Čiko bija pārliecināts, ka šis pazemīgā kavaliera stāvs viņam ir pazīstams. Bet ceļojumā pa Navarru viņš bija redzējis tik daudz dažādu cilvēku, ka atmiņa liedzās minēt svešā vārdu.
Viņš slēpās ēnā un, torņa gaišajā logā lūkodamies, mēģināja atcerēties, kāpēc abi svešnieki ieradušies viesnīcā «Drošsirdīgais bruņinieks". Tad cienījamais gaskonietis ieraudzīja atveramies durvis un spraugā parādāmies kādu ēnu.
Ena apstājās, lai pavērtos logā, kas saistīja arī Čiko.
Čiko nolūkojās mūkam pakaļ līdz Augustīna ielai. Viņš it kā nojauta, ka šis mūks min mīklu, ko viņš pats tik ilgi un velti pūlējās atrisināt.
Čiko vēlreiz aplūkoja gājēju.
— Ievēro, ka tas ir tas pats zēns, kuru gribēja nodot manā svītā un kurš tik labi rīkojas ar zobenu.
Nonācis pie šādas atziņas, Čiko ar desmit soļiem sasniedza gājēju. Viņš nebija maldījies.
— Hallo, mīļais draugs! — viņš uzsauca. — Hallo, Žak! Pagaidi!
Gājējs apstājās.
— Kas mani sauc? — jauneklis draudīgi ievaicājās.
— Es! — atbildēja Čiko, nostādamies jakobīņa priekšā. — Vai tu mani jau esi aizmirsis, mans dēls?
— O, Roberts Brikē! — jauneklis iesaucās.
— Jā, jā. Kurp tu skrien tik vēlā stundā, mans dēls?
— Uz klosteri.
— Bet kur tu biji?
— Es?
— Jā, blēdi.
Jauneklis nodrebēja.
— Nezinu, ko jūs domājat, monsieur Brikē. Mani sūtīja pāters Gorenflo. Ja neticat, pavaicājiet viņam.
— Lēnām, lēnām! Tu sāc ļaunoties.
— Neizprašņājiet mani!
— Pareizi. Bet, ja tavā tērpā tik vēlā stundā iznāk no viesnīcas, tad ikvienam rodas šaubas…
— No viesnīcas?
— Protams! Nams, no kura tu iznāci, taču saucas viesnīca «Drošsirdīgais bruņinieks".
— Jā, es iznācu no šā nama, — Zaks atbildēja, — bet ne no viesnīcas.
— Kas tad tā ir? — Ciko iesaucās.
— Viesnīcā dzer, bet te ne, es tur nedzēru, tad man tā nav viesnīca.
— Tu būsi filozofs. Bet kāpēc tad tu tur biji?
Zaks klusēja, un Čiko arī tumsā viņa sejā novēroja stingru apņemšanos neatbildēt.
Šī klusēšana mūsu draugam nepatika. Viņš sāka stāstīt par ceļojumu, kas jaunekli bija valdzinājis. Brikē paskaidroja, ka zemē, ko viņš apmeklējis, ļoti ciena paukošanos un ka uzzinājis arī vairākus brīnišķus cirtienus.
Šis aizrādījums ielēja eļļu ugunī. Zaks ievaicājās par šiem cirtieniem, un Čiko ar savu garo roku tos parādīja uz jaunekļa rokas.
Taču Zaķa spītība nebija salaužama. Saīgušais Čiko mēģināja jaunekli aizvainot.
— Nav labi, — viņš sacīja, — nav labi apmeklēt viesnīcas, kur var atrast skaistas sievietes un sajūsmā lūkoties logos, kuros redzamas mīļas sejiņas! Gribi vai negribi, bet es pateikšu pāteram Gorenflo.
Zaks pagriezās kā čūska, kurai ir uzmīts uz astes.
— Meli! — viņš dusmās un kaunā iesaucās. — Es nekad neskatos uz sievietēm.
— Gluži otrādi, — iebilda Čiko. — Viesnīcā bija kāda daiļa dāma, un iznākdams tu vēlreiz atgriezies, lai palūkotos uz viņu. Es zinu, ka tu viņu gaidīji tai tornītī, zinu, ko tu viņai teici.
Zaks vairs nevarēja valdīties.
— Vai ar sievieti runāt ir grēks?
— Ja ar viņu runā no brīvas gribas, ne velna iekārdināts.
— Velnam tur nav nekādas daļas. Man viņai vajadzēja nodot pātera Gorenflo vēstuli. Sakiet nu viņam!
Tagad Čiko saprata.
— O, tagad es zinu! — viņš iesaucās.
— Ko?
— To, ko tu negribēji teikt.
— Kāpēc man bija jāsaka?
— Tāpēc, ka es esmu pātera draugs un…
— Un?
— Un jau iepriekš zināju visu, ko tu man varēji pateikt.
Zaks palūkojās uz Čiko un neticīgi pakratīja galvu.
— Vai vēlies, lai pastāstu, ko tu no manis slēpi?
— Pastāstiet!
— Vispirms, — Čiko iesāka, — nabaga Boromē… Zaķa seja sadrūma.
— O, — viņš iesaucās, — ja es būtu tur bijis!
— Kas tad būtu!
— Tad būtu pavisam citādi. Es viņu būtu aizstāvējis.
— Un viņš nebūtu nogalināts?
— Nē, viņš varbūt būtu nonāvēts, bet kopā ar mani.
— Bet tevis tur nebija. Nabags nomira, minēdams Gorenflo vārdu.
— Jā.
— Un pāteram paziņoja…
— Kāds pārbiedēts cilvēks.
— Un abats sēdās nestuvēs un steidzās uz viesnīcu «Pilnības rags".
— Kā jūs to zināt?
— O, tu mani vēl nepazīsti. Es esmu mācījies melno maģiju. Zaks atkāpās.
— Tas vēl nav viss, — aizrādīja Čiko. — Nomirušā kabatā atrada vēstuli.
— Jā.
— Un pāters Gorenflo uzdeva mazajam Zakam aiznest vēstuli uz Gīzu pili.
— Jā.
— Kur viņš sastapa tikai Majēnvilu.
— Jā.
— Majenvils sūtīja Zaķu uz viesnīcu «Drošsirdīgais bruņinieks".
— Monsieur Brikē, monsieur Brikē, — Zaks kliedza, — ja jūs jau to zināt…
— Tu taču redzi, ka es to zinu, — Čiko līksmi aizrādīja.
— Tagad jūs redzat, monsieur Brikē, ka es neesmu vainīgs.
— Tu neesi vainīgs vis darbos, bet gan domās.
— Es?
— Tu atzīsti, ka hercogiene ir skaistule.
— O!
— Un pagriezies, lai to vēl pa logu aplūkotu.
— Es?
Zaks nosarka.
— Tiesā gan, bet viņa ir līdzīga kādas meitenes ģīmetnei. Čiko piespieda Zaķu izstāstīt visu sīkumos.
— Redzi nu, cik brālis Boromē bijis vājš paukotājs. Tagad es tevi mācīšu paukoties.
— Kā es priecāšos.
— Bet nu uz redzi! Dodies uz klosteri, kur tevi nepacietīgi gaida.
— Jums taisnība! Sveiki, monsieur Brikē!
Un Zaks aizskrēja.
Čiko steidzās atgriezties mājās. Viņš klusi piegāja pie sava nama balkona. Pretējais nams vēl arvien bija apgaismots.
Tagad viņu saistīja tikai šis nams.
Pa aizkaru spraugu viņš ieraudzīja Ernotonu nepacietīgi kādu gaidām.
Tad viņš redzēja atgriežamies nestuves, redzēja, kā Majenvils aizjāja, kā hercogiene iegāja istabā, kur tvīka Ernotons.
Viņš nometās ceļos, un hercogiene tam pasniedza savu balto roku.
Tad hercogiene jaunekli piecēla un nosēdināja pie bagāti klāta galda.
— Savādi, — Čiko prātoja. — Sākās ar sazvērestību, bet beidzas ar mīlas dēku!.. Bet kas šo satikšanos nolikusi? Hercogiene Monpansjē!
Šīs domas bija kā gaišs zibens minējumos.
— Lūk, lūk! — viņš čukstēja. — „Es atzīstu tavu rīcību par četrdesmit pieciem, tikai aizrādu, ka tu tiem parādi nepelnītu godu…" Pie velna! Tā nav mīla, bet sazvērestība. Hercogiene Monpansjē mīl Ernotonu de Šarmēnu. Uzmanīsim šo hercogienes mīlas tvīksmi.
Un Čiko nogaidīja līdz pusvieniem, līdz Ernotons, mētelī satinies, aizgāja, bet hercogiene iesēdās nestuvēs.