Čiko apsēdās krēslā, pagriezis durvīm muguru, un nogrima domās, kad Giza sūtņa pirmie vārdi lika viņam nodrebēt.
Viņš pavēra vienu aci.
Sūtnis atradās soļus desmit no krēsla, kurā sēdēja Čiko. Viņu slēpa augstā atzveltne, bet viņš pats varēja visu novērot.
— Jūs ieradāties no Lotringas? — karalis jautāja sūtnim. — Bet vai mans brālis nejāja turp?
— Nē, sire, no Suasonas, kur hercogs man nodeva jums rakstītu vēstuli.
Čiko acis dzirkstīja.
Gīza sūtnis atpogāja kamzoli un izvilka nevis vienu, bet gan divas vēstules, kas mīkstās lakas dēļ bija salipušas. Kaut gan kapteinis izņēma vienu, otra nokrita uz grīdas.
Čiko acis vēroja nokritušo vēstuli kā kaķis peli.
Viņš redzēja, kā sūtnis samulsa. Taču Indriķis neko neievēroja. Viņš mierīgi atplēsa vēstuli un sāka lasīt.
Sūtnis savukārt mēģināja pētīt karaļa sejas izteiksmi.
— O, tēv Boromē, — čukstēja Čiko. — O, kaptein, tu pasniedz karalim vienu vēstuli, bet kabatā tev ir divas. Pagaidi, draugs, pagaidi!
— Ļoti priecājos! — karalis sacīja, kad hercoga vēstuli bija uzmanīgi izlasījis. — Ejiet, kapteini, un pasakiet hercogam, ka es ļoti pateicos.
— Vai augstība neuzrakstīs vēstuli? — sūtnis jautāja.
— Nē, pēc mēneša mēs satiksimies, un tad es personīgi pateikšos. Ejiet!
Kapteinis palocījās un izgāja.
— Tu redzi, Čiko, — sacīja karalis, kas domāja, ka Čiko ir aizmidzis, — ka Gīzs nav ne krāpnieks, ne skauģis. Hercogs uzzinājis par notikumiem Navarrā. Viņš baidās, ka tagad hugenoti sacelsies, jo Vācija solījusi Navarrai palīdzību. Uzmini, ko viņš dara?
Čiko neatbildēja.
— Viņš man piedāvā savu karaspēku, — Indriķis turpināja. — Ko tu par to saki, Čiko?
Klusums.
— Tu esi palicis kurls, draugs. Tu esi stūrgalvīgs kā spānieša mūlis,
Čiko vēl arvien neatbildēja. Indriķis sāka uzbudināties.
— Blēdi, tu būsi aizmidzis.
Karalis piegāja pie krēsla.
— Vai tu reiz atbildēsi?
Bet Čiko nevarēja atbildēt, jo viņa tur nebija. Krēsls bija tukšs.
Karalis pārskatīja istabu. Čiko bija pazudis. Indriķi pārņēma bailes. Čiko bija sātaniska daba.
Viņš pasauca Nambu, savu miesassargu. Tas bija veselīgs un spēcīgs virs.
Nambu pārliecināja karali, ka pirms piecām minūtēm Čiko ir atstājis Luvru.
Nambu bija taisnība. Čiko iespējami klusi bija atstājis karaļa pili. Kādā palieveni viņš apstājās, lai salabotu piesi. Viņš gaidīja.
Driz vien parādījās arī Gīza sūtnis. Viņa gaita bija visai lepna: viņu sveicināja visi sargkareivji, un karalim pret Gīzu nebija bijis nekādu aizdomu. Tas viņu iepriecināja. Uz paceļamā tilta viņu pārsteidza piešu šķindoņa.
Viņš pagriezās, domādams, ka nu karalis licis viņu pasaukt atpakaļ. Sūtnis bija gluži pārsteigts, ieraudzīdams smaidam nolādētā paziņas Roberta Brikē seju. .
Boromē grini savilka muti.
— Pie velna! — viņš iesaucās.
— Deviņas raganas! — Čiko atbalsoja.
— Mans miesīgais pilsonis!
— Mans svētais tēvs!
— Bruņucepurē!
— Un bruņās!
— Ļoti priecājos jūs redzēt.
— Es arī!
— Jūs esat viltīgs cilvēks, monsieur Brikē!
— Vai es, cienījamais?
Jakobīņu klosteri jūs mēģinājāt iegalvot, ka esat vienkāršs pilsonis. Jūs esat viltīgāks par prokuroru un varonīgāks par kapteini.
— O! — Čiko labsirdīgi nopūtās. — Bet ko es lai saku par jums?
— Par mani?
— Jā.
— Kāpēc?
— Lai sevi pārliecinātu, ka jūs esat mūks. Jūs esat viltīgāks par pāvestu. Tagadējais pāvests taču ir īsts naktssargs.
— Ko jūs runājat!
— Vai es kādreiz esmu melojis?
— Sniedziet roku, draugs.
Un Boromē izstiepa savu roku.
— Klosteri gan jūs neizturējāties tik pieklājīgi, — sacīja Čiko.