otrkārt?
— Otrkārt — palīdzēt izbēgt kādiem saviem radiniekiem vai draugiem.
— Kurš šeit ir grāfa draugs vai radinieks? Es gribētu viņu apskaut.
— Monsieur, — sacīja Orilī, — monsieur, es daļu noslēpuma nupat noskaidroju. Radinieks, kam Busāžs gribēja palīdzēt izbēgt…
— Nu? — hercogs iesaucās. — Turpini, Orilī.
— Nav radinieks, bet radiniece, monsieur.
— O! Nu, aizvērsim acis un sauksim to par radinieku.
— Tas jums būs arī jādara, augstība, jo vaļējām acīm jūs viņu nesaredzēsit.
— Kā tā?
— Viņa ir tērpusies vīrieša drēbēs.
— O, monsieur, saudzējiet mani! — virsnieks lūdzās.
— Liekas, ka Indriķis šo dāmu ļoti ciena un tenkotājus var sodīt.
— Nebaidies. Tātad Indriķis vadā sev līdzi radinieci, kas ar žandarmiem dzīvo vienā mītnē. Kur ir šī radiniece, Orilī?
— Augšā.
— Augšā, šajā namā?
— Jā, monsieurl Bet klusu! Nāk Indriķis!
— Klusu! — hercogs smiedamies aizrādīja.