Domnieki klusēdami palika stāvam karaliskās ložas dibenā un gaidīja, līdz karalis viņus uzrunās.
Tas mirkli kavējās, tad pagriezās pret viņiem un sacīja:
— Nu, mani kungi, kas jauns? Labrīt, prezident Briso!
— Sire, — prezidents cienīgi atbildēja, — mēs nākam pie Jūsu Majestātes lūgt saudzēt vainīgā dzīvību. Nav šaubu, ka viņš kaut ko zina, un ja viņš paliks dzīvs, tas viss atklāsies.
— Bet viņš taču nekā nav izpaudis, prezidenta kungs?
— Pa daļai, sire. Vai jūsu majestāte to nezina?
— Es zinu, kas man jāzina, kungi.
— Tātad Jūsu Majestāte zina, ka viņam ir sakari ar Spānijas sazvērniekiem.
— Ar Spānijas un vēl citām varām, prezidenta kungs.
— Būtu svarīgi, ja šos sazvērniekus noskaidrotu.
— Arī karalis grib soda izpildīšanu atlikt, — iebilda Katrīna, — ja vainīgais pie spīdzināšanas staba atzīstas visos savos noziegumos.
— Tās ir manas domas, — karalis apliecināja. — Jūs varēsit pārliecināties, monsieur Briso, ja pavēlēsit savam leitnantam aprunāties ar noziedznieku.
— Vai jūsu majestāte vairāk nekā nepavēl?
— Nekā. Bet nekādu pārmaiņu, lai piespiestu atzīties, vai arī es ņemšu savu vārdu atpakaļ! Jums cienīgi jāveic savs pienākums.
— Klausos, sire. Ar visu līdzdalībnieku vārdiem?
— Ar vārdiem, ar visiem vārdiem.
— Ja arī noziedznieks apzīmētu šīs personas par valsts galvas niknākajiem naidniekiem?
— Ja tie arī būtu mani tuvākie draugi.
— Lai notiek, kā Jūsu Majestāte pavēl.
— Ejiet, mani kungi! — sacīja prezidents, no saviem domniekiem atvadīdamies. Godbijīgi pret karali palocījies, arī viņš pats tiem sekoja.
— Viņš runās, — sacīja Lotringas Luīze, — un jūsu majestāte viņu apžēlos. Paskatieties, kā viņa lūpas puto.
— Nē, nē, viņš tikai meklē, — iebilda Katrīna. — Ko gan viņš meklē?
— Pie velna, to nav grūti uzminēt! - iesaucās Indriķis III. — Viņš meklē Parmas un Gīzas hercogus. Viņš meklē manu brāli, viskatoliskāko karali. Meklē, meklē vien! Vai tu domā, ka Grēva laukums ir tikpat tīkama paslēptuve kā Flandrijas ceļi? Vai tu domā, ka man šeit nav simts kareivju, lai aizkavētu tavu nodomu nokāpt no ešafota, kur tu uzvests viens vienīgais?
Salseds bija redzējis strēlniekus aizejot, lai atvestu zirgus. Viņš bija pamanījis karaļa ložā prezidentu un domniekus, un tad atkal redzējis tos pazūdam. Viņš saaprata, ka karalis pavēlējis stāties pie soda izpildīšanas.
Tad uz viņa miroņbālajām lūpām parādījās asiņainas putas, ko bija pamanījusi jaunā karaliene. Drausmīgā nepacietībā, ko viņš izjuta, nelaimīgais sakoda savas lūpas asinīs.
— Neviena, neviena! — viņš izdvesa. — Neviena no tiem, kas man solījuši palīdzību! Gļēvulis, gļēvulis, gļēvulis!
Leitnants Tranhons piegāja pie ešafota un pavēlēja bendēm:
— Sagatavojieties!
Ziņdevis pamāja uz laukuma otru galu. Varēja redzēt, ka caur pūli vestie zirgi atstāja aiz sevis viļņainu spraugu, kā viļņu plaisu jūrā, kura aiz viņiem atkal aizvērās.
Kad zirgi pagāja garām Fanerijas ielai, tās stūrī varēja redzēt vienu no pazīstamajiem skaistajiem jaunekļiem nolecam no kāda akmens. Viņu pavadīja gadus sešpadsmit vecs zēns, kuru, kā likās, drausmīgais skats visai saistīja.
Tas bija noslēpumainais pāžs un vikonts Ernotons Šarmēns.
— Pazūdi! — pāžs iečukstēja savam pavadonim. — Traucies spraugā, mēs nedrīkstam kavēties.
— Bet mūs taču nospiedīs. Jūs esat muļķis, mans mazais draugs.
— Es gribu redzēt, redzēt gluži tuvu, — sacīja pažs tik noteikti, ka viegli varēja noskārt, ka šī pavēle nāca no pavēlēt pieradušām lūpām.
Ernotons paklausīja.
— Turies tuvu zirgiem! — aizrādīja pāžs. — Neatpaliec no viņiem ne soli, citādi mēs nenokļūsim vajadzīgā vietā!
— Bet pirms mēs sasniegsim mērķi, jūs jau būsit sarauts gabalu gabalos.
— Par mani neraizējaties. Uz priekšu, uz priekšu!
— Zirgi iespers.
— Ieķeraties pēdējam astē. Ja viņu tā satur, tad zirgs nekad nesper.
Ernotons negribēdams paklausīja un pieķērās zirga astei, kamēr pāžs
satvēra viņa jostu. Pūļa trauksmainajā jūrā viņiem šur un tur nācās atstāt gan mēteļa stūri, gan kamzoļa gabalu, gan krekla mežģīnes, līdz viņi sasniedza ešafotu, uz kura izmisuma lēkmē bija sabrucis Salseds.
— Vai nu mēs esam vajadzīgā vietā? — jauneklis aizelsies ievaicājās, kad Ernotons apstājās.
— Par laimi, jo mani spēki ir pavisam izsīkuši, — atbildēja vikonts.
— Es nekā neredzu.
— Nāciet man priekšā!
— Nē, nē, vēl nē… Ko tur dara?
— Piesien virvē.
— Un ko viņš dara?
Pārgriež acis — kā ērglis, laupījumam uzglūnēdams.
Zirgi bija tik pietiekami tuvu ešafotam, ka bendes kalpi varēja viņu paugām piestiprinātās siksnas piesiet Salseda kājām un rokām.
Salseds vaimanāja, juzdams rupji pieskārāmies virvi, kas viņa ķermeni apskāva kā milzu čūska. Ar neizsakāmu, pārdabīgu skatienu viņš palūkojās uz drausmīgo laukumu, kur simts tūkstošu skatītāju ņirdza viņam tieši sejā.
— Monsieur, — leitnants Tranhons labvēlīgi ievaicājās, — vai jūs vēlaties runāt ar tautu, pirms mēs sākam rīkoties?
Viņš pieliecās noziedznieka ausij un iečukstēja:
— Atzīstieties… un jūsu dzīvība būs glābta!
Salseds ieskatījās viņa dvēseles dzīlēs. Viņš saprata, ka leitnants nemelo un izpildīs solīto.
— Jūs taču redzat, ka esat pamests, — Tranhons turpināja, — jums nav citu cerību uz šo pasauli, kā vien mana piedāvātā.
— Labi! — Salseds skumji nopūtās. — Pavēliet klusēt, es gribu runāt.
— Karalis prasa rakstisku atzīšanos.
— Tad atbrīvojiet man rokas un pasniedziet spalvu — es rakstīšu.
— Savu atzīšanos?
— Manu atzīšanos.
lelīgsmotajam Tranhonam vajadzēja tikai pamāt, jo viss bija jau sagatavots. Kāds strēlnieks atnesa prasītās lietas. Viņš pasniedza spalvu, papīru un tinti, ko Tranhons nolika uz ešafota kluča.
Tūlīt arī atrisa virve, kas saistīja Salseda labo roku, lai viņš brīvi varētu rakstīt.
Apsēdies, Salseds vispirms atelpoja un izmantoja savu roku, lai noslaucītu lūpas un atglaustu matus, kas sviedros izmirkuši aizsedza viņa uzacis.
— Uz priekšu, uz priekšu! — Tranhons skubināja. — Apsēdieties ērtāk un uzrakstiet visu!
— Nebaidieties, — atbildēja Salseds, roku pēc spalvas izstiepdams. — Apmierinieties, es neaizmirsīšu nevienu, kas mani ir aizmirsuši.
Šos vārdus izteicis, viņš vēlreiz pārlūkoja apkārtni. Bez šaubām, tagad bija pienācis mirklis, kad vajadzēja parādīties pāžam, jo viņš satvēra Ernotona roku un sacīja:
— Monsieur, esiet tik labs, paņemiet mani rokās un paceliet virs Šīm galvām, kas man traucē skatīties.
— Patiesi, jūs esat nepiepildāms, jauno cilvēk!
— Vel tikai šoi pakalpojumu, monsieur.
— Jūs manu labvēlību izlietojat nevietā.
— Man jāredz soda izpildīšana, vai saprota? Man jāredz viņš! Esiet līdzcietīgs, monsieur, apžēlojieties, palīdziet!
Ernotons nepretodamies satvēra jaunekli un pacēla, būdams pārsteigts par viņa ķermeņa savādo maigumu.
Tagad pāža galva bija augstāk par pārējām galvām, un Salseds lielā pārsteigumā ieraudzīja jaunekli, kas pie lūpām pielika divus pirkstus. Noziedznieka sejā atplaiksnījās neizsakāms prieks. Viņš izjuta svētlaimi kā piedzēries bagātnieks, kam Lācars apslapinājis mēli ar dažiem ūdens pilieniem. Viņš bija pazinis tik nepacietīgi gaidīto zīmi, kas vēstīja par palīgiem.
Pēc īsas vilcināšanās viņš satvēra Tranhona nepacietībā sniegto papīru un drudžainā steigā sāka to aprakstīt.
— Viņš raksta, viņš raksta! — pūlis ņurdēja.
— Viņš raksta, — māte karaliene priecīgi atkārtoja.
— Viņš raksta, — karalis piebilda. — Dieva vārds, es viņu apžēlošu!
Pēkšņi Salseds pārtrauca rakstīt, lai vēlreiz paskatītos jauneklī, kas
atkārtoja to pašu zīmi, un Salseds rakstīja tālāk.
Tas atkārtojās vēlreiz.
— Vai jūs esat beidzis? — jautāja Tranhons, kas cītīgi uzmanīja papīru.
— Jā, — Salseds nejūtīgi atbildēja.
— Parakstiet!
Salseds parakstīja, uz papīru nemaz nepaskatījies, jo viņa skatienu saistīja jauneklis.
Tranhons izstiepa roku pēc atzīšanās raksta.
— Karalim, tikai karalim! — atbildēja Salseds.
Un viņš vilcinādamies pasniedza papīru leitnantam, kā uzvarēts kareivis, kas atdod savu pēdējo ieroci.
— Ja jūs visā esat atzinies, tad esat glābts, monsieur Salsed, — sacīja leitnants.
Nemiera un izsmiekla satraukts smīns pavīdēja notiesātā lūpās, kurš vēl arvien nepacietīgi uzlūkoja noslēpumaino pāžu.
Nogurušais Ernotons gribēja nolikt savu nastu un atplēta rokas. Pāžs noslīdēja zemē. Līdz ar viņu izgaisa parādība, kas Salsedam iedvesa spēkus. Viņš acīm vēl meklēja galvu, tad gluži izmisis iesaucās:
— Nu, nu!
Neviens neatbildēja.
— Pasteidzieties, pasteidzieties, — viņš sauca. — Karalis jau saņēmis papīru un tūlīt sāks to lasīt.
Neviens nekustējās.
— Tūkstoš velnu! — Salseds iekliedzās. — Vai man tiešām jāiet bojā? Es taču viņu pazinu!
Tiklīdz karalis bija atlocījis papīru un pārlasījis pirmās rindas, viņš dusmās nobāla un iekliedzās:
— Ak, nelaimīgais!.. Ak, nepateicīgais!
— Kas ir, mans dēls? — jautāja Katrina.
— Viņš visu atsauc,, māt. Viņš neatzīstas.
— Un?
— Viņš paskaidro, ka hercogs Gizs sazvērestībā nav vainojams.
— Tiešām, var būt, ka tā ir taisnība, — Katrīna nomurmināja.
— Viņš melo, — karalis kliedza, - viņš melo kā pagāns.
— Kā jūs zināt, mans dēls? Varbūt, ka hercogs Gīzs ir nekrietni apmelots. Varbūt, ka tiesneši pārsteidzīgā dedzībā kļūdījušies.
— Nē, madame, — iesaucās Indriķis, kas vairs nevarēja savaldīties, — es visu dzirdēju.
— Jūs, mans dēls?
— Jā, es.
— Kad?
— Kad šis nelietis gulēja uz moku sola… es biju aiz priekškara. Es ievēroju katru viņa vārdu, un ikviens viņa vārds iesmeldza manā galvā kā āmura sista nagla.
— Tad lieciet viņam runāt pie moku staba, ja jau tas tik nepieciešams. Pavēliet sagatavot zirgus.
Indriķis trakās dusmās pacēla roku. Leitnants Tranhons zīmi atkārtoja. Notiesātā locekļus atkal saistīja virvēs. Četri viri uzlēca četros zirgos. Iedžinkstējās četras pātagas, un četri zirgi traucās katrs savā virzienā.
Uz ešafota grīdas atskanēja drausmīga krakšķēšana un necilvēcīgs kliedziens. Nelaimīgā Salseda locekļi kļuva zili, izstiepās un pārplūda asinīm. Viņa seja vairs nelīdzinājās cilvēcīgai būtnei: tā bija dēmona maska.
— Nodevība, nodevība! — viņš kliedza. — Es runāšu, es gribu runāt, es gribu visu izteikt. O, nolādētais hercogs…
Viņa balss pārspēja zirga krākšanu un pūļa kņadu. Bet pēkšņi tā
apklusa.
— Stājieties, stājieties! — Katrīna pavēlēja.
Bija par vēlu. Dusmās un sāpēs vēl nesen stīvā Salseda galva pēkšņi nokrita uz nāves rīka grīdas.
— Ļaujiet viņam runāt, - sauca māte karaliene. — Stājieties, stājieties
taču!
Salseda nedabīgi izplestās acis stiklaini noraudzījās pūlī, kur bija parādījies pāžs. Tranhona skatiens sekoja norādītā virzienā. Bet Salseds vairs nevarēja parunāt. Viņš bija miris.
Tranhons klusā balsī deva kādam strēlniekam rīkojumu, un tas sāka pārlūkot pūli Salseda skatiena norādītā virzienā.
— Mani meklē! — jaunais pāžs iečukstēja Ernotonam ausī. — Apžēlojieties, palīdziet, pabalstiet mani, monsieur! Viņi nāk! Viņi nāk!
— Kas jūs esat?
— Sieviete… Glābjiet, aizsargājiet mani!
Ernotons nobāla, bet dižciltība pārsteigumu un bailes drīz vien uzveica. Viņš aizbīdīja aizstāvāmo sev priekšā, ar zobena rokturi sāka atbrīvot ceļu un aizbīdīja dāmu līdz Mutonas ielas stūrim, pretī kādām atvērtām durvīm. Jaunais pāžs iesteidzās iekšā un pazuda durvīs, kas likās viņu gaidījušas, jo tūliņ atkal aizvērās.
Ernotons pat nebija paguvis apvaicāties, kā viņu sauc, un tāpēc arī necerēja to vairs atrast. Bet pirms pazušanas pāžs, it kā viņa domas uzminēdams, bija tam sirsnīgi pamājis ar roku.
Atbrīvojies Ernotons atkal pagriezās pret laukumu un pārlūkoja ešafotu un karaļa ložu.
Sastingušais un svina bālais Salseds gulēja izstiepies uz ešafota grīdas. Nobālusī Katrīna ložā bija piecēlusies.
— Mans dēls, — viņa beidzot ierunājās, nosvīdušo pieri susinādama, — jūs darītu labi, ja mainītu bendi. Viņš ir līgas loceklis.
— Kā jūs to zināt?
— Palūkojieties, palūkojieties!
— Ko?
— Salseds izcieta tikai vienu vilcienu un ir jau beigts.
— Viņš necieš sāpes.
— Nē, nē! — Katrīna atbildēja, nicīgi pasmaidīdama par dēla griezīgo asprātību. — Viņš mira tāpēc, ka tika nožņaugts ar tievu virvi tieši tanī mirklī, kad viņš gribēja nodot tos, kas viņam lika mirt. Pavēliet pārmeklēt līķi, un es varu galvot, ka uz viņa kakla atradis virves zīmes.
— Jums taisnība, — Indriķis piekrita, un viņa acis iedzirkstējās. — Manam brālēnam Gīzam ir labāki kalpi nekā man.
— Klusu, klusu, mans dēls! Necelsim troksni, citādi par mums sāks zoboties. Šoreiz spēle atkal ir zaudēta.
— Zojēzs darīja labi, citur aiziedams palīksmot, - sacīja karalis. — Šai pasaulē ne uz ko vairs nevar cerēt, pat ne uz noziedznieka sodīšanu. Iesim, manas dāmas, iesim!