Grāfs de Busāžs pavadīja grūtu nakti. Viņš tik tikko nezaudēja prātu. Bet izdzirdis, ka ieradies karalis, viņš izpildīja savus pieklājības pienākumus, pēc kā atkal ieslēdzās savā istabā, lai nevis nomirtu, bet lai galīgi izšķirtos par savu nodomu.
Vienpadsmitos no rita, kad visu pilsētu uztrauca prinča nāvīgās slimības vēsts, Indriķis devās pie sava brāļa.
— O, tu! — Zojēzs noguris iesaucās. — Vai kas jauns?
— Es atnācu atvadīties.
— Tu aizceļo? Tu nedrīksti doties projām.
— Tad es pirmo reizi tev nepaklausīšu. Neviens mani vairs neatturēs iestāties klosterī.
— Bet atļauja no Romas?
— Es sagaidīšu to klosterī.
— Tu esi gluži jucis! — Zojēzs iesaucās.
— Es esmu gudrāks par visiem.
— Nemuļķojies. Tā sieviete taču nav no bronzas. Gan viņa piekāpsies.
— Nē, nē. Bet ja viņa piekāptos, es pats atteiktos. Mūs vairs nekas
nesaista.
— Blēņas! Kas viņa ir? Mūķene? Viņa ir melojņsi?
— Nē. Viņa atrodas Sāpju Dievmātes klosterī. Žojēzs skumji palūkojās brālī.
Bet jauneklis nebija pielūdzams. Admirālis apskāva brāli un atlaida.
— Brauc vesels! Gan es tevi vēl panākšu.
Zojēzs devās pie karaļa, kas gultā brokastoja. Čiko sēdēja krēslā pie gultas.
— Labrīt, — karalis sveicināja Zojēzu. — Kā jūtās tavs brālis?
— Es atnācu par viņu parunāties.
— Par Indriķi?
— Jā. Viņš grib iestāties klosterī.
— Man šķiet, ka brāļa dulluma iemesls meklējams šai klosterī.
— Pie velna! — karalis iesaucās. — Pirms astoņiem gadiem tur par klostera priekšnieci iestājās kāda ievērojama skaistule.
— Sire, dodiet man vēstuli šai priekšniecei un divas dienas atvaļinājumu.
— Tu mani atstāj?
— Sire, vai es nepalieku pie jums? — Čiko pārmeta. Karalis nopūtās un uzrakstīja prasīto vēstuli.
— Brauc vesels!
Zojēzs tūlīt devās ceļā. Nonācis Parīzē, viņš nekavēdamies uzmeklēja klosteri. Tas atradās melnā, drūmā namā.
Zojēzs pieklauvēja pie vārtiem. Pēc otrā klauvējiena aiz spraišļiem parādījās kādas mūķenes seja.
— Paziņojiet priekšniecei — karaļa vārdā ar viņu vēlas runāt hercogs Žojēzs, Francijas lielais admirālis, — jauneklis pieteica.
Mūķene nosarka un aizgāja. Pēc piecām minūtēm durvis atvērās un Žojēzu ieveda viesu zālē.
Slaida sieviete zemu palocījās admirālim, kas tāpat atbildēja.
— Augstība, karalis man atjāvis runāt ar vienu no jūsu jaunajām mūķenēm, — Zojēzs sacīja.
— Kā viņu sauc?
— Nezinu.
— Tad es jūsu lūgumu nevaru izpildīt.
— Kāpēc? Ko jūs pieņēmāt pēdējā mēnesī?
— Nevienu. Tikai šorīt gan iestājās viena jauna māsa.
— Šorīt?
— Jā, hercog. Vai tik jūs to nevajājat? Tad es nevaru dot atļauju.
— Es lūdzu.
— Nevaru. Man vajadzīga karaļa pavēle.
— Lūdzu!
Zojēzs pasniedza karaļa vēstuli. Klostera priekšniece izlasīja un palocījās.
— Viņa majestātes rīkojums tiks izpildīs. Un viņa aizgāja.
Pēc desmit minūtēm viņa atgriezās ar kādu aizplīvurotu mūķeni. Diāna jau bija tērpusies ordeņa drēbēs.
Hercogs palocījās un apsēdās. Priekšniece personīgi izgāja un aizslēdza visas tukšās istabas durvis.
— Kundze, — admiralis iesāka, ~ vai jūs esat tā sieviete, ko mans brālis grāfs de Busāžs tik neprātīgi mīl?
Mūķene mēmi palocīja galvu.
— Kundze, nav labi būt skaistulei bez sirds. Jūs esat noraidījusi mana brāļa mīlu un iedzinusi viņu izmisumā.
— Tā nav mana vaina. Es no grāfa arvien esmu izvairījusies.
— Tas tik liecina, ka jūs mākat valdzināt.
— Ja jūs esat atnācis mani apvainot, es neatbildēšu.
— O, — Zojēzs iekaisa, — jūs pazudinājāt manu brāli un gribat aizstāvēties ar aizskartu patmīlību! Nē, es nejokoju, un jums vajadzēs noteiktākus pierādījumus.
Mūķene piecēlās. -
— Ja jūs gribat apvainot sievieti, — viņa mierīgi sacīja, — atvainojiet… Bet pārliecināt jūs mani nepārliecināsit…
— Jūs neesat sieviete, — Zojēzs kliedza, — jūs esat dēmons!
— Es teicu, ka vairs neatbildēšu. Es aizeju.
Un mūķene devās uz durvīm. Zojēzs viņu aizturēja.
— Pagaidiet! Es jūs pārāk ilgi meklēju, lai tūlīt pazaudētu. Ja jūs esat cilvēces ienaidnieks, tad es gribu redzēt jūsu seju, kurā elle atstājusi savas zīmes, redzēt liktenīgo skatienu, kura dēļ cilvēki zaudē prātu!
Un Zojēzs rupji norāva Diānas plīvuru. Grāfiene palika nekustīga.
— Hercog, — viņa aizrādīja, — jūs neizturāties kā muižniekam pieklājas. Zojēzs bija satriekts. Šis eņģeļa miers, šis aizsaules skaistums viņu
samulsināja.
— Jā, — viņš čukstēja, — jūs esat daiļa, un Indriķim vajadzēja jūs iemilēt.
— Jūs neesat ar brāli visu pārrunājuši, citādi jūs zinātu, ka es esmu mīlējusi, bet vairs nedrīkstu mīlēt, ka esmu dzīvojusi, bet tagad gribu mirt.
Žojēzs lūkojās Diānā.
— O, brālim vajadzēja jūs iemīlēt! — viņš atkārtoja. — Apžēlojieties, mīliet arī jūs viņu!..
Diāna palika vēsa un nekustīga.
— Neizpostiet mūsu dzimtu!
Diāna neatbildēja. Viņa skatiens bija skumjš kā nāve.
— Apžēlojieties, apžēlojieties!
Tad admirālis kā neprātīgs uzlēca kājās, atrāva istabas durvis un devās pie saviem pavadoņiem, kas viņu gaidīja uz ielas.