Otrā dienā pēc notikuma Fēras mežā, kas atstāstīts iepriekšējā nodaļā, Francijas karalis izkāpa no vannas ap deviņiem rītā.
Kalpotājs, ietinis viņu vieglā vilnas segā un divos persiešu palagos, aizgāja. Ienāca bārddziņi un ģērbēji, kurus drīz vien nomainīja iesmaržotāji un galminieki.
Tad viņš pasauca galda pārzini un paziņoja, ka neieturēs parasto kārtību, jo jūtot lielisku ēstgribu.
Šī patīkamā vēsts izplatījās visā Luvrā. Kad ienāca gvardes pulkvedis Kriljons, karaļa virtuvi pildīja smaržaini trauki.
— Nu, Kriljon, šorīt dari ko gribi, tikai neliec man būt karalim, — sacīja Indriķis. — Es esmu tik laimīgs. Es gribētu lidot. Es esmu izsalcis, vai tu saproti?
— Saprotu, sire, — atbildēja pulkvedis, — kā to var saprast izsalcis cilvēks.
— O, tu arvien esi izsalcis.
— Ne arvien, sire. Es esmu izsalcis tikai trīs reizes dienā. Bet jūs, sirel
— O, mans draugs, vienreiz gadā un tikai tad, kad saņemu labas ziņas.
— Tātad jūs esat dabūjis labas ziņas, sirel Ļoti labi.
— Es neko neesmu dabūjis.
— Arī no Navarras ne?
— Nē.
— Liekas, ka tur guļ. Bet no Flandrijas?
— Neko.
— Tur laikam kaujas. Bet no Parīzes?
— Arī neko.
— Tur laikam muld par sazvērestībām.
— Vai par bērniem, Kriljon, es ceru, ka man būs bērns.
— Jums, sirel — Kriljons pārsteigts iesaucās.
— Karaliene esot nosapņojusi, ka viņa bijusi grūta.
— Priecājos, ka jūsu augstībai tik agri iegribējies ēst. Ardievu, sire!
— Ardievu, Kriljon, ardievu!
— Tā kā jūs, sire, esat izsalcis, jūs varētu mani ielūgt brokastīs.
— Kāpēc?
— Melš, ka mūsu karalis pārtiekot no gaisa. Es tagad to varētu noliegt.
— Nē, Kriljon, lai viņi melš vien. Es nedrīkstu ēst kā visi. Karalim arvien jābūt diženākam par pavalstniekiem. Ej vien, Kriljon. Tu esi labs kalps un nederi galminiekos.
— Un tāpēc augstība mani neielūdz brokastīs, — Kriljons pasmaidīja un palocījās. Viņš aizgāja apmierināts.
Kad Kriljons izgāja, tūlīt uzklāja galdu.
Ēdieni bija lieliski. Karalis bija jau norijis jaunu irbīšu cepeša ceturto kumosu, kad viņam aiz muguras atskanēja viegli soļi. Kāda pazīstama balss ierunājās:
— Labu ēstgribu! Karalis pagriezās.
— čiko!
— Pareizi!
Un Čiko, kā parasti, paņēma šķīvi un dakšiņas un mierīgi sāka ēst austeres.
— Tu atgriezies!
— Klusu!
Čiko izmantoja karaļa izbrīnu un pievilka sev tuvāk irbītes.
— Pagaidi, tās ir manējās! — karalis iesaucās. Čiko sadalīja cepeti divās daļās.
Kad viss bija apēsts, Čiko sacīja:
— Labrīt, kā klājās, Indriķi? Tu šorīt esi ļoti jautrs. Kāpēc?
— Tāpat.
— Ļoti labi. Bet vai tev nav vēl kaut kas, ar ko pamieloties?
— Ievārījums, rieksti!
— Nē, nē! Tava virtuve kļūst sliktāka, tavā galmā vairs nevar dzīvot.
— Vai Navarras karaļa galmā dzīve ir labāka? — Indriķis smiedamies jautāja.
— Gandrīz vai.
— Tad tur ir notikušas lielas pārmaiņas.
— Tu uzminēji.
— Pastāsti par savu ceļojumu.
— Labprāt. Ar ko lai sāku?
— Pastāsti par savu ierašanos Navarrā.
— Labi.
— Ko darīja Indriķis?
— Mīlinājās.
— Ar Margo?
— Nē!
— Savādi. Viņš vēl arvien ir neuzticīgs Francijas princesei. Kas ir viņa mīļākā?
— Fosēza.
— Tātad Margo ir pameita?
— Kā jau sieva.
— Un viņa atriebjas?
— Es domāju gan. Indriķis priekā berzēja rokas.
— Ko viņa darīs? Vai viņa negrib savu brāli Indriķi aicināt pret savu vīru Anrī?
— Varbūt.
— Tu viņu redzēji?
— Jā.
— Ko viņa darīja?
— Gatavojās kļūt par vecmāmiņu.
— Ciko!
— Jā, māsa Margo gatavojas dzemdībām.
— Kā, Margo būs bērns? — Indriķis nobālis iesaucās.
— Ne viņai, bet viņas vīram. Tu jau zini, ka Valuā nav visai auglīgi.
— Kam tad būs bērns?
— Fosēzai.
— Es nekā nesaprotu.
— Es arī ne. Bet man nav jāpaskaidro, līdz tu sāc saprast.
— Kāpēc viņa tā pazemojas?
— Cīņā vienam taču ir jāpadodas. Tava māsa bijusi vājāka par Indriķi. Tas ir viss.
— Priecājos.
— Tu esi slikts brālis.
— Gan jau radīsies jauna mīla, un tad viņi pavisam saķildosies.
— Šī jaunā mīla ir jau klāt, Indriķi.
— O!
— Saki!
— Un vai man jāsaka, par ko es baidos?
— Jā.
— Es baidos, ka šī mīla viņus pavisam samierinās.
Un Čiko atstāstīja karalim rūgto patiesību par Kaoras ieņemšanu.
— Velns un elle! — iesaucās karalis. — Manu pilsētu! Viņš ir ieņēmis manu pilsētu!
— Tu negribēji to dot, un viņš pats to paņēma. Jā, lūk, vēstule, ko viņš uzticēja nodot Francijas karalim.
Čiko izvilka no kabatas kādu aploksni un pasniedza Indriķim. Tā bija uzveiktajā Kaorā rakstītā vēstule.