Indriķis līda cauri krūmiem ļoti uzmanīgi.
Vīksnu aleja noveda līdz papeļu žogam, aiz kura slēpās hercoga paviljons. Zaļajā laukumā bija skaisti dīķi, krūmāji un līkumotas takas ar simtgadīgiem kokiem, kuru galotnes applūdināja mēness sidrabainie stari, kamēr apakšā valdīja necaurredzama tumsa.
Indriķis piegāja pie žoga gluži saguris. Viņš bija pārkāpis prinča pavēli, kļuvis par spiegu.
Bet kad svešinieks mētelī atvēra mazā parka vārtus un atsedza seju, viņš skaidri pazina Remī, nu vairs par to nebija nekādu šaubu.
Vārti atkal aizvērās, Indriķis pārlēca pār žogu un sekoja prinča nakts viesiem.
Viņi steidzās.
Kastaņu alejas galā varēja saskatīt vāji apgaismoto paviljonu. Indriķis Diānai un Remī vairs nevarēja sekot. Bet viņa uzmanība pievērsās citam.
No paviljona iznāca hercogs.
Indriķis aizslēpās aiz resna koka un sāka novērot. Hercogs un abi viesi pēc sasveicināšanās pazuda paviljonā.
— Man jāzina patiesība, — Indriķis nolēma.
Viņš noslēpās aiz strūklakas, pret kuru atradās paviljona logi.
Istabā bija klāts galds diviem cilvēkiem.
Hercogs pamāja vienam viesim noņemt apmetni. Viesis paklausīja, un lāpu un sveču gaismā Indriķis šausmās ieraudzīja bālu un daiļu sievietes seju.
Tā bija Diāna.
Indriķis rokām apskāva strūklakas vēso marmoru, lai nepakristu.
Diāna bija krāšņā tērpā. Ap viņas kaklu un melnajos matos briljanti kvēloja tūkstoš ugunīs.
Viņa bija kā aizsaules gars, ne dzīva sieviete.
Hercogs bija ļoti līksms. Viņš priecājās par dievišķo būtni, kas sēdēja viņam pretim un, noliecies pār galdu, skūpstīja savas klusās un bālās galda biedres roku. Katrs skūpsts Indriķi saldēja. Viņš slaucīja ledaini nosvīdušo pieri un sev jautāja:
— Vai viņa dzīva, vai mirusi?
Beidzot Diāna paskatījās pulkstenī, saņēmās un pasmaidīja. Viņa sāka arī runāt.
Indriķis krūmājā plēsa sev matus un nolādēja viltīgo radījumu.
Remī viņam tā riebās, ka viņš bija gatavs saplēst viņa krūtis, lai pārliecinātos, vai šim cilvēkam ir sirds.
Diāna piezvanīja.
Princis, vīna un kaisles satraukts, piecēlās no galda, lai Diānu noskūpstītu.
Indriķa dzīslās asinis sastinga. Viņš meklēja zobenu vai dunci.
Diāna, kairi smaidīdama, princi aizturēja.
— Monsieur, — viņa sacīja, — atļaujiet ar jums vēl dalīt šo augli.
Viņa no zeltīta kurvja izņēma vienu apelsīnu.
Tad viņa izvilka no jostas sudraba asmens nazīti maladrīta spalā, pārgrieza augli un pusi pasniedza princim, kura lūpas tūlīt pieplaka apelsīnam kā Diānas lūpām.
Diāna gaišu skatienu vērās princī.
Remī skatiens bija pārāk drūms.
Princis noslaucīja nosvīdušo pieri un norija nokosto apelsīna kumosu.
Fransuā bija uznākusi slimības lēkme, jo viņš savu augļa daļu nolika uz šķīvja un lūdza savu viešņu iziet svaigā gaisā.
Diāna piecēlās un klusēdama atbalstījās uz prinča rokas.
Remī nolūkojās viņos, sevišķi princī, kuru svaigais gaiss gluži atspirdzināja.
Ceļā Diāna noslaucīja nazi mutautiņā un ielika samta makstī. Viņi pagāja tieši garām Indriķim.
— Tagad man labāk, — princis paspieda'Diānas roku. — Bet kaut kas tomēr spiež smadzenēs. Mīla mani reibina.
Diāna noplūca dažus jasmīnu ziedus un divas skaistas rozes.
— Ko jūs darāt? — Fransuā jautāja.
— Smaržas esot labākais līdzeklis pret galvas sāpēm, — Diāna aizrādīja. — Ceru, ka šiem ziediem būs vēlāmais burvju spēks.
Puķes sasaistot, Diāna pasniedza vienu rozi.
Prinča kustība bija ļoti ātra, bet Diāna tomēr paguva otru rozi aplaistīt no zelta flakona, ko izņēma no jostas.
— Mēs ziedus apmainīsim, — viņa aizrādīja.
Princis dedzīgi satvēra rozi un pielika pie lūpām. Tas viss gauži samulsināja Fransuā prātu, jo viņa ceļi sāka trīcēt un viņam vajadzēja apsēsties uz sola pie strūklakas.
Remī seja sastinga. Diāna apsēdās blakus princim.
Šoreiz Fransuā mulsums ieilga. Vienīgi roku drudžainās kustības liecināja, ka viņš seko savam mīlas sapnim.
Beidzot viņš lēni pacēla galvu un gribēja Diānu noskūpstīt.
— Jūs esat slims, monsieur? — viņa sacīja. — Vai neatgriezīsimies paviljonā?
— Jā, jā, iesim! — princis līksmi iesaucās.
Viņš piecēlās un grīļodamies devās uz paviljonu. Diāna Fransuā atbalstīja. Pēkšņi viņš izslējās un karsti noskūpstīja jaunās sievietes kaklu.
Diāna nodrebēja.
— Remī, uguni, — viņa iesaucās, — uguni!
Remī aizdedzināja sveci un piegāja pie durvīm.
— Kurp mēs iesim, monsieur? — Diāna jautāja.
— Uz manu istabu, — princis izdvesa.
— Labi, monsieur.
Mīlētāji, — kā Indriķis viņus dēvēja, — nonāca līdz hercoga istabai un pazuda aiz aizkariem.
Indriķis tik tikko nezaudēja samaņu.
Viņš gribēja pamest savu paslēptuvi un atgriezties brāļa istabās, kad prinča istabas durvis atvērās un jaunā sieviete iesteidzās ēdamistabā, satvēra Remī roku un vilka viņu projām.
— Iesim! Viss beigts!.. Iesim!
Un viņi traucās dārzā.
Indriķis atdzīvojās. Dusmas, īgnums, kaisle uzveica nogurumu. Miroņa bālumā viņš nostājās ejas vidū un klusēdams satvēra Diānas roku.
Jaunā sieviete izbailēs iekliedzās.
— Jūs mani gan nepazīstat, — Indriķis grieza zobus. — Es esmu jauneklis, kurš jūs mīlēja un kuram jūs atbildējāt, ka dzīvojat vienīgi pagātnei. O, skaistā viltniece! Un tu, zemiskais blēdi! Tagad es jūs pazīstu! Esat nolādēti!
— Prom! — Remī kliedza. — Prom, ārprātīgais!.. Citādi…
— Nokauj, nokauj manu miesu, kā nokāvi manu garu, — Indriķis aicināja.
— Klusu! — Remī uzsauca, un viņa duncis iespiedās jauneklim sānos.
Bet Diāna atgrūda Remī roku un nostājās jaunekļa priekšā.
Viņa bija bāla.
— Nespriediet par likteni, — viņa sacīja. — Es esmu Diāna Meridora, Busī mīļākā, ko nogalināja Anžū hercogs… Pirms astoņām dienām Remī nonāvēja Orilī, šodien es nogalināju viņa biedru. Atstājiet Diānu Meridoru. Kopš šodienas viņa ir Sāpju Dievmātes klostera mūķene.
Viņa atlaida Indriķa roku un sekoja Remī.
Indriķis nokrita ceļos un nolūkojās abos slepkavās, kas pazuda biezoknī kā elles rēgi.
Tikai pēc stundas jauneklis atguva spēkus piecelties un nokļūt līdz savām istabām. Lielās mokās viņš ielīda pa logu bibliotēkā, paspēra dažus soļus un bez samaņas iekrita gultā.
Pilī visi jau gulēja.