Ceļš, pa kuru Boromē veda Čiko, nejauzdams, ka arī viņš to zina, atgādināja gaskonietim viņa jautro jaunību.
Drīz vien parādījās Svētā Zaķa iela, tad Svētā Benuā klosteris, bet gandrīz iepretim klosterim viesnīca «Pilnības rags", mazliet novecojusi, apbirzusi, bet vēl arvien apdēstīta platānām un kastaņām, bet iekšā ar spodrām glāzēm un mirdzošiem traukiem, kas viesnīcniekam atnesa tik daudz sudraba un zelta.
Čiko salīcis un saviebies sekoja Boromē. Viesnīcas «Pilnības rags" saimnieks viņu pat neievēroja.
Boromē pamāja viesnīcniekam un uzprasīja:
— Vai istaba ir brīva?
— Brīva!
— Iesim, — Boromē aicināja.
Un viņš ieveda Čiko pazīstamajā mazajā istabiņā.
— Pagaidiet mani šeit, — Boromē aizrādīja. — Es iešu likt lietā pastāvīgo viesu priekšrocības.
— Kādas?
— Pašam nokāpt pagrabā un izvēlēties vīnu, ko mēs abi izdzersim.
— Jauka priekšrocība, — Čiko piekrita. — Ejiet.
Boromē izgāja.
Kad durvis bija aizvērušās, Ciko noņēma no sienas gleznu. Aiz tās atradās sprauga, pa kuru neievērots varēja aplūkot lielo zāli.
Čiko zināja šo spraugu, jo tā bija viņa darbs.
— Tu gribi mani piekrāpt. Palūkosim kaptein, kurš kuru uzveiks!
Un Čiko, grīni smaidīdams, sāka lūkoties pa spraugu.
Viņš ieraudzīja Boromē sarunājāmies ar Bonomē.
No kapteiņa lūpu kustībām Čiko noprata, ka viņš Bonomē sacīja:
— Atstāj istabu mūsu rīcībā un nekādā gadījumā netraucē.
Tad Boromē paņēma lukturi un devās uz viesnīcas ,.Pilnības rags"
pagrabu.
Čiko savdabīgi pieklauvēja pie spraugas.
Bonomē nodrebēja.
Čiko pieklauvēja vēlreiz.
Bonomē iesteidzās istabiņā un izbailēs sastinga. Viņš, tāpat kā visi citi, bija domājis, ka Čiko ir miris un tagad no viņa šķietamās ēnas pārbijās.
— Ko tas nozīmē? — Čiko jautāja. — Kāpēc tu vairs nepaklausi?
— Dārgais Čiko, vai tas esat jūs vai jūsu ēna? — Bonomē murmināja.
— Vai nu es pats, vai mana ēna, bet tev vajadzēs pakļausit.
— Vai jūs par to šaubāties? Pavēliet!
— Lai šeit notiktu kas notikdams, Bonomē, ierodies tikai tad, kad es tevi saukšu.
— Viegli izpildāms uzdevums, monsieur Čiko. Ari jūsu biedrs pavēlēja to pašu.
— Bet viņš nesauks. Saucējs būšu es. Bet, ja viņš sauc, neklausiet.
— Labi, monsieur.
— Tagad kaut kā aizraidiet projām visus pārējos savus viesus, lai mēs justos kā Lielajā piektdienā.
— Pēc desmit minūtēm viesnīcā nebūs neviena kaķa, monsieur Čiko.
— Ejiet, Bonomē, ejiet. Jūs esat godavīrs! — Čiko uzslavēja.
— Ak, Dievs! — Bonomē nopūtās. — Kas gan manā mājā viss nenotiek!
Ceļā viņš satika Boromē.
— Klausies, — tas brīdināja, — pēc desmit minūtēm tavai viesnīcai jābūt tukšai.
Bonomē piekrizdams palocīja galvu.
Boromē ienāca istabā un atrada savu biedru sēžot krēslā ar izstieptām kājām un smaidu uz lūpām.
Pēc desmit minūtēm viesnīcu «Pilnības rags" atstāja beidzamais viesis.