Pārskatot Grēva laukumu, bija jāatzīst, ka maitre Friāram bijusi taisnība, kad viņš skatītāju skaitu, kuri piedalījās bēdīgajā skatē, noteica ap simts tūkstošiem lielu. Tur bija sapulcējusies visa Parīze. Parīzieši piedalījās visos svētkos, un Salseda nāve bija lieliskas svinības.
Skatītāji, kuriem izdevās nokļūt laukumā, vispirms ieraudzīja pilsētas tiesas strēlniekus un vairākus jātnieku un šveiciešu pulkus. Viņi ielenca nelielo, četras pēdas augsto ešafotu un gaidīja ļaundari,* lai viņu pēc soda izpildīšanas pavadītu tālajā ceļā.
Kāda tuvēja nama nojumē mīņājās četri spēcīgi zirgi ar dižiem kakliem, baltām krēpēm un spalvainām kājām. Viņi kašņāja bruģi un kozdamies zviedza, baidīdami sievietes, kuras šo laukumu bija izvēlējušās savas ziņkāres apmierināšanai vai kuras tur pamazām bija aizbīdītas.
Bez zviedzošajiem zirgiem un tukšā ešafota pūļa skatienus vēl saistīja ar sarkanu samtu un zeltu izgreznotais pilsētas valdes nama galvenais logs, kur pār balkona margām nokarājās ar karalisko ģērboni rotāts samta tepiķis. Tā bija karaļa loža.
Pulkstenis nosita pusvienu, kad logs, kā gleznas rāmis, piepildījās ar cilvēkiem. Vispirms parādījās Indriķis III, bāls, kailu galvu, kaut gan viņš bija tikai trīsdesmit četrus gadus vecs, acis bija iegrimušas zilmelnos dobumos, mute raustījās nervozās trīsās.
Viņš parādījās saīdzis, ar drūmu skatienu, dīvains paražās, dīvains gaitā, vairāk līdzīgs ēnai nekā dzīvai būtnei, drīzāk spoks nekā karaiis, saviem apakšniekiem nesaprotams un nesaprasts noslēpums, jo, viņam parādoties, neviens nezināja, vai saukt „Lai dzīvo karalis!" vai lūgt par viņa dvēseles aizsaules mieru.
Indriķis bija tērpies melnā kamzolī ar melnām apšuvām. Viņam nebija ne ordeņu, ne dārgakmeņu. Viens vienīgs dimants kā spraudne satūrēja viņa cepures trīs spalvas. Kreisajā rokā viņš turēja māsas Marijas Stjuartes no gūsta atsūtīto melno sunīti, virs kura zīdainās spalvas viņa smailie, baltie pirksti mirdzēja kā alabastrs.
Viņam sekoja vecuma sagrauztā Katrīna Mediči; Māte karaliene bija sešdesmit sešus gadus veca. Taču viņas galva vel arvien slējās visai dižciltīgi, un zem viņas mūžam savilktās pieres zibēja ass skatiens. Viņa savā parastajā sēru tērpā atgādināja vaska tēlu.
Tūlīt parādījās karalienes Luīzes maigā un grūtsirdīgā seja. Viņa bija karaļa trokšņainās un nelaimīgās dzīves šķietami nenozīmīgā, bet patiesībā uzticamā pavadone.
No Katrīnas Mediči sejas augstprātīgās izteiksmes varēja vērot, ka viņa šai mirkli iegūst jaunu uzvaru; karalienes pacietīgais skatiens liecināja, ka viņa piedalās notiesāšanā; bet karaļa Indriķa sadrūmusī piere norādīja, ka viņš izmanto izdevību, lai atriebtos saviem naidniekiem.
Aizmugurē sekoja divi skaisti jaunekļi: viens tik tikko divdesmit, otrs — divdesmit piecus gadus vecs.
Galma paražas neievērodami, viņi nāca roku rokā saķērušies.
Viņi smaidīja: viens neizsakāmās skumjās, otrs — brinišķā drošsirdibā. Viņi bija daiļi un abi bija brāļi.
Jaunākais saucās grāfs Indriķis de Zojēzs, vecākais — hercogs Anselms Zojēzs. Vēl nesen galmā viņu pazina tikai kā d'Arku. Bet karalis viņu ļoti mīlēja un pirms gada bija Zojēzu iecēlis hercoga un pēra kārtā.
Tauta šos mīluļus neienīda, kā agrāk Možironu, Kvēlu un Šombergu. Tāpēc karaļa nama locekļus un abus brāļus sagaidīja atturigi, bet pieglaimīgi sveicieni.
Indriķis apsveica tautu nopietni un nesmaidīdams, tad noskūpstīja sava suņa galvu, pagriezās pret jaunekļiem un sacīja vecākajam:
— Atbalstāties pret margām, Anselm, stāvēdams nenogurstiet! Var būt, ka tas vilksies visai ilgi.
— Ceru, ka ilgi un teicami, sire, — Katrīna viņu pārtrauca.
— Vai jūs, māt, domājat, ka Salseds runās?
— Dievs droši vien mūsu ienaidnieku uz to rosinās. Es saku — mūsu ienaidnieku, jo tas ir arī jūsējais, -mana meita, — viņa piebilda, pagriezusies pret karalieni, kas nobāla un nodūra maigās acis.
Karalis šaubās pakratīja galvu. Tad viņš atkal pievērsās Zojēzam, jo redzēja to vēl arvien stāvot un viņa pavēli neizpildot.
— Anselm, klausi mani un atbalsties pret margām vai ar elkoni atspiedies pret mana krēsla atzveltni!
— Jūsu majestāte ir pārāk laipns, un es jūsu atļauju izmantošu tikai tad, kad tiešām būšu noguris.
— Mans dēls, vai jūs piekrastes viņā galā neredzat burzmu? — vaicāja Katrina.
— Cik jums asa redze, māt! Tiešām, man šķiet, ka jums taisnība. O, cik man vājas acis, un es taču vēl nemaz neesmu vecs.
— Sire, - sacija Zojēzs, — tā ir pūļa burzma, ko atvaira strēlnieki. Kā liekas, ved notiesāto.
— Patiesi, karalis var priecāties, redzot, kā notiesā cilvēku, kura dzīslās ir ari mazliet karalisko asiņu, - iebilda Katrina un paskatījās uz Luīzi.
— Ak, madame, piedodiet, saudzējiet mani, — jaunā karaliene iesaucās izmisumā, ko grūti varēja noslēpt. — Šis briesmonis nepieder manai dzimtai, un jūs taču to negribat apgalvot.
— Protams, nē, — sacīja karalis. — Esmu pārliecināts, ka mana māte negribēja tā sacīt.
— O, viņš pieder pie lotringiešiem, — Katrīna rūgti aizrādīja, — un lotringieši taču ir jūsējie, kundze. Es vismaz tā domāju. Šis Salseds ir jums pat ļoti tuvs.
— Liekas, — viņu pārtrauca Zojēzs, drusku saniknots, kas bija viņa rakstura īpašība, — viņš gan varbūt varētu būt tuvs hercogam Gīzam, bet nekādā ziņā Francijas karalienei.
— Ak, jūs arī esat te, hercog Zojēz, — Katrina iesaucās neizsakāmā augstsirdībā. — Es jūs nemaz neievēroju!
— Jā, es esmu šeit, taču ne aiz brīvas gribas, bet pēc karaļa pavēles, kundze, — atbildēja Žojēzs, jautājoši pavērdamies karalī. - — Nav nemaz tik burvigi noskatīties cilvēka sodīšanā, lai es redzētu šādu skatu, ja man tas nebūtu jāredz.
— Zojēzam taisnība, kundze, - atteica Indriķis. — Te nav runa par lotringiešiem, ne arī par Gīzu un vismazāk par karalieni. Te mums jāskatās, kā slepkavu Salsedu, kas gribēja nogalināt manu brāli, saraustīs četros gabalos.
— Man šodien nelaimējas, - sacīja Katrina, pēkšņi padodamās, kas bija viena no viņas viltibām. — Es izturējos tā, ka mana meita sāka raudāt. Un lai Dievs man piedod, bet man liekas, ka es uzvedos arī tā, ka hercogs Žojēzs sāka smieties.
— Ak, kundze, — iesaucās Luīze, satverdama Katrīnas rokas, — vai tas iespējams, ka jūsu majestāte par manām sāpēm tā maldās?
— Un par manu dziļo godbijību? — piebilda Anselms Zojēzs un ar roku atbalstījās pret karaļa krēsla atzveltni.
— Taisnība, — turpināja Katrīna, pēdējo bultu savas vedeklas sirdī raidīdama. — Man vajadzēja zināt, cik jums var būt sāpīgi redzēt radniecīgo lotringiešu atmaskošanu. Protams, jūs par to neesat vainojama, bet šīs radniecības dēļ jūs taču ciešat.
— O, sire, jūs redzat, ka es neesmu maldijies! — iesaucās Anselms Zojēzs. — Notiesātais parādās laukumā. Velns, kāda nejauka seja!
— Viņam bail, — piebilda Katrina. — Viņš runās.
— Ja tik viņam būs drosme, — atbildēja karalis. — Palūkojieties, māt, viņa galva ļogās kā mironim.
— Goda vārds, viņš ir nožēlojams, — Zojēzs turpināja.
— Kā gan iekšēji ļauns cilvēks var būt skaists? Vai es jums neesmu izskaidrojis fizisko un morālisko parādību noslēpumaino sakaribu, Anselm?
— Es nenoliedzu, sire, bet daždien esmu redzējis ārīgi riebīgus cilvēkus, kas ir drošsirdīgi kareivji. Vai ne, Indriķi?
Anselms pagriezās pret brāli, it kā vēlēdamies dzirdēt viņa labvēlīgo atsauksmi. Bet Indriķis izlikās neredzam, neklausāmies un nedzirdam. Viņš bija dziļi nogrimis sapņos. Par viņu atbildēja karalis.
— Mans Dievs, Anselm, — viņš iesaucās, — kas gan saka, ka tas puisis nav drošsirdīgs? Viņš līdzinājās lācim, vilkam, čūskai. Jūs taču zināt, ka viņš savā mājā sadedzinājis kādu savu ienaidnieku — normaņu muižnieku. Viņš ir desmitām reižu kāvies un nonāvējis trīs savus pretiniekus. Viņš ir pieķerts naudas viltošanā un viņam piespriests nāves sods.
— Tas ir lielisks radījums, kas drīz vien sagaidīs savu galu, — sacīja Zojēzs.
— Gluži otrādi, monsieur Žojēz, — iebilda Katrīna. — Es ceru, ka viņš nobeigsies pēc iespējas gausāk.
— Kundze, — Žojēzs pakratīja galvu, — zirgi nojumē man šķiet tik spēcīgi un nepacietīgi, ka es neticu monsieur Salseda muskuļu, nervu un dzīslu ilgai pretestības spējai.
— Protams, tā tas var izlikties, — aizrādīja Katrīna, atsmaidīdama tik īpatnējo smaidu. — Bet mans dēls ir žēlsirdīgs, viņš pavēlēs kalpiem, lai tie rīkojas lēnām.
— Bet, kundze, — karaliene kautri iebilda, — es šorīt dzirdēju Mersē kundzi apgalvojam, ka nelaimīgais izcietīšot tikai divus vilcienus.
— Ja viņš tik saņemsies, — Katrina atbildēja. — Un man šķiet, ka jūs liksit viņam pateikt, lai viņš nezaudē drosmi.
Alebardi, strēlnieki un šveicieši pa to laiku bija atbrīvojuši laukumu un tagad ap ešafotu bija klajums, tā kā visu skatieni varēja vērot Salsedu, kaut gan nāves ierīce atradās uz neliela paaugstinājuma.
Salseds bija apmērām trīsdesmit četrus gadus vecs, labi noaudzis un spēcīgs. Viņa nosvīdušās un asinīm notecējušās bālās sejas vaibsti atdzīvojās, kad tas neizsakāmā cerību un baiļu izteiksmē apskatījās visapkārt.
Vispirms viņš paskatījās uz karalisko ložu. Bet tur viņa acis daudz nekavējās, it kā viņš noteikti zinātu, ka no turienes gaidāma nevis glābšana, bet gan nāve.
Viņš pievērsās pūlim. Ar savām kvēlajām acīm un lūpās trīsošo dvēseli viņš iezīdās šīs vētrainās ļaužu jūras dzelmē.
Pūlis klusēja. Salseds nebija vienkāršs slepkava. Viņš bija augstas kārtas. Pie tam viņš bija dižs kapteinis. Tagad ar kauna saiti sasietās rokas kādreiz bija varonīgi vicinājušas zobenu. Šī bālā piere, kurā tēlojās nāves bailes, kuras ļaundaris bez šaubām būtu saglabājis dvēseles dziļumos, ja tur pārāk lielu vietu nebūtu aizņēmusi cerība, šī bālā piere slēpa lieliskus nodomus. Un tā Salseds daudziem skatītājiem bija varonis, daudziem citiem — upuris.
Pūlī melsa, ka viņš cēlies no karotāju ģints. Viņa tēvs bija dedzīgi apkarojis Lotringas hercogu, kas viņam Bērtuļa nakts asinsdzīrēs bija sagādājis slavas vaiņagotu nāvi. Bet dēls, šo nāvi aizmirsis vai arī savu naidu godkārei uzupurējis, bija stājies sakaros ar Spāniju un Gīzu, lai
Flandrijā iznīcinātu franču ienīstā Anžū hercoga augošo patstāvību. Vēl runāja par viņa sadraudzību ar Bacu un Baluī, tās politiskās dēkas ierosinātājiem, kura hercogam Fransuā, Indriķa III brālim, gandrīz vai bija maksājusi dzīvību.
Salseds bija noteikti cerējis, ka viņu atbrīvos. Viņš bija gudri visu izpaudis tikai pusvārdos, tā kā viņa ienaidnieki cerēja vēl ko vairāk izzināt un nebija to tūlīt nogalinājuši, bet atveda uz Parīzi.
Salseds nezaudēja cerības gūstā, Salseds nezaudēja cerības uz moku sola. Viņš nezaudēja cerības soda ratos, viņš nezaudēja cerības ari uz ešafota.
Karalis redzēja Salseda neatlaidīgās domas tikpat labi kā pūlis. Katrīna bailīgi sekoja nelaimīgā jaunekļa visniecīgākajai kustībai. Bet viņa bija pārāk tālu, lai sekotu viņa skatienu virzienam un ievērotu to nemitīgo spēli.
Bende jau sāka rīkoties ap upuri un ap viduci piesēja viņu ešafota vidū.
Divi strēlnieki bija jau izspraukušies cauri pūlim, lai atvestu zirgus, un pūlis labprātīgi atbrīvoja tiem ceļu.
Šai mirklī aiz karaliskās ložas durvīm atskanēja troksnis, un priekškaru pacēlis, sargs ziņoja, ka pilsētas pērs Briso un četri domnieki lūdz atļauju aprunāties ar karali par izpildāmo sodu.
. — Brīnišķīgi, — iesaucās karalis un, pret Katrīnu pagriezies, piebilda:
— Māt, jūs būsit apmierināta.
Katrīna piekrizdama palocīja galvu.
— Ielaid šos kungus! — karalis pavēlēja.
Pirms pieteiktie ieradās, Zojēzs klusi lūdza karali atļaut viņam aiziet. Pēc veltīgiem iebildumiem Indriķis lūgumam piekrita un nopūzdamies piebilda:
— Ej un dzīvo savā sapņu pasaulē! Man nolemts visu izbaudīt īstenībā.
Un sarauktu pieri viņš pagriezās pret māti, baidīdamies, ka tā būtu varējusi noklausīties viņa sarunu ar mīluli.
Zojēzs pieliecās pie sava brāļa auss un iečukstēja:
— Pazūdi, pazūdi, pirms ierodas domnieki, aizlien aiz viņu platajiem mēteļiem un aizbēdz! Karalis tagad piekrīt, piecas minūtes vēlāk viņš vairs neļaus.
— Pateicos, brāli, es pamēģināšu aiziet.
— Uz priekšu, kraukļi parādās! Pazūdi, maigā lakstīgala!
Abi jaunekļi aiz domnieku kungiem pazuda kā gaisīgas ēnas. Aiz viņiem smagi aizvērās priekškars. Kad karalis pagrieza galvu, viņi bija jau projām. Indriķis nopūtās un noskūpstīja savu mazo sunīti.