Indriķis nokāpa lejā un priekšistabā sastapa daudz pazīstamu virsnieku, kas viņu laipni apsveica un labprāt piedāvājās pavadīt līdz admirāļa istabām, kuras atradās pils pretējā galā.
Hercogs bija atdevis Žojēzam savu bibliotēku.
Divas zāles Fransuā I gaumē savienojās ar bibliotēku, kurai durvis un logi atradās dārza pusē.
Žojēzs bija licis novietot gultu bibliotēkā. Te viņš varēja baudīt Klemāna Maro trioletas, Ransāra odas un rīta veldzi, putnu dziesmas un puķu smaržu.
Indriķis iekārtā nekā negrozīja.
Grāfu ļoti interesēja prinča dzīve Šatotjērā. To pastāstīja viņa apkalpotājs, jauns virsnieks, kas bija liels pļāpa.
Sākumā princis mīlējis skaļumu. Viņš rīkojis visādas medības un svētkus. Bet pēc vēsts par Orilī nāvi viņš apmeties parka paviljonā, kas pieejams tikai hercoga mīluļiem. Paviljons slēpās krāšņā koku biezoknī, un no pils bija tik tikko saskatāms.
Princis šai paviljonā dzīvoja jau divas dienas. Vieni apgalvoja, ka viņš skumst par Orilī, otri zvērēja, ka tur notiek kaut kas velnišķs vai neķītrs, ko drīz vien uzzinās.
— Un jūs sakāt, ka neviens nezina, kas pavēstījis par Orilī nāvi? — Indriķis jautāja virsniekam.
— Nezina.
— Un ko par to stāsta?
— Dažādas baumas. Kādu dienu princis izgājis medībās un noklīdis sāņus. Viņš atgriezies samulsis un paziņojis, ka Orilī saplosījuši vilki. To stāstījuši divi jātnieki, kas bija atraduši mūzikanta līķi.
— Savādi!
— Melš, ka princis reiz atvēris parka mazos vārtus un ielaidis divus cilvēkus, droši vien, šos ceļiniekus. Kopš tās dienas princis dzīvo paviljonā.
— Un neviens šos atnācējus nav redzējis? — Indriķis apvaicājās.
— Reiz es devos pie prinča dabūt norunāto zīmi sardzei, kad satiku kādu svešnieku platā mētelī ar kapuci.
— Mētelī ar kapuci?
— Jā.
Indriķis nodrebēja. Vai šie ceļinieki nebija Diāna un Remi? Viņā radās šaubas.
— Ko jūs par to domājat? — viņš jautāja virsniekam.
— Varbūt, ka tas ir hercoga spiegs.
— Ko šis cilvēks darīja?
— Devās uz oranžereju.
— Jūs runājāt tikai par vienu, bet viņi taču bija divi!
— Stāsta, ka divi. Es esmu redzējis tikai vienu.
— Tātad cilvēks kapucē dzīvo oranžerejā.
— Liekas.
— Bet vai oranžerejai ir otra izeja?
— Jā.
Indriķis mirkli klusēja. Viņa sirds trīsēja. Bija iestājusies nakts, bet jaunekļi vēl arvien sarunājās tumsā. Nogurušais grāfs atgulās sava brāļa gultā un nekā nedomādams, lūkojās debess dzīlē, kas likās briljantiem piebārstīta.
Jaunais virsnieks sēdēja uz palodzes un arī labprāt nodevās šai vakara atpūtai.
Parkā un pilsētā valdīja dziļš klusums.
Pēkšņi virsnieks piecēlās, pielika pie lūpām pirkstu un izliecās pa logu. Tad viņš klusi pasauca grāfu.
— Kas ir? — Indriķis ievaicājās, negribot raisīdamies no saviem sapņiem.
— Palūkojiet, iet tas cilvēks.
— Kāds cilvēks?
— Cilvēks mētelī ar kapuci.
Indriķis izlēca no gultas un pieskrēja pie loga.
— Lūk, viņš lien caur biezokni, — virsnieks norādīja.
— Skatieties uz mēness apspīdēto laukumu. Lūk, viņš!
— Redzu.
— Vai tas būtu spiegs?
— Varbūt.
— Viņš dodas no paviljona uz oranžereju.
— Tātad prinča paviljons atrodas tai pusē? — de Busāžs vaicāja, norādīdams virzienu, no kurienes bija atnācis svešais.
— Jā, viņš dodas uz oranžereju pie sava biedra. Dzirdat? - Ko?
— Atslēgu skrakšķam?
— Savādi, — de Busāžs atzinās, — tas viss tik parasti, taču…
— Taču jūs drebat…
— Jā, — grāfs atbildēja. Atskanēja zvans.
— Tā ir zīme, ka pilī gatavas vakariņas. Vai vēlaties ēst, grāf?
— Nē, tagad negribu.
— Iesim reizē… būs jautrāk.
— Nevaru. Man jāēd šeit. Karalis pavēlēja.
— Labi, grāf, palieciet novērot.
— Jā, — Indriķis atbildēja. Virsnieks aizgāja.
Kad viņš bija projām, Indriķis devās uz dārzu.
— O, — viņš čukstēja, — tas ir Remi. Es viņu pazītu pat elles tumsā!
Viņš saņēma rokās degošo galvu.
— Nē, nē, tas nav viņš! Ko viņš dara Anžū hercoga pilī? Kur viņš atstājis Diānu?
Bet pēc mirkļa nojauta nomāca Šaubas un viņš izmisumā iesaucās:
— Tas ir viņš, viņš!
Atkal klusi ieskrakšķējās atslēga. Jauneklis sāka klausīties.
Pagāja dažas minūtes — neviens neparādījās.
Tad atskanēja soļi. Čirkstēja smiltis.
Ēnas devās uz priekšu. Viena bija ietinusies vilnas mētelī ar kapuci, otra platā vīriešu apmetnī. Zem tā Indriķis nojauta to, ko neviens nezināja.
Viņš sāpīgi iekliedzās, un tik līdz noslēpumainās ēnas nozuda aiz ziedu krūmiem, jauneklis tām sekoja, slēpdamies aiz kokiem.
— O, — viņš nopūtās, — vai es tiešām nemaldos? Augstais Dievs, vai tas ir iespējams?