*
Satrauktu sirdi Čiko atkal ieraudzīja kluso un tuksnesīgo Augustīna ielu, kaimiņu mājas stūri un, beidzot, savu mīļo namiņu ar trijstūraino jumtu, balkonu ar pūķu galvām ūdens notekai.
Viņš tā bija baidījies atrast sava nama drupas, dūmiem pilnu ielu, ka iela uz mājām viņam šķita tīrības un krāšņuma brīnums.
Čiko sava nama milzīgo atslēgu bija paslēpis kādā no balkona spraišļa pamatnes spraugām.
Tikpat neskartu viņš atrada arī istabu un dēli, kas slēpa slepeno baļķa spraugu ar tūkstoti zelta ekiju.
Čiko nebija sīkstulis, viņš bieži riekšavām šķieda zeltu, materiālo pasauli upurēdams garīgajai. Bet kad viņam naudu nevajadzēja, tad neviens tik labi kā Čiko neprata atzīt zelta vērtību.
— Pie velna, — viņš ņurdēja, — mans labais kaimiņš, kā redzu, pratis naudu cienīt. Velns lai parauj! Man šim varonim jāpateicas, un šovakar es to izdarīšu.
Pēc tam Čiko aizbīdīja dēli priekšā spraugai, piegāja pie loga un sāka aplūkot ielu.
Pretējais nams bija tikpat drūms un skumjš.
Viņš izgāja ārā un devās pieklauvēt pie durvīm.
Viņš izdzirda troksni uz trepēm, steidzīgus soļus un diezgan ilgi gaidīja, vai nepieklauvēt vēlreiz.
Pēc otrā klauvējiena durvis atvērās un parādījās kāds cilvēks.
— Ko jūs vēlaties? — jautāja balss, kas Čiko ļoti pārsteidza.
Svešais pienāca tuvāk.
— Es esmu kļūdījies, — Čiko atzinās. — Jūs neesat mans senākais kaimiņš, bet es jūs tomēr pazīstu.
— Un arī es jūs, — jauneklis atbildēja.
— Jūs esat vikonts Ernotons de Šarmēns.
— Bet jūs, liekas, Ēna?
— Jā, — Čiko atzinās, — es tik tikko atgriezos no ēnu valsts.
— Ko jūs vēlaties? — jauneklis īgni ievaicājās.
— Piedodiet, vai es jūs traucēju?
— Nē. Bet jūs taču atļausit vaicāt, ar ko es varu izpalīdzēt?
— Ne ar ko. Es tikai gribēju parunāties ar šā nama saimnieku.
— Runājiet.
— Vai tad jūs…
— Vai esmu šā nama saimnieks? Jā, esmu.
— Jūs? Vai jau ilgi?
— Liekas jau trešo dienu, jo es to nopirku.
— Bet iepriekšējais īpašnieks?
— Viņš šeit vairs nedzīvo.
— Kur tad?
— Nezinu.
— Viņš bija divdesmit piecus vai trīsdesmit, kaut gan izskatījās četrdesmit gadus vecs.
— Kas jums šim cilvēkam ir jāsaka, Ēnas kungs? — Ernotons pēc brīža jautāja.
Čiko jau gribēja visu izstāstīt, bet apdomājās.
— Es gribēju viņu apmeklēt kā kaimiņu.
— Ļoti nožēloju, monsieur, ka vairāk es jums nevaru izpalīdzēt.
— Pateicos.
— Bet es priecājos, ka esmu ar jums iepazinies, — Ernotons turpināja, durvis pamazām aizvērdams. — Uz redzi, monsieur.
— Pagaidiet, monsieur Šarmēn, — Čiko iebilda.
— Ļoti nožēloju, bet man nav vaļas. Es gaidu kādu cilvēku, kam jāpieklauvē pie tām pašām durvīm un kam ar mani steidzīgi jārunā.
— Saprotu, — Čiko teica. — Piedodiet, ka jūs tik ilgi aizkavēju. Es eju!
— Ardievu, Ēnas kungs!
— Ardievu, monsieur Ernoton!
Un Čiko aizgāja, noskatīdamies, kā durvis klusi aizvērās. Uz trepēm atskanēja jaunekļa soļi. Čiko mierīgi atgriezās savā namā un aizslēdza durvis, nolēmis savu kaimiņu netraucēt, bet arī neļaut tam pazust.
Čiko nevarēja aizmirst Gīza vēstules piezīmi: „Es attaisnoju tavu rieibu par četrdesmit pieciem…" Tagad viņš nolēma painteresēties par Ernotonu. Viņam šķita savādi, ka Ernotons ieguvis namu, kuru tā iepriekšējie iemītnieki bija pēkšņi atstājuši.
Savādi bija tāpēc, ka Gīza vēstulē kāds norādījums par Anžū hercogu varēja attiekties uz nama senākajiem iedzīvotājiem.
Čiko pārsteidza ari tas, ka Remī vietā viņš bija ieraudzījis Ernotonu.
Viņi abi taču viens otru nepazina. Tātad te bija kāds nezināms vidutājs. Bez tam — namu bija nopircis Ernotons, kam nebija naudas.
"Protams," Čiko prātoja, nosēdies uz balkona malas, " jauneklis gaida dāmu. Tagad gadās izlaidīgas bagātnieces. Ernotons ir jauns un patīkams. Ernotons iepatikās, viņam noteica satikšanos un lika nopirkt šo namu. Ernotons dzīvo galmā. Tā būs kāda galma skaistule! Nabaga Ernotons!"
Kamēr Čiko tā pārdomāja, no viesnīcas „Drošsirdīgais bruņinieks" puses ielā parādījās nestuves.
Nestuves apstājās pie noslēpumainā nama lieveņa. No tām izkāpa aizplīvurojusies dāma un pazuda Ernotona atvērtajās durvīs.
— Nelaimīgais jauneklis! — Čiko izdvesa. — Es neesmu maldījies, viņš ir gaidījis sievieti. Tagad es iešu gulēt.
Un viņš piecēlās.
— Es maldos, — viņš atzinās, — aiz ziņkāres es nevarēšu aizmigt. Es labāk palikšu šeit izlūkot, kura mūsu skaistule apbalvo ar savu mīlu daiļo Ernotonu.
Un Čiko palika.
Pagāja vairāk nekā stunda. Pēkšņi ielas galā atskanēja pakavu klaboņa.
Parādījās mētelī ietinies jātnieks.
Jātnieks apstājās ielas vidū un, likās, uzmanīgi pārlūkoja apkārtni.
Tad viņš ieraudzīja ļaudis pie nestuvēm. Jātnieks devās pie tiem. Viņš bija bruņojies, jo pret piešiem šķindēja zobens.
Nesēji gribēja tam aizsprostot ceļu, bet viņš kaut ko iečukstēja, un tie tikai godbijīgi palocījās, bet viens satvēra zirga pavadu un palīdzēja svešajam nokāpt.
Nepazīstamais piegāja pie durvīm un spēcīgi pieklauvēja.
— Ak, Dievs, cik labi, ka es paliku! — Čiko priecājās. — Tas ir vīrs! Nabaga Ernotons! Viņi tūlīt viens otru nožņaugs. Un es to dabūšu redzēt!
Durvis neatvērās.
— Atveriet! — klauvētājs uzsauca.
— Atveriet, atveriet! — nesēji atkārtoja.
— Kā tad, — Čiko sprieda, — tas ir vīrs. Viņš nesējiem piedraudējis, un tagad tie ir viņa pusē. Nabaga Ernotonam dzīvam novilks ādu. Nē, nē. Viņš man izglāba dzīvību, un man tagad ir jāpalīdz.
Čiko bija augstsirdīgs un ziņkārīgs. Viņš atraisīja savu garo zobenu, izvilka no maksts un devās lejā pa trepēm.
Viņš klusi atvēra durvis un atslējās zem sava balkona.
Tūlīt arī atvērās durvis, un uz sliekšņa parādījās svešā dāma. Viņa satvēra jātnieka roku, kurš viņu pavadīja līdz nestuvēm, aizvēra durvis un uzkāpa zirgā.
— Bez šaubām, — Čiko nolēma, — tas ir vīrs, kas pieder labsirdīgo ragaiņu sugai, kuri nemīl troksni.
Nesēji devās ceļā. Jātnieks jāja blakus nestuvēm.
— Man viņiem ir jāseko, — Čiko atzina, — lai uzzinātu, kas viņi ir un kurp dodas. Ar to varētu izpalīdzēt savam draugam monsieur Šarmēnam.
Čiko tiešām uzmanīgi sekoja nestuvēm. Viņš bija ļoti pārsteigts, kad tās apstājās pie viesnīcas «Drošsirdīgais bruņinieks".
Gandrīz tai pašā laikā atvērās viesnīcas durvis. Likās, ka viesi bija gaidīti.
Aizplīvurotā dāma izkāpa no nestuvēm, iegāja viesnīcā un sāka kāpt uz tornīti, kura logs bija visai gaiši apgaismots.
Vīrs viņai sekoja.
Pirmā ar lāpu rokā gāja Furnišāna kundze. — To nu es gan nesaprotu, — Čiko atzinās.