Pēc žandarmu aizjāšanas ciemā viss norima.
Remi nogaidija, kad norimst beidzamais troksnis, tad devās iejā rūpēties arī par viņu aizceļošanu. Bet, atvēris zāles durvis, viņš izbrīnā ieraudzīja pie uguns sēžam kādu vīru.
— Atvainojiet, — Remi sacija, — es domāju, ka esmu šeit viens.
— Es arī, — atbildēja Orilī. — Bet tagad redzu, ka man būs biedri.
— O, loti bēdīgi biedri, — aizrādīja Remi, - jo bez slimā jaunekļa, ko es vedu uz Franciju…
— Jūs runājat par jauno dāmu?
— Par kādu jauno dāmu? — Remī iesaucās.
— Nedusmojieties, draugs, — atbildēja Orilī, — es esmu Žojeza uzticamākais kalps, ko pie jaunā kunga atsūtīja viņa brālis. Aizjādams grāfs man uzticēja jauno dāmu un vienu kalpu, kas gribot atgriezties Francijā…
Orilī tuvojās Remī. Tas klusēja.
— Jūs man neatbildat? Vai nobijāties?
— Monsieur, — Remī vārgi atbildēja, - piedodiet vecim, ko nelaimes padarījušas neuzticīgu.
— Laba drauga palīdzību jūs nedrikstat noraidīt. Mani taču sūta cilvēks, kas var modināt' paļāvību.
— Protams, monsieur, protams.
Remī atkāpās.
— Jūs aizejat?
— Es gribu aprunāties ar savu kundzi.
— Laidiet mani, es aprunāšos.
— Nē, nē, viņa varbūt guļ.
— Kā vēlaties. Es jums teicu, ka mans kungs pavēlēja jūs pavadīt. Jūs un jauno dāmu.
— Mani?
— Jūs monsieur.
— Pateicos.
Tiklīdz durvis bija aizvērušās, Remi jauneklīgiem soļiem devās pie Diānas.
— Madame, madamel — Remi izbiedēts iesaucās. — Viņš ir projām, bet šeit palicis vēl bīstamāks dēmons. Jau sešus gadus es alkstu tam atriebties, tāpat kā jūs ilgojaties atmaksāt viņa kungam.
— Vai tas nav Orilī? — Diāna ievaicājās.
— Orilī.
— Viņš šeit palicis hercoga uzdevumā!
— Varbūt!
— Vai viņš mani pazīst?
— Nedomāju.
— Bet tevi?
— Mani? — Remī pasmaidīja. — Mani vairs neviens nepazīst.
— Par ko viņš uzdodas, Remī?
— Par grāfa de Busāža kalpu.
— Viņš melo. Viņš kaut ko slēpj. Mēģināsim to uzzināt.
— Labi.
— Ko viņš vēlas?
— Mūs pavadīt.
— Saki, ka es esmu ar mieru.
— Madamel
— Saki, ka es gribu doties uz Angliju pie radiniekiem. Melo. Lai uzvarētu, jācīnās ar līdzīgiem ieročiem.
— Bet viņš jūs ieraudzīs.
— Mana maska! Bet iespējams, ka viņš jau nojauš, Remi. Ko tu baidies? Par nāvi taču nekā bīstamāka vairs nav?
— Nav!
— Ej, mans draugs!
Remī šaubīdamies sāka kāpt lejā.
Viņš juta šausmas kā no plēsīga zvēra, ko alka nogalināt. Bet pamazām viņš nomierinājās, un, durvis atverot, viņš bija sagatavojies uz visu. Orilī nepacietīgi gaidīja viņu atgriežamies. Remī piegāja pie viņa salts un nesatricināms.
— Mana kundze jūsu priekšlikumu nevar pieņemt.
— Kāpēc?
— Jo jūs neesat grāfa de Busāža uzticības kalps. Orilī nobālēja.
— Kas jums to teica?
— Grāfs de Busāžs aizjādams par jums neminēja ne vārda.
— Viņš ieraudzīja mani vēlāk.
— Meli, monsieur.
— Draugs, tu runā ne visai pieklājīgi, — viņš aizrādīja. — Sargies, tu esi vecs, bet es jauns.
Remi klusi pasmaidīja.
— Ja es gribētu darīt tev un tavai kundzei ko ļaunu, — Orilī turpināja, — man tikai būtu jāpaceļ roka.
— O, varbūt, ka es esmu maldījies, — sacīja Remī, — varbūt, ka jūs vēlat visu labu.
— Protams.
— Ko jūs tādā gadījumā vēlaties?
— Es gribu rūpēties par tavu laimi, — atbildēja Orilī, — ja tik tu man paklausīsi.
— Bet ja es nepaklausīšu?
— Nonāvēšu.
— Nonāvējiet! — Remī drūmi pasmaidīja.
— Jā, es to drīkstu. Remī nopūtās.
— Tev, vecais, taisnība. Es nepiederu grāfam Busāžam.
— Tad jūs piederat karalim?
— Nē, viņa brālim, Anžū hercogam.
— Ko viņa augstība vēlas?
— Hercogs, mans draugs, — Orilī čukstēja, — hercogs mīl tavu kundzi.
— Vai viņš to pazīst?
— Viņš to ir redzējis.
— Kad viņš to redzēja?
— Šovakar.
— Mana kundze neizgāja no istabas.
— Hercogs paņēma trepes un pielika pie loga. Viņš ir iemīlējies kā skolnieks.
— O!
— Vai viņa ir skaista?
— Vai jūs viņu neredzējāt?
— Nē. Tātad nolemts: tu būsi mūsu draugs. Orilī jau otro reizi mēģināja iedot Remī zeltu.
— Būšu. Bet kas man jādara?
— Vai tava kundze ir de Busāža vai viņa brāļa mīļākā?
— Viņai nav mīļākā!
— Nav mīļākā? Sieviete, kurai nav mīļākā! Hercog, mēs esam ieguvuši gardu kumosu.
— Tātad Anžū hercogs mīl manu kundzi?
— Līdz ausīm!
— Ko viņš vēlas?
— Sagaidīt viņu Šatotjērā.
— Bet mana kundze grib doties uz Angliju.
— Atrunā viņu.
— Jūs manu kundzi nepazīstat, monsieur. Viņa ir stūrgalvīga. Ja arī viņa ieradīsies Šatotjērā, vai jūs domājat, ka viņa padosies hercoga vēlmēm?
— Kāpēc ne?
— Viņa Anžū hercogu nemīl.
— O, prinčus arvien mīl. Bet gan jau viņa paklausīs.
— Un ja nu mēs abi nepaklausīsim.
— Tad es tevi, vecais, nogalināšu.
— Varbūt, ka jums arī nelaimējas.
— Diezgan! Pierunā savu kundzi sekot uz Franciju.
— Mēģināšu, bet es nesolu.
— Kad dabūšu atbildi?
— Es tikai uzkāpšu augšā parunāt.
— Nesteidzieties, monsieur.
Remī devās pie grāfienes. Orilī aizsteidzās parūpēties par zirgiem.
— Kas ir? — Diāna jautāja, kad Remī atgriezās.
— Hercogs jūs ir redzējis.
— Un?
— Un ir iemīlējies.
— Hercogs mani ir redzējis un ir iemīlējies! — Diāna iesaucās. — Remī, tu sapņo.
— Nē, es saku to, ko man teica.
— Kas tev to teica?
— Zemiskais radījums Orilī.
— Vai viņš mani ir pazinis?
— Nē. Bet šis cilvēks jūs pazīs.
— Kāpēc?
— Ko neatceras kungi, atceras kalpi.
— Man ir maska.
— Labi, madame. Pats Dievs mums palīdzēs sodīt noziedzniekus. Tad viņš piegāja pie durvīm un pasauca Orilī.
— Kas ir? — Orilī jautāja.
— Mana kundze pateicas grāfam de Busāžam un labprāt pieņem jūsu izpalīdzību.
— Labi, — skanēja atbilde, — pasakiet, ka zirgi jau gaida.
— Iesim, madame, iesim, — Remī sniedza grāfienei roku.
Orilī nepacietībā gaidīja lejā pie trepēm. Rokā viņš turēja lukturi, lai labāk aplūkotu svešinieces seju.
— Velns lai parauj! — viņš izdvesa. — Viņa ir maskā! Bet līdz Satotjērai saite var pārtrūkt vai tikt pārgriezta.