Ienākdams zālē, jauneklis dzirdēja hercoga drausmīgos smieklus, kurus nesaprata. Viņš ari neievēroja pārmaiņas apkārtējo sejās.
Indriķis maz pazina cilvēku viltību, un tāpēc viņam nebija ko iebilst, kad hercogs viņu norīkoja sardzē pie upes, kas bija svarīgākā izlūkošanas vieta.
Kad jauneklis piegāja pie žandarmu virsnieka aprunāties, hercogs viņu iztraucēja.
— Noslēpumi! — viņš pasmaidīja.
Žandarms tikai tāpat atzina savu kļūdu un atbildēja:
— Nē, monsieur, grāfs man apvaicājās, cik man ir sausa pulvera.
Ar to viņš gribēja gaisināt hercoga šaubas un iegūt grāfa uzticību.
Kad hercogs pagriezās pret durvīm, virsnieks jauneklim iečukstēja:
— Viņa augstība zina, ko jūs pavadat.
De Busāžs nodrebēja, bet bija jau par vēlu. Hercogs uzaicināja viņu doties uz sargvietu. Indriķim vajadzēja paklausīt.
Indriķis gribēja brīdināt Remī, bet nepaguva. Viņš tikai aizrādīja virsniekam:
— Jūs sargāsit pulveri, vai ne? Papūlieties izpildīt to tikpat labi, kā es esmu to darījis.
— Labi, grāf, — jauneklis atbildēja.
Uz sliekšņa hercogs ievaicājās:
— Kur šis pulveris atrodas?
— Jūsu augstības mītnes namā, — atbildēja Busāžs.
— Nomierinieties, de Busāž, es pats pulveri apsargāšu!
Atgriezies hercogs pamodināja Orilī, kas gulēja uz sola.
— Tu dzirdi?
— Dzirdu, monsieur.
— Vai tu zini, par ko es gribu runāt?
— Par nezināmo dāmu, grāfa radinieci.
— O, Briseles vīns un Luvenas alus vēl tevi nav apdullinājuši.
— Vai jūs vēlaties uzzināt, kas seko monsieur Zojēzam uguni un ūdenī?
— Per miJJe pericula Marlis, — kā teiktu mana māsa Margo. Vai tu viņai aizrakstīji, Orilī?
— Kam, monsieur?
— Manai māsai Margo.
— Ko.
— Ka mēs esam sakauti, velns lai parauj, iznicināti un ka viņai jāuzņemas!
— Kas, monsieurl
— Spānija, kas viņai var uzbrukt kā sniega lavīna.
— Patiesi!
— Tu neaizrakstīji?
— Nē, monsieur.
— Tu gulēji?
— Nevaru noliegt. Bet man nav ne papīra, ne spalvas, ne tintes.
— Pameklē.
— Velns lai parauj! Kur zemnieku būdā visu to lai atrod?
— Pameklē, pameklē. Ja neatradīsi to, atradīsi citu…
— O, kāds es muļķis! — iesaucās Orilī. — Es eju, monsieurl
— Tu zini, ka es mīlu mākslu. Ja tu atrodi ko skaistu, pasauc mani, Orilī.
— Tūlīt, monsieur.
Orilī aizlidoja kā vējš. Viņš zagās kā kaķis. Drīz vien viņš atgriezās.
— Monsieur, liekas, ka nams ir ļoti skaists.
— Kā tā?
— Dārgumi glabājas slēgtā istabā, ko sargā pūķis.
— Pūķis?
— Uz sliekšņa guļ cilvēks pelēkā mētelī.
— O! Busāžs pie savas mīļākās durvīm ir nolicis žandarmu!
— Žandarmu? Nē, tas ir dāmas, varbūt pat grāfa, kalps.
— Kas tas ir par kalpu?
— Seju nevar redzēt, bet plats flāmu nazis gan redzams lieliski, tā rokturi satvērusi spēcīga roka.
— Pamodini to, Orilī.
— O, viņš tik cieši guļ.
— Ej!
— Man bail no naža un arī no Zojeza skaistules, kam galmā var but liels iespaids. Sargieties, monsieurl
— Tev taisnība, Orilī, bet…
— Bet piecpadsmit dienas jūsu augstība nav redzējis nevienu sievieti.
— Es gribu redzēt de Busāža mīļāko.
— Labi, monsieur, bet tikai ne pa durvīm.
— Tad pa logu.
— Es skrienu meklēt trepes.
Un Orilī aizsteidzās. Trepes viņš atrada pakārtas palievenī.
Princis stāvēja uz ielas, kad ieradās Orilī ar trepēm.
— Mans draugs, — hercogs uzrunāja sargkareivi, — vai šī vieta nav augstākā ciemā?
— Jā, monsieur, — sargkareivis atbildēja sveicinādams.
— Es gribu pārlūkot ciemu.
— Kurp pavēlēsit trepes piesliet?
— Kaut kur pie sienas.
Kad trepes bija pieliktas, hercogs sāka kāpt.
Sargkareivis novērsās.
Hercogs sasniedza, beidzamo pakāpienu. Orilī stāvēja apakšā.
Diānas istaba bija iekārtota visai ērti, ar lielu ozolkoka gultu, aizkariem, galdu un dažiem krēsliem.
Jaunā sieviete pirmo reizi pēc tēva nāves bija iebaudījusi citu barību, nevis rupjmaizi, un bija aizmigusi ciešā miegā. Gultu viņa tomēr nebija izlietojusi, bet gulēja uz galda atbalstījusies.
Viņas slaidais, vingrais stāvs bija mazliet atlīcis pret krēsla atzveltni. Mazā dzelzs lampa uz galda apgaismoja šo sievieti, kas tagad šķita tik mierīga.
Karafē kā dzidras asaras dzirkstīja Reinas vīns. Starp spuldzi un Diānu atradās lielā glāze, kas gaismu vēl vairāk mazināja un gulētājas sejai piešķīra brīnišķīgu maigumu.
Piemiegtām acīm, caurspīdīgiem plakstiem, garām, biezām uzacīm, tik tikko pavērtu muti, kupliem matiem, ko nevērīgi slēpa vīrieša cepure, ziņkārām acīm Diāna šķita kā debesu tēls.
Hercogs atslējās pret logu un kāri noraudzījās skaistulē. Viņš nogrima drūmās pārdomās.
Orilī vēroja sava kunga izturēšanos un saprata, ka viņu māc kādas senas atmiņas.
Pēc brīža hercogs no jauna sāka lūkoties loga stiklos, kad viņu iztraucēja Orilī.
— Monsieur, kāpiet lejā, — tas aicināja. — Es dzirdu soļus.
— No kurienes? — jautāja hercogs.
— No turienes, — Orilī norādīja uz šauru šķērsieliņu.
— Es neko nedzirdu.
— Tas būs kāds spiegs.
— Noņem trepes, — sacīja hercogs.
Orilī paklausīja. Hercogs apsēdās uz akmens sola.
— Vai viņa ir skaista? — Orilī vaicāja.
— Ļoti.
— Vai viņa jūs redzēja?
— Viņa guļ. Bet es viņu kaut kur esmu redzējis. O, es nezinu, ko es jūtu!
— Vai jūs viņu pazīstat?
— Nē. Bet man tas jāuzzina.
— Vai neesat viņu redzējis galmā?
— Nē.
— Francijā, Havannā, Flandrijā?
— Nē, nē. Man liekas, ka esmu viņu redzējis kādā drausmīgā mirkli.
— Tad jūs to viegli atcerēsaties, jo tādu gadījumu jūsu dzīvē nav bijis daudz.
— Tu tā domā? — hercogs drūmi pasmaidīja.
Orilī palocīja galvu.
— Orilī, šī sieviete ir daiļa kā sapņu malds. Man liekas, ka būšu viņu redzējis sapnī.
— Monsieur, monsieur, kā jūs runājat! Arī es gribētu viņā palūkoties.
— Paņem trepes un skaties!
Tiklīdz Orilī gribēja kunga pavēli izpildīt, atskanēja steidzīgi soli, un Indriķis uzkliedza hercogam:
— Pie ieročiem, monsieur, pie ieročiem!
— Jūs šeit? Kā jūs drīkstējāt atstāt sardzi, grāf?
— Pienākuma dēļ man tas bija jādara. Varat mani sodīt, augstība.
Hercogs pavērās Diānas logā.
— Kas par pienākumu?
— Monsieur, no Šeldas puses parādījušies jātnieki. Varbūt, ka tie ir ienaidnieki.
— Vai daudz?
— Ļoti daudz, monsieur.
— Labi, pamodiniet savus žandarmus. Pārpeldēsim upi un atkāpsimies.
— Bet būtu jābrīdina mans brālis.
— Tam pietiek divu cilvēku.
— Tad es ar vienu žandarmu došos turp.
— Nē, — sacīja Fransuā, — jūs nāksit mums līdzi! Jūs esat labākais aizstāvis.
— Kad mēs dosimies ceļā, augstība?
— Tūlīt, grāf.
Indriķis deva rīkojumu sargkareivim, un tūlit arī sāka sapulcēties žandarmi no visa ciema.
— Kungi, — Fransuā uzrunāja virsniekus, — Orānas hercogs laikam grib mani sagūstīt, bet Francijas princis nevar piekāpties bez cīņas. Mēs atkāpsimies uz Briseli.
Orilī hercogs pavēlēja palikt pie svešās dāmas un nogādāt to Šatotjērā, prinča pilī.
— Bet viņa varbūt gribēs doties uz citurieni?
— Tu viņu ved pie grāfa, kas arī dosies uz Šatotjēru? Vai tev ir nauda?
— Mazliet zelta.
— Labi. Gādā, lai skaistule nonāk Šatotjērā. Izmanto visus līdzekļus.
— Kalpu arī?
— Ja viņš tevi netraucē.
— Bet ja traucēs?
— Ko dara ar akmeni? Iemet grāvī!
Kamēr abi sazvērnieki smējās, Indriķis aizsteidzās pamodināt Remī.
— Ko jūs tik vēlu?
— Es atnācu atvadīties.
— Atvadīties? Kurp jūs dodaties, grāf?
— Uz Franciju. Man jāklausa hercogam.
— Hercogam?
— Kādam hercogam? — Diāna nobālēdama iesaucās.
— Anžū hercogam, par kuru domāja, ka viņš ir miris, bet kas laimīgi
ir izglābies.
Diāna iekliedzās, Remi nobālēja kā triekas ķerts.
— Atkārtojiet, ka Anžū hercogs dzīvo, ka viņš ir šeit, — Diāna izdvesa.
— Ja viņa augstība nebūtu šeit, es jūs pavadītu līdz izvēlētajam klosterim.
— Jā, jā, — atteica Remī, — klosteris, klosterī.
— Man šķiet, ka hercogs zina, ka es sargāju kādu sievieti.
— Kā jūs zināt?
— Viņš pielicis pie jūsu loga trepes un izlūkojis.
— Augstais Dievs, augstais Dievs! — Diāna iesaucās.
— Neskumstiet, — Indriķis mierināja, — hercogs tūlīt dodas projām. Pēc stundas ceturkšņa jūs būsiet vieni un gluži brīvi. Atļaujiet jums vēlreiz pateikt, ka mana sirds pukstēs jums lidz pēdējai minūtei. Ardievu, raadamcl
Un grāfs palocījās.
— Nē, nē! — Diāna drudžaini sauca. — Nē, Dievs to nav vēlējies! Nē! Dievs viņu nonāvējis, nē, grāf, jūs esat maldījies, viņš ir miris! Tanī mirklī uz ielas atskanēja hercoga balss.
— Grāf, — viņš sauca, - grāf, jūs liekat gaidīt.
— Vai jūs dzirdat? — sacīja Indriķis. — Ardievu!
Un, atsveicinājies no Remī, viņš metās lejup pa trepēm.
Diāna piegāja pie loga. Viņa drebēja kā putniņš, ko skāris čūskas skatiens.
Viņa ieraudzīja hercogu sēžot zirgā. Fransuā seju gaiši apspīdēja divu žandarmu turētās lāpas.
— O, dēmons vēl dzīvo! — Diāna pačukstēja Remī tik baismīgā balsi, ka pat uzticamais kalps satrūkās. — Viņš ir dzīvs! Arī mēs dzīvosim! Viņš dodas uz Franciju. Labi, Remi, ari mēs dosimies turp!